Sadaļas Sadaļas

Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām

Bauskas muzeja direktore Baiba Šulce: Muzejs vienmēr paliek tādā kā pabērna lomā

Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām

LATGALE: Rēzekne, Aizkalne, Daugavpils un Līvāni

KURZEME: Saldus, Liepāja, Ventspils un Sabile

Kādas izmaiņas kultūras dzīvē sagaida no jaunajām pašvaldībām Kurzemē?

Vai Saldū taps jauns kultūras nams? Kas notiks ar Liepājas kultūras mantojumu? Vai Ventspilī uzklausīs jauniešus, un vai laikmetīgā māksla iedzīvosies Sabilē? LR3 "Klasika" raidījumu ciklā "Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām" šoreiz apstājamies Kurzemē, piestājot Saldū, Liepājā, Ventspilī un Sabilē.

Satiekam Saldus Mūzikas skolas direktoru Mārtiņu Bērtuli un runājamies par mūzikas skolu kā koncertzāli, kultūras nama atjaunošanu un Jaņa Rozentāla gleznas figūrām pie baznīcas. Liepājā vērtējumu pašvaldības darbam un kultūrvidei dod koncertzāles "Lielais dzintars" vadītājs Timurs Tomsons un Liepājas Latviešu biedrības nama direktore Vita Hartmane. Ventspilī par aktuāliem jautājumiem sarunājamies ar koncertzāles "Latvija" māksliniecisko vadītāju Miku Magoni un Mūzikas bibliotēkas vadītāju Ingu Aulmani. Visubeidzot pieturpunkts Sabilē, kur atjaunotajā sinagogā kā laikmetīgās mākslas oāzē par nākotnes plāniem stāsta Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centra vadītāja Ginta Petra. 

Saldus ilgojas pēc jauna kultūras nama

2013. gadā Saldū tiek atklāta jaunuzcelta mūzikas un mākslas skola. Arhitektūras un dizaina kritiķi saka, ka tā ir demokrātiska, ergonomiska, funkcionāla un skaista. Viens spārns mākslai, otrs mūzikai, un Lielā zāle akustikas ziņā ir stipri slavējama.

Mūzikas skolas direktors ir Mārtiņš Bērtulis, un viņš sadarbību ar pašvaldību vērtē atzinīgi. Pirmais jautājums Mārtiņam – vai mūzikas skolas zāle pēc būtības ir arī Saldus koncertzāle? "Pilnīgi noteikti! Līdz ar to, ka kultūras nams vēl nav atjaunots vai uzcelts, bet šī ēka ir uzcelta, tad arī viennozīmīgi Saldus Mūzikas un mākslas skolas akustiskā koncertzāle ir galvenā novada pasākumu vieta," stāsta direktors.

Mārtiņš Bērtulis

Kas ir cilvēki, kuri nāk uz koncertiem? “Ļoti dažādi. Jo arī koncerti ir ļoti dažādi. Pēdējā laikā populāras ir komēdijas, stāvizrādes, tā saucamie stand up. Koncerti arī ir ļoti dažādi. Brauc gan militārie orķestri – Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba orķestris, zemessargu orķestris, brauc koris "Latvija", citi kori, akadēmiskie kamermūziķi, tāpat arī brauc estrādes žanra pārstāvji. Uz Jāņa Lūsēna un Zigfrīda Muktupāvela koncertu visa zāle bija izpārdota.

Atkarīgs arī no sezonas – maijā visi rosās mazdārziņos...

Kaut kā vienmēr tieši iekrīt, ka akadēmiķi dabūjuši kultūrkapitāla fonda finansējumu saviem projektiem un tie jārealizē līdz septembrim, un koncerti, protams, jārīko siltajā sezonā. Mēs no tā izvairāmies, lai nav sarūgtinājuma, ka ir fantastisks koncerts, bet zāle – patukša.”

Uz jautājumu, vai kultūras nams būtu jāatjauno vai tomēr jābūvē no jauna, Mārtiņš Bērtulis stāsta, ka arhitekti jau veiksmīgi risina vecā pārbūvi: "To varētu atjaunot ar veco pieskaņu, jo šobrīd koncertzāles taisa jaunas un modernas, bet es domāju, ka 70. un 80. gadu šarms varētu palikt. Mana prioritāte būtu tomēr mazliet noņemt slodzi no šīs ēkas, jo šķiet, ka tieši iepriekšējā sasaukuma laikā nolēma kultūras namu slēgt tieši tad, kad šī ēka bija uzcelta. Kopš esmu amatā, izjūtu, ka šeit nāk pašdarbības kolektīvi – kori, dejotāji, citi kolektīvi, un visi koncerti un pasākumi lielākoties tiek organizēti šeit.

Man nav nekas pretī, ka varam sastrādāties un ka šīs telpas var izmantot, bet

tā tomēr ir pārāk liela slodze skolai: ir brīži, kad mūsu kamerzāle ir tik noslogota, ka mūsu topošie mūziķi netiek iekšā, lai pienācīgi sagatavotos eksāmeniem un nevar pilnvērtīgi izmantot šo ēku, kas taču uzcelta kā skola!

Vajadzīga arī lielāka multifunkcionāla zāle, kur varētu notikt korporatīvi pasākumi, dejas un koncerti. Telpas, kur glabāt tērpus. Šobrīd arī sabiedrībā šis jautājums ir aktualizējies, cilvēki ir atsaucīgi, un domāju, ka tuvāko gadu laikā mums būs kultūras nams."

Un kā skolas direktors vērtē pašvaldību, kura strādājusi līdz šim? "Vērtēju ļoti labi – kaut vai to, ka tās mazās vajadzības, kas pašvaldībai it kā ir mazas, bet mums – lielas, neesmu sastapies ne ar vienu neizprotamu noraidījumu vai attieksmi, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Ja es spēju pamatot, kāpēc un ko mums vajag, visu esam līdz šim dabūjuši. Šis sasaukums ir loģisks un caurredzams.

Arī man kā direktoram saistības, kas jāizpilda, ir pamatotas. Nejūtos kontrolēts, bet zinu – ja kaut ko izdarīšu nepareizi, nebūs tā, ka varēs kaut kā izbraukt cauri. Ir jāstrādā godīgi. Man liekas, ka tieši tā šis sasaukums arī ir strādājis."

Sarunā ar Mārtiņu Bērtuli pieskaramies arī jauntapušajai skulptūru grupai pie baznīcas. Pirms nepilna mēneša septiņi tēli no novadnieka Jaņa Rozentāla slavenās gleznas "No baznīcas" pārtapa bronzas tēlos, un sociālajās vietnēs šī ideja un tās īstenojums nopelnīja pretrunīgus vērtējumus. "Man ļoti patīk," smejas Mārtiņš Bērtulis. "Saldum vajag vietas, ar ko piesaistīt.

Mēs esam tādi pašpietiekami, mums viss ir, ko pašiem vajag, un uz to arī pašvaldība pēdējos gados strādājusi – uz tūrisma piesaisti. Šīs skulptūras viennozīmīgi ir šāviens desmitniekā."

Vēl aizvien par godu Ērika Ķiģeļa piemiņai notiek Latvijā senākais rokmūzikas festivāls "Saldus saule". "Pēdējos gados pirms Covid festivāls sāka atlabt. Mums ir skaists parks, skaista estrāde, ir pļava, kur ar teltīm palikt. Ķiģelim katru gadu tiek rīkoti piemiņas koncerti – lielāki vai mazāki. Ēriks Ķiģelis tiek turēts dzīvs Saldū," uzsver Mārtiņš Bērtulis.

Saldū atceras arī Māri Čaklo — ir dzejnieka vārdā nosaukts skvērs, kura vidū Kārļa Īles veidota skulptūra “Medus piliens”, pērn veselu nedēļu vērienīgi un ar izdomu svinēja Māra Čaklā 80. dzimšanas dienu.

Saldus novadā sacenšas astoņi saraksti. Dažos kultūra nav piesaukta vispār, dažos tradicionāli sapārota ar sportu un tūrismu, dažos izcelta atsevišķi, un jauns kultūras nams figurē vairākos sarakstos. Ar interesi gaidīsim vēlēšanu iznākumu.

Liepājai rūp kultūras mantojums, lielākais izaicinājums – nākotne

Kurzemes apceļošanā esam nonākuši līdz Liepājai. Vispirms satiekam koncertzāles "Lielais dzintars" vadītāju Timuru Tomsonu, kurš atklāj: "Mums ir savs regulējums, kā sadarbojamies ar pašvaldību – to nosaka divi līgumi: mums ir deleģēšanas līgums, kas nosaka mūsu kultūras funkciju, un pārvaldīšanas līgums, kas nosaka, kā mēs pārvaldām šo māju. Tā kā līdz šim piecus gadus jau šis līgums darbojas, tas bijis samērā veiksmīgs risinājums."

Taujāts, vai pašvaldības cilvēki redzami arī "Lielā dzintara" pasākumos, Tomsons atbild apstiprinoši: "Jā, atšķirībā no Rīgas...

Lielajā ģildē tik bieži neesmu redzējis pašvaldības vai Saeimas deputātus – bija tikai daži. Šeit tas ir gandrīz vai obligāts pasākums, ka jāierodas uz koncertiem! Vai nu tas ir mērs vai vicemēri, vai arī kādi deputāti tomēr parādās koncertzālē."

Ja mainītos vara, vai šai maiņai līdzi nāktu arī eksistenciālas pārmaiņas? "Domāju, ka "Lielā dzintara" un arī Liepājas teātra pozīcijas ir samērā spēcīgas Liepājā, kas saistīts ar ilgu profesionālās mākslas tradīciju. Šo gan neviens politiski nespēj apšaubīt. Tas, ko es sagaidītu no pašvaldības, – es ļoti cienu to, ko izdarījuši šībrīža cilvēki pašvaldībās, bet es laikam redzētu, ka uzlabojums varētu būt tas, ka mans kapitāldaļu turētājs vai vicemērs būtu cilvēks, kas saistīts ar profesionālo mākslu un kultūru. To es sev novēlētu. Jo administratīvās funkcijas esam izsmēluši – gribas redzēt vēl lielāku stratēģisko vīziju kultūras attīstībai. (..) Vēlētos redzēt kopējo pilsētas redzējumu un ne tik birokrātisku attieksmi, bet

gribētu redzēt cilvēku, kurš deg par šīm lietām, kuram varētu līdzi iedvesmoties. Tāds cilvēks, kurš tur rūpi par šo un seko līdzi aktualitātēm un notikumiem ar visu sirdi un dvēseli."

Kultūras vidi Liepājā un arī ārpus Liepājas Timurs Tomsons vērtē nosacīti pozitīvi: "Ar profesionālo mākslu viss ir kārtībā, problēmu nav arī ar amatiermākslu. Tas, kas man rūp, ir kultūras mantojums – mēs ļoti daudz šeit lepojamies ar Berči arhitektūru, bet pavisam nesen apmeklēju Berči māju Valdemāra ielā – reiz tas bijis tehnikums un tagad pieder Liepājas Universitātei – tur stāv arī vienas mehāniskas ērģeles, kas faktiski ar katru gadu iet bojā, jo par tām neviens netur rūpi. Pašvaldība saka, ka tas ir valsts īpašums, bet valstij nav naudas, un faktiski tā bumbiņa tiek mētāta. Tas tiešām ir emocionāls pārdzīvojums, jo Berči Liepājai devis diezgan daudz."

Timurs Tomsons

Timurs Tomsons uzsver – lielie izaicinājumi ir nākotne: jāsaprot, kādi būs risinājumi. "Ir gan Liepājas operas simtgade nākamajā gadā, pēc četriem gadiem svinēsim Liepājas četrsimtgadi. Vēl Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss... Šie ir milzīgie izaicinājumi, kas pilsētai būs jāuzņemas. Man ļoti patīk Rīgas stāsts par to, kā viņi veido apkaimju kultūras. Tas ļauj definēt cilvēku apkārtni un iepazīt kaimiņus. Labprāt to redzētu arī Liepājā."

Tomsons arī piebilst: "Ja vēl runājam par to, kā pietrūkst kultūras dzīvē, – mēs diezgan daudz runājam par laikmetīgās mākslas funkciju Liepājā – tas ir rezidenču un darbavietu jautājums, kur var strādāt profesionālie mākslinieki. Šobrīd šis jautājums pacelts arī politiskajās programmās, bet tā tiešām trūkst.

Bieži vien māksliniekus uzņemam arī "Lielajā dzintarā", bet normālu telpu, kur viņi varētu izvērsties, šobrīd trūkst."

Bet vai piedāvājums Liepājā – gan augstākas mākslas, gan arī vispārpieejamākas mākslas ziņā – ir pieņemams? "Liepājā gada laikā notiek ap divtūkstoš pasākumi. Jā, šeit iespējams apmierināt visādas gaumes. Lepojamies ar profesionālo mākslu, teātri, amatiermākslu. Ja runājam par "Pūt, vējiņi!", kas nākamajā gadā jau būs atvērts, piedzīvosim arī vasaras kultūras pasākumu uzplaukumu, kas no "Lielā dzintara" droši vien daļēji pārcelsies arī uz estrādi. Tas varētu būt aptuveni Dzintaru koncertzāles modelis, kur ir gan pašproducētie pasākumi, gan arī nomnieku pasākumi visu gaumju apmierināšanai vasaras sezonā."

No malas izskatās, ka Liepāja ir plaukstošs un dzīvs organisms. "Es teikšu – jā. Pēdējos gados katrās brīvdienās uzņemu viesus, kuri brauc uz šejieni, un saņemu viņu viedokļus par Liepāju – šeit redzam strukturālas pārmaiņas infrastruktūras pieejamībai pie pludmales, ir uzlabojumi Karostā, ir renovācijas, restaurācijas, jaunas ēkas, kafejnīcas, viesnīcas, tūrisms.

Visu mūžu dzīvojot Rīgā, nebiju sajutis tik ātru progresu. Tempi ir tiešām ātri."

Liepājā sacenšas septiņi saraksti, un vismaz piecos no tiem ir visai daudz konkrētu apņemšanos, tādēļ pēc kāda laika būs interesanti salīdzināt rakstīto ar īstenoto.

Liepājā satiekamies arī ar Liepājas Latviešu biedrības nama direktori Vitu Hartmani. "Liepājā kultūra ir tik ļoti plašs segments – vai kādā Eiropas lielpilsētā vēl ir tik daudz jomu kultūrā, kā tas ir Liepājā? Līdz ar to pašvaldībai nekad šeit nav viegli, jo Liepājai ir gan piedēvēta industriālas pilsētas nozīme, gan kurortoloģija, gan tūrisms, un kultūra vienmēr ir roku rokā ar pārējām nozarēm. Neviena pašvaldība īsti nevar nevar saprast – vai mums jāattīsta osta un rūpniecība, vai tomēr jāuztur tas milzīgi vēsturiskais un lielais plašais, kas ir kultūrā Liepājā. Pašvaldībai strādāt ir grūti."

Liepājas Latviešu biedrības nams kā iestāde pārvalda Lielo namu Rožu laukumā, koncertzāli "Pūt, vējiņi!" un piecas vēsturiskās ēkas Kungu ielā 24, kur šobrīd ir viens no nozīmīgākajiem restaurācijas objektiem Liepājā, jo tiek restaurēts tā saucamais Pētera Pirmā namiņš jeb holandietes Madam Hoijeres viesnīca. "Esam dzīvojuši līdzi gan projektēšanas, gan darba plānošanai visos procesos, un šobrīd uz Jāņiem tiks palaista un nodota ekspluatācijā Hoijeres viesnīca, bet augusta beigās vai septembrī tiks nodota "Pūt, vējiņi!". Mums iet karsti, iet iepirkums pēc iepirkuma, inventāra iegāde, kadru jautājumu risināšana, lai visi šie objekti varētu Latvijas un pat Eiropas mērogā strādāt," atzīmē Hartmane.

Vita Hartmane

Pirmsvēlēšanu programmās gandrīz visām partijām bija nosaukti abi minētie objekti. Ir ļoti labi jau gandrīz pabeigtu darbu ierakstīt savā programmā un solīt, ka tieši viņi būs tie, kas to dara... "Jā, tas īpaši godprātīgi nav, jo doma restaurēt koncertdārzu "Pūt, vējiņi!" dzima pirms gadiem desmit, jo pēdējos gadus mums bija tik ļoti grūti strādāt: kad notika Līvu festivāls visu dienu un visu nakti, naktī iebruka dēļi grimētavās, kuri tur bija ienagloti no 1965. gada un jau satrūdējuši. Mums bija ļoti grūti. Pēdējo reizi uzņemot mākslinieku grimētavās, ielikām skaidu plates, lai grīdas vispār noturētos.

Protams, šobrīd visu partiju pārstāvji fotografējas un ir ļoti priecīgi par šī objekta tapšanu Liepājā, bet nu – tā laikam politikā ir.

Bet pēdējo četru gadu laikā īstenots milzumdaudz attīstības projektu Liepājā – milzīgi daudz! Tie ir gan pievadceļi pludmalē, gan pludmales attīstība, gan Karostas attīstība, gan industriālās zonas attīstība, gan rūpnīcas, kas ir daudzskaitlīga darbaspēka nodrošinātājas. Pēdējos četros gados ir tāds uzplaukšanas periods attīstības plānos! Kultūrai atliek tikai strādāt un strādāt ļoti kvalitatīvi, jo tūrisms līdz ar šiem attīstības projektiem arvien paplašinās. Un tūristu Liepājā šobrīd ir tik daudz kā vēl nekad. (..)"

Vai liepājnieks saņem kultūrā visu, ko viņš vēlas? "Mana atbilde būs diezgan subjektīva.

Dzīvojot Liepājā, es jūtos, it kā dzīvotu Parīzes centrā, jo šeit nav nevienas jomas, kura nestrādātu.

Te ir gan ērģeļmūzikas koncerti, gan Liepājas Leļļu teātris, kurš unikāli tiek saglabāts, ir bērnu koncerti, kurus rīko simfoniskais orķestris, ir milzīgi lielkoncerti, ko rīko privātie producenti. Muzeju izstāde. Nevaru iedomāties, ko es šeit, sēžot pie jūras, vēl nebaudu – varbūt tikai akrobātiku gaisā no lidmašīnām. Pārējais viss mums ir."

Kas notiks atjaunotajā koncertzālē "Pūt, vējiņi!"? "Kopā ar mūziķi Aivaru Hermani esam veikuši pētījumu, kā šobrīd pilsētā trūkst. Ja producentu un kultūras līkne ir ļoti augsta ziemas mēnešos, tad vasarā šī diagramma stipri sarūk. Neskatoties uz to, ka mums ir burvīgs vieglās mūzikas festivāls "Summer Sound", ir vajadzība pēc privātu producentu producētiem koncertiem un brīvdabas izrādēm parkā. Mūsu vīzija ir tāda, ka koncertu netrūks, jo vieta ir burvīga, celtne būs moderna. Mūsu vīzija – ka varētu tapt vēl pāris tādu festivālu kā "Liepājas vasara", gan pūtēju orķestra, gan bigbenda koncerti parkā. (..)

"Pūt, vējiņi!" vairs nebūs tik smagnēja, tā būs moderna un iekļausies parka arhitektūrā kopīgā ainā."

1. jūlijā apvienosies Aizputes novads, Grobiņas novads, Priekules novads, Nīcas novads, Durbes novads, Pāvilostas novads, Vaiņodes novads, Rucavas novads. Jaunizveidotā Dienvidkurzemes novada centrs atradīsies Grobiņā. Taču, protams, neiztikt bez sadarbības ar Liepāju, kas, būdama administratīvi autonoma, ģeogrāfiski tomēr ir šī novada pašā vidū. Kā veidosies sadarbība, rādīs laiks.

Ventspilī kultūras ziņā cilvēki ir ļoti apmierināti

Esam Ventspilī, koncertzālē "Latvija", kurā mīt arī Ventspils Mūzikas bibliotēka, un to vada Inga Aulmane. Kā viņa vērtē pašvaldības attieksmi pret kultūru Ventspilī? Vai pie šāda jēdziena līdzšinējā pašvaldība reaģē ar dzirksteli acīs? "Noteikti," saka Aulmane.

"Galvenais, kas jāsaka par Ventspils pašvaldību, tas ir plānveidīgums, mērķtiecīgums izpildē, jo noteikti jāņem vērā tas, ka kultūras programma tiek attīstīta jau ļoti daudzus gadus – šobrīd mēs runājam par 30 gadiem.

Kas ir ļoti, ļoti svarīgi, ka kultūra jau nav tikai koncerti vai teātra izrādes, kultūra ietver muzejus, bibliotēkas, kultūras vietas, kurās notiek koncerti un teātra izrādes, plus amatiermāksla. Vēl koncerti baznīcās, koncerti, ko organizē dažādas biedrības, piemēram, ukraiņu, baltkrievu – atbalsts ir arī šādām nacionālajām kultūras biedrībām. Un Ventspils šajos gados ļoti mērķtiecīgi ir strādājusi gan uz kultūras infrastruktūras radīšanu – mums ir brīnišķīga muzeju sistēma ar Livonijas ordeņa pili, Amatu māju, Brīvdabas muzeju, mums ir bibliotēku tīkls. Nākamajā gadā šis process noslēgsies. Pirmā tika rekonstruēta galvenā bibliotēkas ēka, 2009. gadā mēs atklājām pilnīgi jaunu, modernu Pārventas bibliotēku, pirms diviem gadiem koncertzālē "Latvija" atklājām Mūzikas bibliotēku, un nākamajā gadā šo procesu noslēgsim ar Gāliņciema bibliotēku, bet ir vēl augstskolas bibliotēka un bibliotēka slimnīcā, kas faktiski nozīmē to, ka cilvēkam kultūra ir pieejama tajā vietā, kur viņš dzīvo. Jo šīs bibliotēkas jau nav tikai kā bibliotēkas – tās ir arī tādi kā sabiedriskie centri."

Inga Aulmane

Ja pēkšņi Ventspilī mainītos vara, vai tas būtu smags trieciens kultūrai? "Esmu optimiste, un es teiktu, ka viņi neko vairs nevarētu izdarīt. Jo tas viss ir stabils. Stāsts varētu būt par kaut kādiem akcentiem, par saturu varbūt varētu būt stāsts. (..)"

“Kurzemes filharmonijā” savienota koncertzāle “Latvija” un teātra nams “Jūras vārti” — taču kompetences ir sadalītas: vienam mūzika, otram teātris, un abiem klājas labi. "To sekmē arī tas, ka, lai padarītu šo kultūru pieejamu arī cenas ziņā tiem, kas nav tik maksātspējīgi, ir biļešu dotācija. Pašvaldība biļešu dotācijās tērē apmēram miljonu gadā, par ko atkal, protams, pārmet. Bet kaut kādā mērā tas ir vajadzīgs, lai cilvēkam būtu pieeja kultūras aktivitātēm."

Bet kā tomēr Ventspilī trūkst? "Tieši kultūras ziņā cilvēki ir ļoti apmierināti. Aptaujas rāda, ka līdz pat 60, 70 un 90 procentiem cilvēki ir apmierināti. Bet parasti tā kurnēšana, īpaši jauniešu vidū, ir par to, ka mums nav klubu kultūras. Mums nav krogu ar dzīvo mūziku jūras pilsētā. Bet es gan gribētu teikt, ka tas nav pašvaldības lauciņš, bet gan uzņēmējdarbības lauciņš.

Tāpat jaunieši grib savu kultūras kvartālu, un ir liels prieks, ka Ventspils Augstskolas studentu grupa sākusi par to runāt – viņi jau nodibinājuši savu biedrību "Šmiedrību", un šī biedrība jau aktīvi strādā,

viņiem ir pagaidu nosaukums "Kvartāls", noskatīta vieta un aktīvi notiek darbs pie tā, lai viņi savu kvartālu varētu radīt un piedāvāt to, ko viņi paši vēlas dzirdēt."

Vaicāta, kas Ventspilī mainījies līdz ar koncertzāles "Latvija" uzcelšanu, Inga Aulmane saka tā: "Dzirdu, ka ventspilnieki lieto vārdu "es lepojos, ka mums ir tāda koncertzāle". Ventspilī pietrūka vietas, kur mēs sanākam visi kopā. Ostas krastmala bija gara, mēs bijām izkaisīti, bet šeit ir laukums, un tad, kad ir pasākumi, āra skatuve dod to īpašo atmosfēru, kopības sajūtu, ka mēs šeit tiešām esam kopā. (..)

Koncertzāle darījusi pilsētu dzīvu, un man jāsaka, ka nu tiešām – pilsēta ir sākusi skanēt."

Vai pašvaldība dod koncertzāles saturam carte blanche? Tās vadītājs Miks Magone: "Jo dienas, jo vairāk, ar mainīgām sekmēm kardiogrammas līkni izdevies noturēt un virzīt uz straujākiem sirdspukstiem. Ja to vispār var vērtēt tādās kategorijās kā iemantota uzticība, un es nerunāju par sevi personīgi, bet par to, ko dara koncertzāles kolektīvs un piedāvājums, un mūsu gadījumā pat ne tikai koncertzāle vien, bet arī teātra nams "Jūras vārti", kā jau daudzās situācijās dzīvē, tā ir savstarpēja iepazīšanās, kura varbūt prasīja ilgāku laiku, nekā būtu gribējies, bet pēc šīs iepazīšanās neesam kļuvuši par labiem draugiem vai mīļākajiem, bet vismaz par uzticamiem sabiedrotajiem, ar kuriem negribētos vairs turpmāk nākotnē nolauzt tos šķēpus, kuri jau ir tikuši nolauzti, iemesti krūmājā un tur arī jau ieauguši."

Miks Magone

Vai ventspilnieki ar koncertzāli tikai lepojas vai arī apmeklē? "Ventspilnieks, iespējams, tāpat kā daudzi vietējie, ir ar zināmu lepnumu – var to dēvēt arī par izvēlību. Es to sauktu par tādu informētu izvēlētību, paļaušanos uz konservatīvām vērtībām, kuras gadu gaitā ir sevi apliecinājušas, ir stabilas, pietiekami nemainīgas, bet vienlaicīgi arī salīdzinoši šauras. Domāju, tas ir jautājums par ierašanos dziļākā pagātnē. Atšķirībā no dažām citām mazpilsētām Baltijas jūras reģionā, kultūras dzīve šeit nav bijusi tāda, kas vismaz pēdējos simts gadus raksturojusi Ventspili – šeit bijusi osta, attīstījusies rūpniecība, un pie pilsētas nelielajiem izmēriem tas tomēr bijis ierobežoti. Līdz ar to ceļš uz vietējā klausītāja sirdi un ausīm bieži vien bijis ērkšķiem kaisīts. Bet šobrīd interese, ja tā parādās, tad parādās uz palikšanu un ir noturīga, un

tā jau laikam ir tāda rakstura iezīme, ar kuru bieži apzīmē kurzemniekus – ka ceļš uz kurzemnieka sirdi nav viegls, bet ar garantiju, ka uz palikšanu, ja reiz tas izdodas."

"Ko gan es gribētu koncertzālei novēlēt – jebkurš mākslinieciskais vadītājs veido koncertzāles repertuāru pēc sava ģīmja un līdzības, varbūt, ka ir vērts paskatīties uz dažādākām mērķauditorijām. Jo tā tomēr ir akustiskā koncertzāle ar visām tās iespējām, un tad varbūt būtu lielākas izvēles iespējas," atzīmē Inga Aulmane.

Ventspilniece, rūdīta kultūras baudītāja Gunta Bauģe atgādina par vēl vienu potenciālo kultūrvietu. "Domāju, ka par kultūras celtni kļūs arī mūsu jaunais zinātnes un inovāciju centrs "Vizium". Tur būs skaistas iekštelpas un plaša ekspozīcija, un tas būs vairāk domāts skolnieku izglītošanai. Domāju, ka tur būs vieta arī koncertiem. Un vispār – manuprāt, šeit viss notiek pēc plāna un viss ir ļoti pārdomāts."

Sabile ilgojas pēc starptautiskas atpazīstamības

Glīti atjaunotā Sabiles sinagoga celta 1890. gadā un līdz Otrajam pasaules karam pildīja pamatfunkciju. Pēc kara gan citādi – padomju laikā sinagogā bija sporta zāle un arī Sabiles augļu un dārzeņu kombināta noliktava. Sabiles mājaslapā teikts: līdz 70. gadiem pie sinagogas nebija tāda laukuma kā mūsdienās, tā vietā atradās vairākas ēkas, kas tika nojauktas, lai izveidotu skvēru. Pēc tam ēka kādu laiku bija tukša. 90. gadu sākumā tēlnieks Ojārs Feldbergs (Pedvāle) un fonds "Abavas ieleja" nopirka sinagogu no Sabiles augļu un dārzeņu kombināta. 21. gadsimta sākumā triju gadu laikā ēka tika restaurēta, plus tika atjaunotas padomju laikā likvidētais sinagogas balkons. Nu jau dažus mēnešus sinagogā mīt Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrs, par kura vadītāju izraudzīta Ginta Petra. Kā veidojas sadarbība ar pašvaldību? Vai tā reaģē uz vārdu "kultūra"? "Jā, un kā vēl reaģē!

Apbrīnoju un apsveicu tādu pašvaldības iniciatīvu, kas šajos laikos, lai kādi viņi arī būtu, nobalso par to, ka mums vajag novadā jaunu mākslas, kultūras iestādi," pauž Ginta Petra.

Šajā gadījumā runa ir par Talsu novada pašvaldību un Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldi, kurā atrodas bijusī sinagoga un ar kuras lielo darba ieguldījumu arī tika atjaunota un restaurēta.

Ginta Petra

Vai Mākslas, kultūras un tūrisma centram dota pilnīga rīcības brīvība, ko šeit darīt? "No saturiskā viedokļa – jā, ļoti liela, bet ir, protams, mazais rāmis, kura dēļ es vispār pieteicos – un tas mazais rāmis bija skaidrais uzstādījums uz profesionālu laikmetīgo mākslu, ar starptautisku ievirzi, saglabājot kultūras mantojumu. Tieši tas man patika, un šī rāmja ietvaros man ir brīvība."

Interesanti – kāda ir Sabiles iedzīvotāju reakcija uz centra piedāvātajām aktivitātēm? "Vismaz tās reakcijas, ko esmu piedzīvojusi, mērķtiecīgi iepazīstoties gan ar "atslēgas cilvēkiem" Sabilē un novadā, gan ar tiem, kas paši izrādījuši iniciatīvu, tā ir ļoti iepriecinoša rezonanse, kas mums ar viņiem ir, jo

daudzi ir ar atvērtām sirdīm un acīm par to, kas šeit būs un ka būs kaut kas savādāks, citādāks un lielāks, un mēs veicināsim tūrismu un uzņēmējdarbību. Es jau tagad no tām sarunām jūtu, ka viens velk līdzi otru."

Pirms trim gadiem tika parakstīta vienošanās par projekta "Jēkaba ceļa kultūras mantojuma un mākslas jaunrades magnēti" īstenošanu. Projekts tiek īstenots ar Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansējumu. "Šī projekta ietvaros ir pavisam četri objekti, kas tikuši restaurēti, un tā ir Kuldīgas Adatu fabrika, Alsungas pils, Pedvāles muižas jaunā rezidenču māja un Sabiles sinagoga. Eiropas fondu ietvaros restaurēta ārpuse jeb satvars, bet laimīgā kārtā mums ir brīnišķīgais pienākums piepildīt ar saturu. (..) Nodoms ir padarīt ne tikai Sabiles, bet novada kultūrvietas starptautiski atpazīstamas."

Ja pēc vēlēšanām nejauši mainīsies novada vara, vai tas varētu būt eksistences apdraudējums? "Man ir pamats domāt, ka nē, jo tas bijis ļoti tālredzīgs lēmums un aiz tā stāv daudz cilvēku un, arī balsojot par šī centra esamību un strādāšanu, es jūtu lielu atbalstu un mugurkaulu ar abām kājām zemē – man liekas ļoti, ļoti cerīgi."

No Sabiles sinagogas uz Kuldīgas pusi lielā ceļa malā atrodas Sabiles Kultūras nams, tā ir Sabiles pilsētas un Abavas pagasta vienība, un nama darbībā uzsvars likts uz amatieru mākslu. Savukārt Sabiles sinagoga atjaunota, lai tajā manifestētos profesionālā laikmetīgā māksla, un tā ir šāda veida vienīgā iestāde visā Talsu novadā.

Sarunas ar Sabiles Kultūras nama vadību ir uzsāktas, un, kamēr kultūras nams ir daļēji nelietojamā stāvoklī, iespējams, kādus pasākumus varēs rīkot sinagogā. Un arī Sabilē grūti precīzi noformulēt jautājumu Gintai Petrai par iedomāto augsto mākslu un ne tik augsto. Faktiski ir tapis jauns Laikmetīgās mākslas centrs, nelielas Kurzemes pilsētas visredzamākajā vietā.

"Saņemu signālus no dažādām pusēm, ka tas mūsu cilvēkiem varētu nepatikt, bet tikpat daudz signālu, ka beidzot pie mums būs arī laikmetīgā māksla.

Tas jāspēj līdzsvarot, un katrai kultūras iestādei ir savi akcenti. Ja mūsējais būs laikmetīgā māksla, tad es pie tā arī piestrādāšu."

Priekšvēlēšanu laika finiša taisnē arī "Klasikā" ienāk "Mērnieku laiki": četri raidījumi, kuros Klasika dosies izbraucienā pa četriem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, lai palūkotos, kā klājas kultūrai ārpus Rīgas. Tur, kur dzīvo otra puse Latvijas iedzīvotāju ar savām vēlmēm, iespējām un cerībām. Ar saviem kultūras lauka kopējiem un nereti viņu paveiktiem brīnumiem un brīnumiņiem, kas to pārstāvēto pilsētu, tās apkārtni, un visu novadu, padara neatkārtojamu, pievilcīgu pašiem un arī ciemiņiem. Vai arī – otrādi: kur vienaldzība pilsētas sejā ievilkusi neglītas grimases, bet birokrātiskie šķēršļi liedz efektīvu risinājumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt