Dzīve & stils / Vēsture
Ieilgušā Pirmā pasaules kara dēļ, kamēr daļa iedzīvotāju karoja ierakumos vai gāja bojā frontes aizmugurē, mainījās sievietes loma sabiedrībā. Karš pavēra iespēju sievietēm ieņemt amatus, kas pirms tam šķita tikai kā vīriešu darbs, sākot no tramvaja konduktoriem līdz pat nopietnākiem amatiem fabrikās un citur. Dažkārt ja ne ar varu, tad ar viltu sievietēm izdevās nokļūt karavīru rindās un arī pašām cīnīties frontē, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja vēsturnieks, profesors Dr. hist. Ēriks Jēkabsons.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā starp izsūtīto rakstītajām atvadām, kas 1941. gada 14. jūnijā tika izmestas no vilciena vagoniem, ir arī kāda anonīma zīmīte. Siguldas dzelzceļa stacijā izmesta uz tā laika cigarešu paciņas “Prima” saburzīta vāciņa rakstītā zīmīte, kurā lūgts nodot ziņu Siguldas patērētāju biedrības kasierei.
“Lūk, šeit bija lievenis, uz kura 1941. gada 14. jūnijā sēdēja māte, kad ieradās kaut kādi vīrieši. Māja saglabājusies vēl tagad, māte arī tagad tajā dzīvo,” stāsta Anatolijs Gallers un rāda Rus.lsm.lv pelēku namiņu mazītiņajā (tikai 94 metri!) Raunas ielā, kuru zina ne tuvu katrs daugavpilietis.
1911. gada jūnija sākums caur Džo dienasgrāmatu iekrāsojas gan ar dažādu teātru un muzeju apmeklējumu, gan, kas liktenīgi un zīmīgi, ar sajūsmu par Perlašēzas kapsētu, tobrīd pat nenojaušot, ka pēc 9 gadiem kļūs par spāņu gripas upuri, un viņa pīšļi vairākus gadus glabāsies šīs kapsētas kolumbārijā. Savukārt 1921. gadā, vairāk nekā gadu pēc Džo nāves latviešu grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicējis “Parīzes atmiņas”, tostarp aprakstot tikšanos ar Oļģerdu Grosvaldu Latvijas legācijā Parīzē. Olģerds izrādījis arī brāļa Jāzepa gleznas. Savukārt Mārtiņš Sams analizē jautājumus, cik tālu fotogrāfija ir māksla, piesaucot dažādus mākslas piemērus, tostarp Jāzepu Grosvaldu un viņa gleznu "Ievainotie latviešu strēlnieki". Laikraksts “Latvijas Sargs” ziņo, ka 2. jūnijā Kopenhāgenā karalis Kristiāns X pieņēmis Latvijas sūtni Dānijā Frīdrihu Grosvaldu, kurš iesniedza savas sūtņa pilnvaras. Vēlāk Latvijas priekšstāvi pieņēma audiencē arī karaliene.
Pēc okupācijas 1940. gadā, Latvijā stājās spēkā PSRS likumi un sākās padomju režīma nostiprināšana un attiecīgi bija jāatbrīvojas no “šķiriski svešiem elementiem”. Maskavas čekistu pavēles par deportāciju sākšanu Latvijas arhīvos nav. Taču saglabājušies citi dokumenti, kas skaidri parāda, kā tika plānotas un īstenotas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.
Agrā rītā ar spējiem sitieniem pie durvīm Liepājā, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, pirms 80 gadiem tika modinātas 208 ģimenes. No mājām izdzina 533 samiegojušos, brutāli arestētus liepājniekus, no visa Liepājas apriņķa kopā – 1031 cilvēku. Skaistā vasaras rītā pie lopu vagoniem ģimenes tika šķirtas uz mūžu. Sievas vienā brīdī zaudēja savus vīrus, bet bērni tēvus, kurus ar viltu un meliem nošķīra no ģimenes.
Pieminot 80. gadadienu kopš Latvijas iedzīvotāju pirmās deportācijas, Latvijas Nacionālais arhīvs atklājis virtuālu izstādi par 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanu. Tā apskatāma arhīva mājaslapā. Izstāde stāsta par to, kāds bijis 1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos un kāds bija izsūtīto liktenis Sibīrijā.
Romanam Vilim Sniķerim bija vien 24 gadi, kad 1941. gada jūnijā viņu izsūtīja no Ogres dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī Romana tēvu – Kadetu skolas rotas komandieri Vili Sniķeri. Abi bija uzrakstījuši un no izsūtīšanas vagona izmetuši katrs savu vēstuli Romana tēva sievai – audžumātei Lidijai Jansbergai-Sniķerei ar 15. jūnija datumu.
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par t.s. "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par vienu no pazīstamākajiem padomju okupācijas perioda kolaborantiem – Alfonu Noviku (1908–1996).
Pirms 75 gadiem, 1946. gada 11. jūnijā pulksten 17, Daugavpilī sākās pirmās tramvaja līnijas būvniecība, kas bija pasludināta par “tautas būvi”. “Piedalīšanās tramvaja līnijas būvniecībā ir katra pilsētas iedzīvotāja goda lieta,” rakstīja tā laika vietējā avīze.
Kā vēstures liecība liels pārsteigums ir atrastās un saglabātās atvadu zīmītes, ko deportāciju laikā no vagoniem paguva izmest izsūtītie, intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts, vēsturnieks Gints Zelmenis. Zināmas un saglabātas ir septiņas šādas zīmītes.
47 gadus veco Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu Vili Sniķeri 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja no Rīgas dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī viņa dēlu Vili Romanu Sniķeri. Vagonu sastāviem braucot no pilsētas, tēvs paguva uzrakstīt un izmest nelielu zīmīti no sevis un dēla, nezinot, ka Romans, atrodoties citā vagonu sastāvā, arī uzrakstīja vēstuli.
Šonedēļ uz Talsu novada Lubes mežiem devās Dzelzceļa muzeja darbinieki, lai mājup dotos ar 60 kilogramus smagu atradumu – muzeja kolekcijai pievienojās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu robežstabs, ko mežā atrada mežizstrādes plānotājs. Kad “Latvijas Valsts meži” sociālajos tīklos dalījās ar vēsturisko atradumu, to komentēja desmitiem cilvēku, kas arī šādus stabiņus manījuši visā Latvijā. Dzelzceļa muzejs aicina tos ārā nerakt.
Latvijas armijas leitnantu Pēteri Leju 1941. gada 14. jūnijā arestēja Litenē un izsūtīja uz ieslodzījuma vietu Krasnojarskas novadā. Pirms izvešanas tolaik 27 gadus jaunais Pēteris uz kādas veidlapas uzrakstīja atvadas draudzenei Dailai Andersonei.
Jaunākie
Interesanti
