Pirms gadiem desmit, piecpadsmit, var teikt, ka Latvijā sākās gluži vai netradicionālās lauksaimniecības bums, robežas bija vaļā, un daudziem bija vēlme izmēģināt kaut ko jaunu. Pēc tam nāca krīzes laiks, kas arī lika meklēt jaunus ceļus saimniekošanā. Un tā laukos daudzās saimniecībās sāka audzēt gan strausus, gan sliekas, gan arī vīngliemežus - toreiz likās, visi šie virzieni būs ļoti perspektīvi. Bet daži vīngliemežu buma saimnieki atzīst – tas nespēja kļūt par ienesīgu biznesu.
Autora ziņas
Savs uzņēmums jau skolas solā – šādu ieceri pirms diviem gadiem, vēl mācoties 12. klasē, īstenoja salacgrīviete Kristīne Ozola, un šobrīd viņas saldējuma ražotnē „Ledus oga” top dažādu veidu saldējumi. Bet Kristīne nav vienīgā Salacgrīvas novada jauniete, kura īstenojusi savas biznesa idejas, izmantojot novada pašvaldības atbalstu. Un, proti, tā kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jaunieši neizvēlas palikt savā dzimtajā novadā, ir bezdarbs un visai niecīgās iespējas izvēlēties sev interesējošu darba vietu, tādēļ pirms astoņiem gadiem Salacgrīvas novada pašvaldība lēma par atbalstu jaunajiem uzņēmējiem.
No 2. līdz 4. augustam Valmierā teātra skatuve būs ne tikai pašā teātrī, bet var teikt, ka arī pati pilsēta būs viens liels teātris, jo sākas Valmieras vasaras teātra festivāls, un tā norisei izraudzītas dažādas vietas pilsētvidē. Teātra izrādes skatītājus gaidīs garāžā, mazdārziņā, angārā, Vecpuišu parkā, pat zem tilta un autobusā. Un šīs netradicionālās vietas būs it sevišķi saistošas bērniem un jauniešiem, kuriem tad arī ir veltīts šīs reizes Valmieras vasaras teātra festivāls.
Čiekuru sīrups un marinēti čiekuri, skuju tēja, cepumi, skuju pesto, skuju ziepes – tas viss tapis Skujenē. Zaubes savvaļas kulinārajā festivālā ir pirmais nopietnākais vērtējums, vai šie produkti varētu būt interesanti arī pircējiem. Pirms gada, lai rosinātu vietējos cilvēkus meklēt jaunas idejas uzņēmējdarbībai un arī savas dzīves vides uzlabošanai, Amatas novada Skujenē sāka īstenot viedā ciema jeb „smart villages” ideju. Vietējie cilvēki sasparojušies, un top jau pirmie produkti.
Visai ambiciozu mērķi sev ir izvirzījušas Cēsis – kļūt par bezatkritumu pilsētu, proti, Cēsu pašvaldība sadarbībā ar biedrību „Zaļā brīvība” īstenos pirmo iniciatīvu Latvijā – „Tīri. Labi”. Tas nozīmē apņemšanos samazināt resursu patēriņu, izmantojot tos atkārtoti, kā arī šķirot pārstrādei noderīgos izejmateriālus vai lietot tos citos veidos. Kā reāli šī apņemšanās tiks īstenota?
Mazsalacas novada Sēļu pagastā ikkatra mēneša sākumā ir diena, kad attālās lauku viensētās gaida piestājam ne tikai pastnieku vai autoveikalu, kas atved pārtiku, bet arī auto ar grāmatām no vietējās bibliotēkas. Izbraukuma bibliotēka Sēļos darbojas jau ilgus gadus, un galvenie lasītāji ir cilvēki gados, kuriem pašiem līdz pagasta bibliotēkai nokļūt ir grūti vai pat neiespējami.
Šogad aprit 155 gadi kopš pirmās dziesmu dienas jeb dziedāšanas svētkiem Dikļos, kas ir arī aizsākums Dziesmu svētku tradīcijai Latvijā. Jubileju svētdien Dikļos atzīmēja ar vairākiem koru koncertiem. Dikļu baznīcā – vietā, kur par mācītāju kalpoja Juris Neikens, kurš aicināja latviešus dziesmu dienai, uzstājās Vašingtonas Universitātes koris, bet turpinājumā Neikenkalna dabas koncertzālē dziedāja kori no Vidzemes un Rīgas.
Cilvēkiem gados izlemt par došanos uz sociālās aprūpes namu jeb pansionātu lielākoties ir ļoti smags un emocionāls pārdzīvojums. Tas nozīmē atstāt savu ierasto vidi, mājvietu un daudzos gadījumos arī savus mīļdzīvniekus. Bieži vien tieši tas ir iemesls, kāpēc vecie cilvēki atsakās doties uz sociālās aprūpes centriem. Bet šādu iespēja – ņemt līdzi arī savus mīļos mājdzīvniekus – ir sociālās aprūpes centrā „Allaži”.
Sestdien, 22.jūnijā, Cēsīs ar Igaunijas un Latvijas prezidentu piedalīšanos, ar militāro parādi, kauju rekonstrukciju, daudz un dažādiem pasākumiem visas dienas garumā atzīmēs Cēsu kauju simtgadi jeb Latvijas Uzvaras dienu. Pirms simts gadiem pagrieziena punkts Neatkarības karā bija 22.jūnijs, kad pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēki uzveica Landesvēra armiju. Igaunijā šo dienu atzīmē ļoti plaši. Un pasākumu organizatori vēlas, lai arī Latvijā šī būtu atzīmējama diena.
Jau izsenis Carnikavu dēvē par nēģu karalisti vai galvaspilsētu, taču vietējos iedzīvotājus bažīgus dara tas, ka ar laiku var izzust nēģu ķeršanas prasmes un arī pašu nēģu paliek mazāk. Tāpēc, lai popularizētu seno amatu un pievērstu sabiedrības uzmanību arī ekoloģijas problēmām, novada pašvaldība kopā ar novada kopienām nolēmusi pieteikt Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Šim nolūkam tika vākti arī iedzīvotāju paraksti.
Lielākoties pašvaldības policijas pienākumos ir uzraudzīt sabiedrisko kārtību - vai netiek lietots alkohols, smēķēts neatļautā vietā, vai arī auto novietots ne tur, kur atļauts. Bet Carnikavas novada pašvaldības policijas darbiniekiem no 1. jūnija līdz 15. augustam nākas sargāt arī kādu pavisam mazu puķi. Un tā ir Dortmaņa lobēlija – vienīgā Latvijā sastopamā lobēliju dzimtas suga, kas ir pat ļoti reta un izzūdoša. Viena no vietām, kur šis augs vēl ir sastopams, ir Carnikavas novada Ummja ezerā.
Gleznainas ainavas, miers, klusums un mājiņas ezera krastā, savukārt visu informāciju par ceļošanu vari iegūt mobilajā aplikācijā vai pašapkalpošanās tūrisma informācijas punktos. Šāds piedāvājums tūristiem, kas priekšroku dod mierīgai atpūtai neskartā dabā, īstenots Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū, Alūksnes un Apes novados, kur tapušas piecas Dabas mājas un trīs pašapkalpošanās tūrisma informācijas centri. Savukārt vietējiem mājražotājiem, iesaistoties šajā projektā, ir iespēja Veclaicenes apceļotājiem piedāvāt savu produkciju.
Pirms gada Vecpiebalgas novada Inešos darbu sāka ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Eiropā lielākā zem jumta esošā zivju audzētava „Hibitech Piebalga” – ar domu, ka te audzētās zivis būs eksportam uz Eiropas valstīm. Vērienīgās zivju audzētavas izveides pamatā ir arvien augošais pieprasījums pēc zivīm, kas būtu audzētas tepat Eiropas valstīs, nevis eksportētas no Āzijas valstīm, kur audzētajai produkcijai ir apšaubāma kvalitāte.
Tagad varam filmas skatīties gan mājas kinozālē, gan datorā, pat telefonā, taču Vecpiebalgas pusē kino var baudīt visparastākajā fermā, jo izrādās, ka bijušajā cūku fermā te tapis kino muzejs un arī kinoteātris, kādu to atceramies vēl no ne tik senās pagātnes, ar nosaukumu “Kino ferma”. Šo ieceri īstenojuši dzīvesbiedri Aina un Aldis Slišani.
Kādreiz ar vīpsnāšanu dēvētas par „velna ģīmjiem” vai „Staļina govīm”, bet šobrīd viņu audzēšana mūsu laukos atkal pamazām kļūst populārāka. Tās, protams, ir kazas. Šobrīd kazas siers Latvijā vairs nav retums, bet daudziem vēl ir savā ziņā aizspriedumi pret kazas piena produktiem, kurpretim tie, kas pievērsušies veselīgam uzturam, labprāt tos izvēlas. Toties gaļas kazu audzēšana gan Latvijā vēl ir tikai pašā sākumposmā, un tās audzē tikai dažās saimniecībās.
23. maijā Valmierā sākas un visu nedēļas nogali noritēs atceres pasākumi par godu simtajai gadadienai, kopš pilsēta atbrīvota no lieliniekiem. Šie notikumi ir saistāmi arī ar Cēsu skolnieku rotas izveidi, kuras pamats bija Valmieras skolnieku brīvprātīga iesaistīšanās kaujas un pašaizsardzības vienībās; vēlāk jau šī skolnieku rota kļuva par regulārā karaspēka daļu, kas piedalījās arī Cēsu kaujās. Cēsu kaujas tiek uzskatītas par būtisku pagriezienu Latvijas brīvības cīņās. Jūnijā ar plašiem pasākumiem to simtgadi atzīmēs Cēsīs.
„Nogaršo Latviju Vidzemē” – ar šādu devīzi piektdien un arī sestdien Valmierā norit pirmais Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra pasākums no cikla "Novada garša”. Tā galvenais mērķis ir popularizēt vietējo ražotāju produkciju. Tādēļ šovasar piecos garšas festivālos iedzīvotāji ir aicināti iepazīt katra Latvijas novada piedāvājumu.
Šonedēļ, Meža dienu talkā, ar 50 Ziemeļamerikas sudraba kļavām papildinājies topošais sulu koku parks Smiltenes novada Brantu pagastā. Iespējams, ka tas ir arī pasaulē pirmais šāds parks, kur aug tikai tie koki, no kuriem iegūstama sula. Parku veido SIA „Kainaiži” saimnieki, kuri pievērsušies sulu un sīrupu ražošanai un izveidojuši arī dzirkstošo bērzu sulu zīmolu „Birzī”. Parkā jau aug gan koki, kurus jau tradicionāli izmantojam pavasarī sulu iegūšanā – vairāku sugu bērzi un kļavas, gan arī Latvijā mazāk zināmie - melnie valrieksti.
Uz īsu brīdi vai sezonas laiku atvērts veikals, restorāns, galerija vai nomas vieta – pasaulē to pazīst kā “pop-up” jeb īslaicīgo biznesu. Tā ir iespēja uzņēmējam neieguldīt lielus līdzekļus telpu interjera izveidē un sniegt pakalpojumu tikai sezonas laikā. Jaunie uzņēmēji tādējādi var izmēģināt savus spēkus – izdosies bizness vai ne. Pievērsties šai “pop-up” idejai šovasar tiek aicināti alūksnieši, lai tādējādi sniegtu pakalpojumus tūrisma jomā.
Nereti vēsturiskām ēkām ir savs dzīvesstāsts, kas saistīts ar dažādiem notikumiem, – tāpat kā cilvēkiem. Tāds tas ir arī baronu Fītinghofu celtajai mazbānīša dzelzceļa viesnīcai Alūksnē, vienīgajai jūgendstila ēkai pilsētā, kas vēl ir saglabājusies. Šī ēka pieredzējusi gan rosību stacijas laukumā, gan arī savulaik no tās karavīri devušies Brīvības cīņās. Ilgus gadus bijusī dzelzceļa viesnīca stāvēja tukša, kas alūksniešiem raisīja bažas par tās turpmāko likteni, bet šopavasar ēka ir ieguvusi jaunu dzīvi – tā atkal ir viesnīca ''Bahnhofs Hotel''. Vēstures pieminekļa atjaunošanu veikuši vietējie uzņēmēji.
Visneloģiskākais apvienojums, kāds vien varētu būt, – tā savu jauno iezīmēto vietu administratīvi teritoriālajā kartē vērtē Rūjienas novadā, kuru tagad paredzēts pievienot Valkas novadam. Savukārt Valkā šo apvienošanu vērtē gluži pretēji, pat kā ļoti loģisku soli, jo šos novadus saista gan Igaunijas pierobeža, gan kopīgas problēmas. Pirms iepriekšējās reformas Rūjiena bija Valmieras rajona teritorijā, un arī šobrīd rūjieniešu ceļi ikdienā vairāk ved uz Valmieru.
Laiku laikos tā ir iegājies, ka saimnieku lepnums ir tīri izravētas dobes dārzā, bet nezāles liecina par slinkumu un nolaidību. Bet vai tas ir pareizākais, ja vēlamies dzīvot saskaņā ar dabu? Šajā ziņā savas atbildes, kā kopt dārzu, nelietojot ķīmiju, bet lai būtu gan raža, gan mazāks darba patēriņš un, galvenais, lai nenodarītu pāri dabai, ir tiem, kuri pievērsušies permakultūrai.
Vai, zīmējot teritoriālās reformas karti, ir padomāts, kādas pārmaiņas nākotnē būs, piemēram, kad taps dzelzceļš „Rail Baltica”? Šo jautājumu kā vienu no neatbildētajiem saistībā ar reformu uzdod Salacgrīvas novadā. Salacgrīvā par neloģisku uzskata risinājumu šo piejūras novadu pievienot Limbažu novadam, jo vairāk kopīgā te saredz ar citām Vidzemes piekrastes pašvaldībām. Savulaik Salacgrīva jau bija Limbažu rajona teritorija, un šī pieredze nebūt nav tā pozitīvākā.
Satikties ideju autoriem, kuri vēlas kaut ko paliekošu paveikt savā novadā, un cilvēkiem, kuri šai idejai gatavi ziedot savus līdzekļus, – tāda ir labdarības pasākumu „Ziedotāju aplis” pamatdoma. Šī ziedojumu piesaistes forma aizsākusies Lielbritānijā un veiksmīgi darbojas jau 14 pasaules valstīs. Latvijā vieni no pirmajiem „Ziedotāju apļa” kustību aizsāka Limbažu novada fonds, un tagad ir jau notikuši 4 šādi pasākumi.
Kādreiz Latvijā viņas bija vai katrā lauku sētā un arī dēvēja viņas tā, kā nekur citur pasaulē - cukurvistiņas. Būtībā jau viņas arī ir tikai Latvijai piederīgas, te selekcionētas, bet pēdējos gados šīs, nelielā auguma vistas no mūsu lauku sētām ir tikpat kā pazudušas. Lai saglabātu šo mūsu senāko mājputnu šķirni, biedrība „Trusis un citi” ir uzsākusi vēl esošo cukurvistiņu apzināšanu un meklēšanu lauku saimniecībās, un arī , protams, audzēšanu.
Vidzemē šogad reemigrācijas jautājumu risināšanā viena no galvenajām aktualitātēm būs - vairāk šajā darbā iesaistīt vietējās pašvaldības, jo cilvēki jau vēlas atgriezties konkrētā vietā, līdz ar to arī ir jautājumi, kurus var palīdzēt risināt tikai šīs pašvaldības kontaktpersonas, vai speciālisti. Tā, piemēram, Smiltenē un Valmierā jau ir savas reemigrācijas kontaktpersonas, kuru darbs ir palīdzēt tiem, kas vēlas atgriezties.
Uzrakstīta pirms 400 gadiem, dēvēta par visnoslēpumaināko, bet visvairāk arī iestudētā un interpretētā luga pasaules teātros. Protams, tas ir Šekspīra “Hamlets”. Piektdienas vakarā savu redzējumu šai lugai skatītāju vērtējumam nodos režisore Indra Roga un Valmieras teātra aktieri. Jāpiebilst, ka Valmieras teātrī šis ir trešais “Hamleta” iestudējums, bet, kā vērtē izrādes dalībnieki – šis būs citāds Hamlets.
Pārskatot savu mājas bibliotēku, nereti rodas jautājums, kur likt izlasītās, vairs nevajadzīgās grāmatas, jo tās vienkārši izmest lielākoties neceļas roka. Bet šim nolūkam lieti var noderēt publiskie grāmatu apmaiņas plaukti, kas kļūst arvien populārāki mazpilsētās un laukos. Šāds plaukts nu jau labu laiku ir Limbažu autoostā, bet Kocēnu novadā pat vairākos pagastos ir uzstādīti speciāli grāmatu apmaiņas namiņi. Un savs grāmatu apmaiņas plaukts jeb Stāstu tornis ir arī Cēsu stacijas skvērā.
Kamēr administratīvi teritoriālās reformas kartes vēl līdz galam nav sazīmētas, Vidzemē par visai iekārojamu „līgavu” jau ir kļuvusi mazā Ape. Nelielā pierobežas novada pašvaldība un arī iedzīvotāji apzinās, ka viņi ir pārāk mazi iedzīvotāju skaita ziņā, lai arī turpmāk varētu palikt vieni paši. Līdz ar to tagad sarosījušies kaimiņi, un Apes novada virzienā skatu šobrīd met gan Alūksnes, gan Smiltenes un arī Valkas novads. Notikušas jau arī pirmās tikšanās ar Apes novada iedzīvotājiem, lai diskutētu, kurš precību jeb apvienošanās variants būtu tas izdevīgākais.