''Duksi, nāc šur, nāc…'' - Sociālās aprūpes centra „Allaži” klients Modris Ķeizars te ir ieguvis jaunu draugu, neliela auguma suņu puiku, kuram devis vārdu Duksis. ''Jā, labs draugs, es viens pats dzīvoju, labi, ka man ir tāds sunītis, man nav tik garlaicīgi. Ja es kaut kur aizeju, viņš vienmēr gaida, priecīgs ir.''
''Modris nesen ir sev ieguvis pastaigu biedru, sarunu biedru, ar citiem klientiem viņam nepatīk, bieži strīdas, nevar draugus atrast, bet tagad redzu, ka ir laimīgs.'' - Sociālās aprūpes centra vadītāja Lāsma Rengarte stāsta, ka šobrīd gan nav klientu, kuri te būtu ieradušies ar saviem mīļdzīvniekiem, bet arī pašā centrā ir mājdzīvnieki, kuri šejienes iemītniekiem ir gan draugi, gan arī par kuriem ir jārūpējas. ''Kaķīši, trusītis joprojām dzīvo, divas žurciņas, pundurkaziņas…- Kāpēc radās tāda doma, ka šeit vajag to dzīvo radību? - Manā izpratnē tā ir obligāta vajadzība, jo
lielākā daļa jau nevar šķirties no saviem mīluļiem, visu dzīvi viņi ir dzīvojuši kopā, man tā likās pati par sevi saprotama doma, ka tā tam ir jābūt. Nu kā var atraut? Ja es nevaru paiet, tāpēc jau man mīlestība nebeidzas.''
Aprūpes centra pagalmā tobrīd kāda sirma kundze piesēdusi blakus Modrim ar viņa Duksi. Zigrīda Lukašenko stāsta, ka arī iepriekšējā dzīvē suņi viņai bijuši un tāpēc tagad ir prieks, ka tie ir arī šeit:
''Sunīti…Jā, nu tā ir mana vājība, tie dzīvnieciņi, es varu visu pēdējo novilkt, atdot, lai tikai viņiem būtu…Un tāda pilnvērtīga, tāda aizpildīta tā diena. Es esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kas ir atveduši tos sunīšus, nu redz, kā viņš... Nu man nav tagad desa līdz, tā jau es viņu ar desu baroju.''
Suņu voljerā tobrīd ir divi suņu puikas, kuriem tāpat kā mazajam Duksim tagad dzīvošana aprūpes centrā ir būtībā iespēja laimīgām vecumdienām.
Izrādot savu dzīvnieku saimi, sociālā aprūpes centra darbinieces ved rādīt kazas un arī savā ziņā eksotisku govju saimi:
''Tās ir Ungārijas stepes govis, vienīgais ganāmpulks, kas ir Latvijā ārā, otrs ir vēl zoodārzā, tātad ne gaļas ražošanai, bet priekam un protams, teritorijas noganīšanai. Sevišķi notikumi bija ziemā, kad teliņi dzima, tad bija prieka ziņas. Tas ir tā, ka cilvēkam, šeit nonākot, nav dzīves beigas, bet dzīve turpinās, ir jaunās dzīvības.''
Uz sociālās aprūpes centru „Allaži” klientiem ir iespēja doties kopā ar saviem mīļdzīvniekiem, un netrūkst arī uz vietas, par ko rūpēties.
Tas, kā stāsta sociālā darbiniece Aiga Vanaga, vispirms jau ļauj vieglāk pieņemt šīs pārmaiņas, ka dzīve tagad rit aprūpes centrā:
''Tā varbūt tāda kā mājas sajūta. Es vēl strādāju vienā citā aprūpes centrā, un tad man bieži ir seniori teikuši - kā man gribētos, lai te būtu kaķītis... Diemžēl ir tādas iestādes... Mums šeit labi, mums liela teritorija, tas tāds ieguvums, nu, protams, tā ir tā mājas sajūta, kas šeit ir, tas ir pats svarīgākais.''
Mūsu sabiedrība noveco, un arvien vairāk bijušo skolas ēku kļūst par pansionātiem, tāpēc ir arī jādomā, kā vecajiem cilvēkiem padarīt vieglāku šo soli – nepalikt vienam, bet izšķirties par aprūpes namu.
