Permakultūra - ilgtspējīgas saimniekošanas un dabas saudzēšanas filozofija

Laiku laikos tā ir iegājies, ka saimnieku lepnums ir tīri izravētas dobes dārzā, bet nezāles liecina par slinkumu un nolaidību. Bet vai tas ir pareizākais, ja vēlamies dzīvot saskaņā ar dabu? Šajā ziņā savas atbildes, kā kopt dārzu, nelietojot ķīmiju, bet lai būtu gan raža, gan mazāks darba patēriņš un, galvenais, lai nenodarītu pāri dabai, ir tiem, kuri pievērsušies permakultūrai.

Permakultūra - ilgtspējīgas saimniekošanas un dabas saudzēšanas filozofijaGunta Matisone

    Kādā mazdārziņā netālu no Cēsīm, Krīvos, sarunāta tikšanās ar permakultūras dizainerēm Gunu Zālamani un Dairu Kiļupi.

    ''Tur var redzēt - tur ir puķuzirņi, zemenes, ķiploki, te ir sasēti zirņi jau… Šeit ir rabarberi nomulčēti, apkārt ir aplikts siens, apakšā ir rabarberi.'' - Guna un Daira izrāda to, kas jau aug viņu dobēs, kaut gan tie, kas ieraduši kopt dārzu tradicionāli, diezin vai te redzamo nosauks par dobēm, jo drīzāk tās atgādina siena kaudzītes, līdzīgi augsne mulčēta ar siltumnīcā:

    ''Šajā siltumnīcā ir dobe kā pīrādziņš, rudenī es saliku apakšā koksni, tad sabēru dārzeņu atlikumus, visus vecos lakstus, vārdu sakot, kā slāpekļa piesaistītāju, tad tur bija kārtām lapas, zāles, tāds skaists pīrādziņš un tad tur virsū ir zemīte, un to vēl visu nomulčē, tas nozīmē, ka 10 reizes mazāk iztvaiko ūdens, tātad ir mazāk jālaista, tas ir viens, otrs – visu laiku tiek barota augsne no augšas.

    Dobēs šeit pašlaik ir siens, tad, kad dobes tika veidotas, apakšā bija uzlikta nopļauta zaļa zāle, kas baroja, piesaistīja sliekas, kukaiņus, kas veicināja trūdēšanu, bet tā pārsvarā uz kartupeļiem, uz visiem tiek uzlikts virsū siens un stādīts iekšā attiecīgais augs.''

    Par savu pievēršanos permakultūrai Guna un Daira stāsta, ka vispirms apnikusi nebeidzamā ravēšana.

    ''Mēs sākām tieši ar šādu pragmatisku iemeslu - mazāk ravēt,'' saka Guna. Un Daira piebilst:

    ''Man bija tieši tāpat, kā Gunai, mēs kopā apsaimniekojām vienu dārziņu, un tā ravēšana bija nebeidzama, tāpēc mēs domājām, kā var saimniekot citādāk.

    - Bet jo dziļāk tajā visā rok, jo vairāk ir skaidrs, ka nav mums patiesībā cita ceļa, jo tās klimata izmaiņas, ko mēs redzam, mēs paši esam radījuši. Zeme ir paredzējusi, ka viss, kas uz zemes ir, arī atgriežas zemē, un tiklīdz to ciklu pārtrauc, tā sākās problēmas.''

    Bet tad,

    pamazām pētot citu pieredzi, pašām eksperimentējot, nonākts pie atziņas, ka permakultūra ir kaut kas vairāk par ravēšanu vai neravēšanu, tā ir savā ziņā filozofija, kā sadzīvot ar dabu, tai nenodarot pāri:

    ''Permakultūra tiešā tulkojumā ir ilgtspējīga saimniekošana. Tradicionāli jeb konvencionāli saimniekojot, izaug augi jeb tas, ko saucam par ražu. Mēs viņu novācam un aizvedam projām, reāli mēs šādā veidā katru gadu kādus 60 – 80 procentus no organiskās vielas aizvedam projām, reāli vietā nekas netiek dots, Jautājums, ko darīs banka, no kuras mēs paņemam kredītu, bet atdodam reāli dažu kapeiku un nākošo gadu prasām atkal, tāpēc permakultūra lūko augsnē atgriezt organiskās vielas, atjaunot to līdzsvaru, kas ir dabā.

    - Piemēram, pavasarī visi zina, ka ātri ir jāskrien, ātri jāuzrušina tā augsne, lai tur viss ir pufīgs, gaisīgs, lai tur es iestādu, es ielieku rokas zemē, patīk man, bet kas notiek – augsnes dziļumā dzīvo vieni mikroorganismi, kuriem vajag vienu temperatūru un maz gaisa, virskārtā ir citi mikroorganismi, kuriem vajag vairāk gaismas, siltāku temperatūru. Un, ja mēs viņus apgriežam otrādi, mēs viņus vienkārši nonāvējam, pēc tam mūsu augsnei nav saražots pietiekami barības vielu. Ko mēs darām? Ejam ar minerālmēsliem virsū, līdz ar to paši radām sev problēmas.''

    Guna un Daira stāsta, ka

    permakultūra kļūst arvien populārāka pasaulē, jo nākas saprast, ka nebeidzamā ķīmijas lietošana gan noplicina zemi, gan arī kaitē pašam cilvēkam.

    Bet, vai šādi kopjot dārzu, var cerēt arī uz labu ražu?

    Saimnieces stāsta: ''Raža ir ļoti laba, šo to var apskatīt, mēs veidojam pašreiz blogu – permakultūras dārzs, kur mēs dalīsimies bez maksas internetā ar savu pieredzi. Varēs uzdot jautājumus, jo mūsu interese ir tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku Latvijā ar šo lietu nodarbotos un interesētos, un tur būs redzami kartupeļi un citas veltes, ko esam izaudzējušas.''

    Guna Zālamane un Daira Kiļupe šajā jomā praktizē jau sešus gadus, tagad ieguvušas arī Šveices Permakultūras akadēmijas sertifikātu un ir permakultūras dizaineres. Un ar šīm savām zināšanām ir gatavas dalīties arī ar citiem, kuriem rūp tas, lai izaudzētais dārzenis tik tiešām būtu veselīgs.

    Saistītie raksti
    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti