Entuziasti pēta un mēģina saglabāt Latvijai raksturīgās cukurvistiņas

Kādreiz Latvijā viņas bija vai katrā lauku sētā un arī dēvēja viņas tā, kā nekur citur pasaulē - cukurvistiņas. Būtībā jau viņas arī ir tikai Latvijai piederīgas, te selekcionētas, bet pēdējos gados šīs, nelielā auguma vistas no mūsu lauku sētām ir tikpat kā pazudušas. Lai saglabātu šo mūsu senāko mājputnu šķirni, biedrība „Trusis un citi” ir uzsākusi vēl esošo cukurvistiņu apzināšanu un meklēšanu lauku saimniecībās, un arī , protams, audzēšanu.

Entuziasti pēta un mēģina saglabāt Latvijai raksturīgās cukurvistiņasGunta Matisone

    Viena no entuziastēm, kura iesaistījusies šajā darbā ir Dikļu pagasta „Mežiņu” saimniece Inguna Valdmane. „Mežiņu” saimniecība ir specializējusies šķirnes trušu audzēšanā, un tagad tajā ir arī dažādu šķirņu mājputni.

    "Kaut ko jaunu gribas, kaut ko interesantu, tā kā ar tiem trušiem liekas, ka viss ir skaidrs, un tas ir tāds, ka jau tāda rutīna veidojas, tad gribas kaut ko jaunu, kas atkal piesaista," stāsta Valdmane.

    "Tā dzīvnieku mīlestība ir no bērnības, jo es visus savus brīvlaikus un arī kamēr vēl skolā negāju, visu laiku pavadīju laukos pie omītes, kurai bija truši, putni un arī cukurvistiņas, lai arī tur bija jāstrādā un ne vienmēr tas patikās, tomēr tas ir palicis un gribās to darīt," stāsta saimniece.

    Paralēli viņa strādā Valmieras sporta skolā par orientēšanās treneri. Darbu ar saimniecību savienot esot grūti, tomēr saimniece visu paspēj. Vienlaikus Valdmane iesaistījusies divu Latvijas senāko putnu šķirņu atjaunošanā. Runa par cukurvistiņām un Kurlandes zosīm.

    Valdmane ir arī biedrības „Trusis un citi” valdes locekle un kopā citiem brīvprātīgajiem aktīvistiem gan apzina saimniecības, kur vēl šīs senās šķirnes varētu būt saglabājušās, gan arī audzē un pavairo.

    "Kolēģi jau ir iesākuši šo darbiņu, un arī man gribējās pievienoties, un tad es uzzināju, ka Alūksnes pusē viena sieviete vienkārši grib atdot savas mazās pundurvistiņas, ko viņa sauc par cukurvistiņām, un mēs braucām pakaļ viņām uz Alūksnes pusi, starp Gulbeni un Alūksni, dziļi laukos un ieveda mūs tumšā kūtī, kur neko vēl nevarēja redzēt, un tad saimniece ieslēdza gaismu,

    un starp visām vistām es ieraudzīju šos cukuriņus, ko es atceros no savas bērnības, ka manai omītei arī bija," atmiņās dalās Valdmane.

    Biedrībā pēta, kādas izskatījās cukurvistiņas, izmantojot gan materiālus, gan cilvēku atmiņas.

    "Tas ir tāds sens Latvijas ģenētiskais resurs, tā ir maza žiperīga vistiņa, bieži vien ar ļoti nikniem gaiļiem, kas ļoti labi sargā savas vistiņas, kas māk izdzīvot mūsu apstākļos, kas ir izturīgas pret aukstumu, kas labprāt perē un izvadā cāļus pašas un, protams, arī dēj oliņas, kas ir izmantojamas pārtikā," uzsver Valdmane.

    Biedrībā pašlaik ir pieci entuziasti, neskaitot cilvēkus, kuri kopj cukurvistiņas. 

    "Mūsu plānā ir šogad apzināt visas tās saimniecības, kas vēlas piedalīties un kam ir cukurvistiņas, un mēs tieši biedrības biedri šogad uzsākam putnu gredzenošanu, kas Latvijā vēl nav. Cukurvistiņas būs pirmās un gredzenošana nepieciešama tādēļ, lai mēs varētu vest kaut kādu uzskaiti un izsekot līdzi tālākai radniecībai, tālākai krustošanai un kas no tā rodas. Latvijā putnkopībā ir ļoti daudz dažādu šķirņu, bet viss iet tādā pašplūsmā, un mēs neviens nezinām, ko mēs krustojam savā starpā – radniecīgus, neradniecīgus. Cukurvistiņām tas ir ļoti būtiski, jo piemēram, mans bariņš ir dzīvojis kopā kādus 30 gadus un savā vidienē vairojušies, līdz ar to šīs tuvradniecības problēmas, ar vārgiem cāļiem, dažādām kroplībām, tas varētu būt aktuāli, tādēļ ir nepieciešams atrast atkal svaigas asinis, tā teikt, no citiem bariņiem," stāsta Valdmane.

    Cukurvistiņas standarts:

    • olām ir jābūt baltām vai viegli bēšām. Cukurvistiņu ola ir ar lielāku dzeltenuma attiecību pret baltumu, nekā parastās vistas ola, un tajā dzeltenumā ir vērtīgas uzturvielas
    • Cukurvistiņai ir jābūt ar īsu ķermeni, staltu stāju. Aste ir ar divām garākām astes spalvām. Lapveida sekste ar izteiktu robojumu,
    • Gaiļa svaram ir jābūt līdz kilogramam, un vistiņas svars ir 700 - 800 grami.

    Ar zosu saglabāšanu sokas grūtāk. "Latvijā ir bijusi Kurlandes zoss, par to patiesībā ir vēl vairāk liecību nekā par cukurvistiņu, jo viņa tiešām tāda ir bijusi, tā ir līdzīga tur tai lielākajai zosij, tas ar melno galvu un melnajiem spārniem. Nu, ļoti grūti, es tomēr domāju, ka Latvijā viņa ir zudusi, bet ļoti līdzīgas šķirnes ir šī Pomožas zoss Polijā un Pomerānijas, kas ir Vācijā, un mūsu uzskats ir tāds, ka kara laikā cilvēki, pametot Latviju bēgļu gaitās, ir šīs zosis ņēmuši līdzi un tādā veidā aizveduši no Latvijas, kur viņas ir savairojušās un kur viņas ir arī kā šķirne atzīta. Mēģinām meklēt kaut ko līdzīgu, arī Latvijā skatāmies, kas ir, bet tur ir ļoti, ļoti liels darbs," skaidro Valdmane.

    Viņa saka, ka vēlas saglabāt Latvijas ainavu. "Arī cukurvistiņām man šobrīd top jauna māja, kur būs aploks viņām, un šajā aplokā tiks sastādīti veci Latvijas sētu krūmi un varbūt kāds koks, lai šīs vistiņas dzīvotu maksimāli dabiskos apstākļos, kā tas ir bijis kādreiz, zem jāņogu krūma kašātos un olas dētu turpat," uzsver Valdmane.
        

    Saistītie raksti
    Vide un dzīvnieki
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti