“Baracku cūku ferma nr. 2, tā viņa bija zemes grāmatā tad, kad es viņu iegādājos. Iesim iekšā, paskatīsimies, kādas ir izmaiņas cūku fermā nr. 2,” aicina Aldis Slišans.
Ar Aldi Slišanu tiekamies tiešām pie visparastākās kolhozlaiku fermas, bet, atverot durvis – ne vēsts no fermas gaisotnes, toties tiem, kas piedzīvojuši padomjlaikus un kino demonstrēšanu lauku klubos vai kinoteātros, te šķiet, ka esam atgriezušies atpakaļ citā laikā – te acīm paveras kinoteātris, īsts kinoteātris - ar 50 vietām, ar autentisku aparatūru un autentiskām filmām. Kino gaisotni te piedod arī samta krēsli no bijušā Cēsu kinoteātra.
Aldis pats ir ilgus gadus nodarbojies ar filmēšanu, tāpēc bija sakrājušies gan paša filmētie materiāli, gan kameras. Un tad dzīvesbiedrei Ainai radusies doma - kāpēc gan to visu no dzīvokļa nepārcelt uz īpašumā esošās bijušās fermas telpām.
“Tā tapa ideja par kinomuzeju: mums mājās stāv saliktas rindā visādas kameras, kuras ir novecojušas, un Aldim teicu - taisām muzeju. Viņš ilgi domāja, apdomāja un sāka iepirkt pa kluso kameras un visu kaut ko, ziedojām, protams, arī ceļojumu kādu, nevaram vairs aizbraukt, arī mājas būvniecību, bet varbūt, ka mēs kaut ko labu varēsim dot citiem, saglabāt kaut kādu vēsturi. Kļuva žēl, ka šī vecā aparatūra, kura cilvēkiem ir kādreiz rādījusi filmas, aiziet postā,” saka Aina Slišane.
Tālāk jau kinolietu kolekcija tikai papildināta, pa dažādiem ceļiem meklētas vecās kameras, kurām būtībā to mūžs bija beidzies – te, piemēram, ir pat 50. gadu 16 mm kinoprojektors, kas kādreiz atradies uz kuģa.
Tāpat Vecpiebalgā nonākuši arī 35 mm kinoprojektori, no kuriem viens reiz bijis Inešu pilī, bet otrs – Vecpiebalgas muižā.
“Bet tā jau nebija, ka viņus atveda, uzlika, nospieda pogu un aiziet. Vai! Te gāja jautri, šis pirmais bija no septiņiem jāsaliek viens, un tad arī gan dūmi nāca, gan visādi brīnumi te bija, beigās jau aizgāja, nu kāds prieks bija, ka pirmais aizgāja,” stāsta kinoteātra izveidotāji.
Līdzīgi meklētas arī vecās filmas, kurām arī būtībā liktenis bija skaidrs. Taču tagad tās, sprakšķot un tarkšķot projektoram, ir unikāla vēstures liecība.
Aldis demonstrē vienu no kinožurnāliem “Padomju Latvija”, par filmām gan viņš teic, ka to mūžs ir visai īss, tāpēc būs jādomā, kā tās saglabāt.
“Jā, diemžēl filmas mūžs ir 100-150 reizes parādīt, pēc tam viņa ir pagalam, un šādu lentu vairs nav un nekad nebūs vairs vispār, un tāpēc mēs cenšamies saudzīgi rādīt viņas. Un tur vēl dažādi priekšnosacījumi, lai viņas ilgāk dzīvotu, gan ķīmiskā apstrāde, gan centīsimies tagad piestrādāt pie tā. Vēlāk jau redzēs, kas būs, kad sāks iet uz beigām, nāksies digitalizēt filmas un mānīt skatītāju, tā kā nāciet, kamēr vēl jūs nemāna,” pasmaida Aldis Slišans.
Par savu kino muzeju Aina un Aldis Slišani saka -
tāpat kā Rīga tas gatavs nebūs nekad, jo tehnoloģijas mainās un to arī gribas parādīt muzeja apmeklētājiem.
Nākotnē abi plānojot izveidot tādu muzeju, kurā varēs izsekot attēla evolūcijai, sākot no dzelzs oksīda fotogrāfijas un beidzot ar modernajiem formātiem, ar moderno kino un skaņu.
“Lai cilvēkam ir visa tā evolūcija ieliekama vienā muzeja apmeklējumā, lai viņš var saprast, no kā viss sācies un kur ir tagad nonācis, un kur viņš tagad tajā evolūcijā atrodas, kurā vietā,” stāsta Slišani.
Tagad tuvākajos plānos ir izveidot izstāžu zāli, lai varētu izvietot arī visu savākto kinotehnikas klāstu un, protams, jau sākusies ir tūrisma sezona, kad neviens vien Vecpiebalgas apceļotājs vēlēsies ieskatīties arī "Kino fermā".
