''Zandartus mēs pagājušo gadu atvedām tādus 40-gramīgus, tie ir visi izauguši pie mums. Tik lielu zandartu jūs nekur Latvijā vispār neredzēsiet šādās slēgtās sistēmās, redziet, kur viņš…'' - rāda uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Valdis Cīrulis. Toreizējie mazuļi tagad pēc gada zivju audzētavas baseinos ir jau izauguši par prāvām zivīm. Un tās te ir dažādu sugu, ne tikai mums jau zināmie zandarti un stores. ''Tie ir basi, basi tulkojumā no angļu valodas ir asari, bet viņiem ļoti maz asaku un ļoti garšīga zivs. Šādus Latvijā arī neaudzē neviens, mums viņi ir ļoti pieprasīti uz restorāniem, tie ir sami, Āfrikas sami, un tās ir burami, tās ir viena no garšīgākajām zivīm Āzijas valstīs, tās savukārt ir persejas, redziet, kāda maza galva un daudz gaļas.''
Tāds ir arī zivju audzētavas mērķis – audzēt zivis, kas nebūt nav tik ierastas, un tas, kā stāsta Valdis Cīrulis, ir ieinteresējis arī pašmāju restorānus:
''Tās, ko mēs tirgojam, kas lēnām iet uz tirdzniecību, tās ir basi, un tas ir zandarts un baramundi. [..] Viņi paši uzzina, ka ir kaut kādas jaunas sugas, un viņiem pašiem interesē, lai uz galda būtu kaut kas jauns, bet tūlīt, tūlīt mēs sāksim arī eksportēt, tas ir mūsu galvenais tirgus, tas pats basis, Eiropā neviens viņu neaudzē, tāpat zandarts ir pieprasīts visā pasaulē.
Lielie pircēji brauc uz šejieni, skatās, kādā veidā viņi aug, kā tiek baroti, viņus interesē tikai un vienīgi kvalitāte.''
Tā kā Latvijā nav līdzīgas zivju audzētavas, tad pieredzi aizvadītajā gadā nācies gūt pašu spēkiem, un šī ir nozare ar savu specifiku: ''Jā, kārtīgu sāls pudu esam apēduši, jo zivtiņa, man liekas, ir vārgākais organisms, kāds vispār var būt, viņai ir stress, gaismas, trokšņi – tas viss ietekmē viņas dzīvotspēju. Un tāda zivs kā zandarts, baramundi - minimālākie satricinājumi, un viņa iet bojā, tāpēc arī viņa ļoti akurāti gan jābaro, gan jākopj.''
Ļoti precīzais, kļūdas nepieļaujošais darbs, kas ir zivjaudzētavā, prasa arī prasa nopietnas zināšanas.
''Zivīm slimības ir tāpat kā cilvēkam – ļoti daudz un dažādas, to ierosinātāji ir gan sēnītes, gan vīrusi, baktērijas, tāpēc zivkopim ir jābūt ļoti zinošam speciālistam,'' uzsver uzņēmuma galvenais zivkopis Igors Žakuns. Bet Latvijā šādu speciālistu trūkst, tāpēc Igors Žakuns uz Piebalgu strādāt ir atbraucis no Ukrainas. Viņš stāsta, ka Ukrainā ir pat piecas augstākās mācību iestādes, kur var apgūt ne vien zivkopja, bet arī hidrologa, ihtiologa, hidroķīmiķa profesiju, kā arī šaurākas specialitātes, kas saistītas ar akvakultūras jomu. Valdis Cīrulis atzīst, ka šobrīd uzņēmumā speciālistus nākas apmācīt pašu spēkiem:
''Par zivkopi varēja izmācīties kādreiz, bet nebija, kur strādāt, šobrīd jau ir kur strādāt, bet nav, kur izmācīties. Domāju, ka paies kādi pieci gadi un šī profesija būs, viņa jau tagad ir ļoti pieprasīta, jo tiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar zivju audzēšanu, viņiem ir vajadzīgi tādi darbinieki, zinoši, kā rīkoties ar zivīm, kā inkubēt. Es varu pateikt pilnīgi droši, ka tie cilvēki, kuri to izmācīsies, viņi ļoti labi pelnīs.''
Šobrīd Piebalgas zivju audzētavā ir gatavi darbu piedāvāt trim zinošiem nozares speciālistiem. Bet kopumā aizvadītais gads tiek vērtēts kā veiksmīgs starts uzņēmumam, kurš varētu darboties eksporta jomā. Bet kā viens no aspektiem tam, ka akvakultūras attīstībai ir perspektīva, ir arvien sarūkošie zivju resursi un nozvejas kvotas.
