Mazsalacas aitkopji pamestā kolhozā ēkā ierīko «Jēru klubu»

Latvijas laukos ir ne viena vien pamesta un aizmirstībai nodota padomju laika ēka. Tāds liktenis bija arī bijušā kolhoza „Skaņaiskalns” klubam, bet tagad tam rasts jauns pielietojums un tas ir kļuvis par „Jēru klubu”.

Mazsalacas aitkopji pamestā kolhozā ēkā ierīko «Jēru klubu»Gunta Matisone

    Skaņkalnes pagasta zemnieku saimniecības „Ķeiķi” aitas un jēri klubā pavada ziemu. „Jēru kluba” saimnieki ir gados jauni cilvēki, kuri pēc darba Norvēģijā atgriezušies Latvijā ar apņēmību strādāt un saimniekot laukos, jo  aitkopības nozarē te saskata perspektīvu.

    Ar saimniekiem Ilzi un Valteru Mitāniem Latvijas Radio tiekas kolhoza „Skaņaiskalns” bijušajā klubā, kas tagad kļuvis par „Jēru klubu”. Tā pārtapšanas vēsturi iepazīstina Ilze:

    „Tad, kad mēs pirms astoņiem gadiem nopirkām pirmās deviņas aitiņas, mums viņas nebija kur turēt, un domājām, kur lai tur. Paši jauni, īsti tādas naudas, ko uzcelt kūtiņu, tā uzreiz nebija. Nebija arī pārliecības, vai mums tiešām aizies tas bizness, vai nē. Un tad mums vīramāte ieteica aizbraukt uz viņai piederošu zemi, re kur, padomju laikā celts klubs, kultūras nams.

    Aizbraucām, un tas skats tāds diezgan traks - kļava uzkritusi uz jumta, viss pilnīgi aizaudzis.

    Iekšā pilnīgs ārprāts, pusmetrs ar kultūrslāni, kas nu viss ir sadzīvots, bet nu telpa ir, jumts virs galvas ir, un tā tapa jēru klubs.”

    Ilze arī stāsta, ka ir jau, kas vīpsnā - kā tad tā, ka klubs tagad atdots aitām, bet patiesībā tiem, kas pieredzējuši šī kluba ziedu laikus, nav jau arī ko apvainoties, ka tagad te savus priekšnesumus sniedz pavasara jēriņi. Šī ēka jau būtībā bija nodota aizmirstībai, tagad tai savā ziņā jauna dzīve.

    „Es teiktu, ka te jau izskatās daudz labāk, nekā tad, kad mēs ienācām. Šo vietu mēs arī jau esam centušies un turpmāk arī centīsimies vēl attīstīt, lai viņa būtu vēl interesantāka, pievilcīgāka, jo jau tagad, kad mums atbrauc kādi ciemiņi vai saimniecības apmeklētāji, tad ir uh! un ah! par to ozolu viju, par skatuvi kā tādu,” saka saimniece.

    Ilze un Valters aitu audzēšanai pievērsās pirms astoņiem gadiem, kad atgriezās no darba Norvēģijā.

    „Pie aitām nonācām tā, ka izceļojušies no visurienes atgriezāmies šeit uz laukiem un domājām, ko darīt, kā sevi uzturēt, tad sapratām, ka vienīgais, ko laukos var darīt, ir lauksaimniecība. Kaut kā tā palēnām sākām ar deviņām un izaugām līdz 150,” saka Ilze.

    Abi saimnieki arī neslēpj, ka saimniekošana laukos viegla nav un ir nācies apēst ne vienu vien sāls pudu.

    „Ir daudzas lietas, ko varētu nosaukt par mīnusiem, kas ir mazattīstīti tai nozarei: gan tas, ka noieta tirgi ir tādi nelieli, gan tas, ka, ja vajag veterinārijā kādas zāles, tad tās nav pieejamas tāpēc, ka to aitkopju ir tik maz, ka tur nav īsti interese vairumtirgotājiem zāles izplatīt vai sertificēt priekš Latvijas. Nu, tamlīdzīgas lietas, kas mazliet traucē. Mēs esam izgājuši daudziem posmiem cauri, kad [aitām] ir veselības problēmas, gan vilki, viss kaut kas.

    Katru gadu ir kaut kas „o, ar šito es vēl neesmu saskārusies”.

    Tas sāls puds ir visu laiku, jo tie ir dzīvnieki. Bet, jo tu vairāk ar viņiem ņemies, jo tu saproti, ka tāda ir tā lauksaimniecība, un tad nav tik traki,” stāsta Ilze.

    Tomēr abi saimnieki uzskata, ka šai nozarei ir perspektīva, kaut vai arī tādā ziņā, kā izmantot ādas un vilnu.

    Šī ir pirmā vasara, kad „Jēru kluba” saimnieki pievērsušies arī tūrismam, un Mazsalacas novada apceļotāji var nobaudīt arī Ilzes gatavoto jēra zupu vai citus aitas gaļas  produktus un, protams, apskatīt, kas tad ir „Jēru klubs”.


     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti