Sākšu šī rīta ierakstu ar cerību, ka Raimonds Vējonis kā Latvijas Republikas astotais vai devītais Valsts prezidents (skatoties, vai Kārli Ulmani var uzskatīt par leģitīmu prezidentu, ņemot vērā to, ka amatu viņš ieguva, nevis pateicoties Saeimas balsojumam, bet gan tāpēc, ka viņš pats to sagrāba) būs veiksmīgs prezidents.
Internetā patlaban notiek ļoti aktīva kampaņa par labu domai, ka Eiropas kopienas tiesas tienesim Egilam Levitam būtu jākļūst par mūsu valsts nākamo Valsts prezidentu. Sociālajos tīklos veidotas speciālas lapas, kurās, piemēram, aktīvisti ziņo, ka tie, kuri portālā Manabalss.lv ir balsojuši par kādu citu, vēl var mainīt savu balsojumu, jo tiks ņemts vērā tikai pēdējais iesniegtais balsojums.
Šodien Latvijas masu informācijas līdzekļos, kā tas ir bijis jau kādu nedēļu un vairāk, atrodami kārtējie viedokļi par migrantiem, sākot no maigi noliedzoša un beidzot ar krasi noliedzošu. Tieši par to pēdējo šodien gribu runāt, bet vispirms par lietu kā tādu.
Šīs nedēļas žurnāla "Ir" numurā ir intervija ar "Saskaņas" izvirzīto kandidātu Valsts prezidenta amatam Sergeju Dolgopolovu. Tā ir viena no intervijām, kādas žurnāls pēdējā mēneša laikā ir piedāvājis ar visiem izvirzītajiem kandidātiem.
Labdien visiem lasītājiem, bet it sevišķi tādiem kā Amalijai un tādam dabas bērnam kā cilvēkam, kuram, acīmredzot, savs pašnovērtējums ir tik zems, ka viņš portālā spēj piedalīties tikai ar manu vārdu un uzvārdu. Jums par prieku šodien turpināsim sarunu par LGBT lietām.
Pagājušajā piektdienā Eiropā notika kaut kas nudien vēsturisks. Īrijas pilsoņi ar ievērojamu balsu vairākumu referendumā apstiprināja konstitucionālu grozījumu, pozitīvi atbildot uz priekšlikumu "divi cilvēki drīkst laulāties atbilstoši likumam neskatoties uz viņu dzimumu". Īrija tā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kurā viendzimuma laulības apstiprinātas ar referenduma palīdzību, turklāt konstitucionālā līmenī.
Šodien žurnāla "Rīgas Viļņi" redaktores ievadošais komentārs ir ar virsrakstu "Streips pret „idiotiem””. Redaktore Ieva Valtere, šķiet, ir satraukusies par to, ko esmu rakstījis šajā portālā un citur attiecībā uz nu jau drīz gaidāmo Eiropraida pasākumu Rīgā. Īsi atstāstot fabulu -- pirms pāris dienām uzrakstīju komentāru "Praids pilsētā", kura centrālā doma bija par mūsu valsts galvaspilsētas pirmās un otrās personas, attiecīgi Nila Ušakova un Andra Amerika, pārdomām par gaidāmo pasākumu.
Labrīt visapkārt šajā aukstajā un pilošajā pirmdienā. Saprotu, ka šodien bloga virsraksts nav gluži tikpat saistošs kā jēdziens “Sekss un lielpilsēta,” bet visu nevar vēlēties. Rīga ir lielpilsēta tikai reģionālā nozīmē, un par seksu negribu rakstīt. Gribu rakstīt par praidu. Ne tik daudz tiem, kuri tagad rakstīs garu bļaustīšanos, kurā liela izdoma tiks likta lietā, lai lietotu zvaigznītes (*) vai citus simbolus, lai uzrakstītu nesmukus vārdus tā, lai portāla sistēma tos neuzķer, bet gan visiem pārējiem, proti, portāla lasītājiem, kuriem nav automātiski aizspriedumi, kuri liecina par aizsērējušam smadzenēm.
Grūti spriest, kas patlaban notiek Raimonda Vējoņa galvā. No vienas puses, laikam tas ir jauki, ka cilvēks ir izvirzīts Valsts prezidenta amatam, kaut kad paredzamajā nākotnē būs izremontēta Rīgas pils. Tagad tā droši vien būs smukāka nekā jebkad pirms tam. Visticamāk, Vējonim nav pašam savu smalku apartamentu, kā tas ir ar mūsu pašreizējo "lielākā pensija visā valstī" prezidentu. Varētu atkal atvērt rezidenci Jūrmalā, arī tā ir gana smalka. Amata lentas un ordeņi. Tikšanās ar pasaules grandiem. Vizītes šurpu turpu? Četrus gadus garantēts darbs?
Kārtējo reizi laikam jāsaka, ka Saeimas deputātiem nav nekā īsti nozīmīga vai laba, ko darīt. Kārtējo reizi viņi darbojas ar labākajā gadījumā marginālām lietām, lai pakasītu sazin kādu niezi, bet bez īpaša pienesuma valsts un sabiedrības attīstībai.
Labrīt, lasītāji! Kas šodien darāms? Manā gadījumā man ir tulkojami darbi, pusvienos šopēcpusdien piedalīšos Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā," pēc tam būs jāieraksta viens reklāmas teksts, tad atkal tulkojami darbi. Tā ir šodiena. Tā ir tagadne.
Mani šorīt nodarbina, piemēram, tas, kā šogad Dabas māte ir nolēmusi ar mums parotaļāties, pāris reizes piedāvājot skaistu, saulainu un siltu dienu, lai pēc tam paķiķinātu un atkal uzsūtītu aukstu gaisu un aukstu lietu. Tāds nu ir tas aprīlis mūsu platuma grādos, bet gribas kārtīgu pavasari, vai ne?
Šodien, ejot rīta apgaitā, vienā Marijas ielas pusē starp Avotu ielu un laukumu, kas ir pretim „Origo”, saskaitīju 12 atkritumu tvertnes, lielākoties ar mazu uzlīmīti, lai vēstītu, ka attiecīgajā tvertnē kūpošu cigaretes izsmēķi nevajadzētu iekšā mest.
Vakar man bija tas gods Latvijas Dzelzceļa muzejā vadīt Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremoniju. Tas bija košs pasākums, producenti katrai nominācijai bija sagatavojuši gana spilgtu un reizēm arī mazliet provokatīvu video klipiņu, prieks par uzvarētājiem bija neviltots, mūža balvas ieguvējs Leons Briedis izpelnījās tik sirsnīgu kājās stāvošu ovāciju, ka ļaudis turpināja stāvēt kājās arī tad, kad cilvēks jau bija uzkāpis uz skatuves un sācis savu pateicības runu. Pēc brīža balvas pasniedzēja Māra Ķimele viņam pačukstēja ausī, un pats laureāts bilda "Varbūt varat apsēsties." Tas bija jauki.
Nu, neiet mūsu valsts parlamentam! Šodien, piemēram, nācās pārtraukt plenārsēdi tāpēc, ka bija sabojājušās balsošanas iekārtas. Tas ir tāds tehniskas dabas jautājums. Kam negadās? Otrkārt, pie Saeimas durvīm šorīt bija skandāliņš, kad pagalam kompromitētais deputāts Dainis Liepiņš centās iekļūt sēžu zālē par spīti tam, ka viņam kā krimināli apsūdzētai personai nav tiesību piedalīties Saeimas darbā (lai arī viņš turpina saņemt pusi no deputāta algas).
Šajās dienās daudzu pasaules iedzīvotāju uzmanību piesaistījis masīvs ugunsgrēks Sibīrijā, kura rezultātā gāja bojā 15 cilvēku un nodega krietni vairāk nekā 1000 mājas veselās 30 pilsētās un ciematos. Vismaz pieci tūkstoši iedzīvotāju zaudēja savas mājvietas. Ugunsdzēsējiem bija jāmet ūdens no helikopteriem, lai apturētu liesmas, kuras auga augumā tāpēc, ka attiecīgajā brīdī Sibīrijā bija ļoti liels vējš.
Šodien vienā no sabiedriskajiem tīkliem uzgāju ziņu par kārtējo aptauju, kurā kārtējo reizi Latvijas iedzīvotāji nepārprotami ir pauduši atbalstu domai, ka Valsts prezidents mūsu Saeimā būtu ievēlams atklātā balsojumā. Šoreiz aptauju pasūtīja LNT raidījums “900 sekundes,” to veica pētījumu firma TNS, un 86% atbildētāju teica, ka prezidents vai nu noteikti (59%) vai drīzāk (27%) būtu jāvēl atklāti.
Pirms pāris dienām vairākos interneta portālos parādījās komentārs no “Saskaņas” ilggadīgā Saeimas frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča. Nosaukums - “Austrumeiropas kareivīgās bailes.” Saturs - būtībā doma, ka ar Krieviju vajag tā pa labam.
Krievijas Federācija nupat ir paziņojusi, ka tā apsvērs atcelt jau pirms laba laiciņa ieviestās sankcijas pret trim Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, proti – Grieķiju, Kipru un Ungāriju. Iemesls nav ar uguni meklējams, visās trīs valstīs patlaban ir valdošie režīmi, kuri pret Maskavu izturas daudz labvēlīgāk, nekā tas ir daudzās citās pasaules valstīs, tajā skaitā arī mūsu Latvijā.
Dievs, sargi mūs visus no politikāņiem, kuri ieņem galvā domu, ka viņiem ir jādomā par morāli! Pirmkārt, jau tāpēc, ka Latvijā (un ne tikai) politikāņi mēdz darboties vidē, kurai ar morāli šī jēdziena tradicionālajā izpratnē (piemēram - nemelot) ir visnotaļ maz sakara. Un, otrkārt, tāpēc, ka katru reizi, kad politikā kāds (vai šajā gadījumā - kāda) uzdodas par lielu tikumības aizstāvi, visticamāk, attiecīgo priekšlikumu pieņemšanas gadījumā kaitējums būtu krietni lielāks par jebkuriem iespējamiem ieguvumiem.
Krievijas Federācijas pasaules skatiens, kā jau jebkurai valstij, var būt pietiekami sarežģīts un daudzpusīgs, taču zināmi elementi šķiet esam tā pamatā. Pirmkārt, Krievijai ir visas tiesības brīvi rīkoties bijušajā PSRS teritorijā vai “tuvajās ārzemēs,” kā attiecīgās valstis savulaik tika nosauktas Kremļa izpratnē.
Vakar man bija tas gods piedalīties debašu turnīrā, kāds šonedēļ risinās Iecavā. Izrādās, daudzviet mūspusē patlaban ir pavasara brīvdienas, tāpēc arī skolēni ne vien no Latvijas, bet arī no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas šonedēļ var pulcēties Iecavas vidusskolā, lai attīstītu savas debatēšanas prasmes. Savulaik, pats būdams vidusskolēns, arī es piedalījos debašu klubā, tas palīdzēja attīstīt loģisko domāšanu, argumentu veidošanu u.tml. Ļoti noteikti par sliktu nenāk.
Ai, Jēziņ, kādas tik domu pērles nebirst no mūsu valsts politiķu un amatpersonu mutēm! Šoreiz runa ir par vienu vēlētu amatpersonu un par vienu Saeimas apstiprinātu amatpersonu. Abos gadījumos runātas kategoriskas muļķības.
Manuprāt, tas, kas pēdējo dienu laikā ir noticis Krievijā ar Borisu Ņemcovu un ap viņu, visnotaļ uz delnas ilustrē to, kas ir mūsdienu Krievija. Sākot jau ar to, ka gadījumā, ja tu esi pašreizējā režīma oponents, tevi mierīgi var novākt pie pašiem Kremļa vārtiem. Kā tas var būt, ka pie pašiem Kremļa vārtiem neviens nepamanīja?
Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā ir gaidāmas pēc pāris mēnešiem, un patlaban mūsu valsts politiskās partijas ir sākušas ievērojamu manevrēšanu jautājumā par to, kas tad varētu būt piemērotais kandidāts vai kandidāti.
Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš allaž bijis pazīstams ar interesantiem un savdabīgiem izteicieniem, tajā skaitā uzbrēcot žurnālistam, kurš centās iemūžināt prezidenta dēlu pirmajā skolas dienā, kā arī publiski pārdomājot, kāpēc tad ir vajadzīgs finansēt Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības padomē, it kā tas nebūtu automātisks process.
Šodien starptautiskajos medijos ziņots, ka ir kritusi Debaļcevas pilsēta Ukrainas dienvidaustrumos. Tā dēvētie prokrieviskie separātisti to bija aplenkuši jau vairāku nedēļu garumā, ne mazums tāpēc, ka tajā uzturējās liels skaits ukraiņu zaldātu. Vēstīts, ka daudzus no tiem teroristi ir saņēmuši gūstā.
“Latvijas nacionālais "Expo" paviljons būs veidots kā milzīgs ozola koks, lai pārstāvētu Latvijas globāli vadošo lomu vides inovācijās. Interaktīvā telpa divos līmeņos ļaus baudīt visas piecas cilvēka maņas, un koncepcija ar nosaukumu “Daba iekštelpās” domu par “Ēdienu un kultūru labākam dzīves veidam” iemiesos ar plašu kultūras programmu.”
Patlaban tuvojas noslēgumam ikgadējais un bieži vien pietiekami jautrais process par gada vārda un nevārda, kā arī gada "spārnotā teiciena" izraudzīšanu. Pēdējā kategorijā no pagājušā gada vārdu pērlēm atrodami divi piemēri par politikāņiem, kuri domā paši par sevi atbilstoši "Es esmu … jā, kas es esmu?" kategorijai, kuru pirms pāris gadiem iedibināja toreizējais Valsts prezidents.
Šorīt uz “Neatkarīgās Rīta Avīzes” vāka ieraugāma Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces bilde, un pie tās pievienots šāds teksts: “Cilvēciski man nav nekas pret ebreju kapu un sinagogu atdošanu kopienai.”
Vai manu dieniņ, kā mūsu valsts politikāņiem pēdējā laikā gribējies atsaukties uz Satversmi un konkrēti uz to pantu, kuru “gudrās galvas” tur iebalsoja pirms teju gadiem desmit par laulības definīciju!
Visā diskusijā par nesen notikušo teroristu uzbrukumu Parīzē, manuprāt, ir pazudušas divas lietas. Protams, kā jau iepriekš rakstīju, tas bija klajš uzbrukums preses brīvībai, viedokļu brīvībai u.tml. Ja teroristi būtu iebrukuši kādā bankā tāpēc, ka Islamā ir teikts, ka aizdevumu došana un ņemšana nav atļauta, diez vai pasaulē būtu bijusi tik milzīga rezonanse, kā tas bija sakarā ar Charlie Hebdo līdzstrādnieku bojāeju.
