Kārlis Streips: Nacionāla sirdssāpe

Vakar man bija tas gods piedalīties debašu turnīrā, kāds šonedēļ risinās Iecavā. Izrādās, daudzviet mūspusē patlaban ir pavasara brīvdienas, tāpēc arī skolēni ne vien no Latvijas, bet arī no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas šonedēļ var pulcēties Iecavas vidusskolā, lai attīstītu savas debatēšanas prasmes. Savulaik, pats būdams vidusskolēns, arī es piedalījos debašu klubā, tas palīdzēja attīstīt loģisko domāšanu, argumentu veidošanu u.tml. Ļoti noteikti par sliktu nenāk.

Mans uzdevums vakar bija runāt par runas brīvību, konkrēti par tiem gadījumiem, kad cilvēka izpausmes brīvību var ierobežot. Izrādījās, skolēni jau iepriekšējā sesijā bija sprieduši, piemēram, vai televīzijām vajadzētu aizliegt rādīt atsevišķus kadrus, konkrēti kādam nebija paticis televīzijā ieraudzīt popzvaigzni Maiklu Džeksonu mirušu un zārkā. 

Manā sesijā savukārt cita starpā runājām par "Charlie Hebdo" situāciju Francijā, mazāk par pusi klātesošo skolēnu uzskatīja, ka tāpēc, ka tur publicētās karikatūras aizvainoja musulmaņus, būtu bijis labāk attiecīgās karikatūras nezīmēt vispār.

Lielākā daļa piekrita domai, ka arī uz nerviem krītošas karikatūras tomēr ir izpausmes brīvības sastāvdaļa (un, starp citu, šonedēļ jaunākajā "Charlie Hebdo" numurā ir karikatūra, kurā Vladimirs Putins piedalās orģijā ar Francijas Nacionālās frontes līderi Marinu Lepēnu un pēdējos gadus stipri dīvaino aktieri Žerāru Depardjē, plus vēl karikatūra, kurā Putina galvas vietā ir vīrieša dzimumorgāna galviņa, tā acīmredzot atbildot uz atsevišķu Krievijas amatpersonu bilsto, ka pie Borisa Ņemcova slepkavības vainīgs varētu būt tas, ka viņš nosodīja karikatūristu slepkavas un pauda atbalstu pašam žurnālam).

Iecavā nācās arī runāt par runas brīvības ierobežošanu Eiropas valstīs, kā piemēru minot to, ka kādā ducī Eiropas valstu ir aizliegts noliegt holokaustu. Latvijas gadījumā minēju Krimināllikuma pantu par to, ka nedrīkst aicināt uz vardarbīgu valsts varas gāšanu, kairināt naidu, aizstāvēt genocīdu u.tml. Konstatēju, ka šķietami vienīgais cilvēks, kurš sakarā ar attiecīgo pantu ir nonācis tiesas priekšā - bieži vien provokatīvais Aleksandrs Giļmans - par savām bēdīgi slavenajām pārdomām par to, ka Latvija ir līdzīga nacistu Vācijai un pie izdevības būtu likvidējama, tomēr Krimināllikuma izpratnē tika attaisnots. Kad Alfrēds Rubiks atrada par vajadzīgu paziņot, ka lielākoties tie, kuri pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados tika deportēti uz Sibīriju, to bija pelnījuši, reakcija pat nenonāca līdz kriminālvajāšanai.

Tāpat seminārā pievērsos valstīm, kurās runas brīvība ir krietni ierobežota arī citās kategorijās, piemēram, pasaulē ir pietiekami daudz valstu, kuras cenšas ierobežot, cenzēt un kontrolēt internetu. Minēju Krievijas bēdīgi slaveno "geju propagandas" likumu, kura rezultātā tiesas priekšā var nonākt jebkurš cilvēks, kurš aizstāv cilvēka tiesības. Par Krieviju nācās runāt arī mediju brīvības kontekstā, konstatējot, ka par brīviem masu informācijas līdzekļiem mūsu kaimiņvalstī var runāt tikai ļoti nosacīti, it īpaši raidorganizāciju kontekstā.  Piedevām Kremļa kontrolētie un tāpēc nepavisam brīvie telekanāli pēdējo gadu laikā ir izcēlušies ar vienkārši prātam neaptverami kretīnisku propagandas vilni.

Acīmredzot, tieši šis pēdējais jautājums aizskāra vienas semināra dalībnieces dvēseles stīgas. Tā bija meitene no Sanktpēterburgas, kura pēc pasākuma pienāca man klāt un skumji teica: "Tā vien šķiet, ka Rietumi ir nolēmuši visās lietās vainot Krieviju vien."  Bildu, ka tā tas varbūt nebūtu, ja Krievija nebūtu anektējusi Krimu un iebrukusi Ukrainas dienvidaustrumos. Meitene pamāja ar galvu, bet tad teica, ka tomēr par Krieviju ir arī daudz labu lietu un par tām neviens nerunā. Piekritu. Čaikovska mūzika man vienmēr ir patikusi, Rostropovičs ir lielisks čellists, literatūrā ir daudz krievu dižgaru u.tml. Tomēr pašreizējā Krievijas politiskā vara nav akceptējama. Bet vai nav tā, meitene vaicāja, ka ar propagandu nodarbojas arī Rietumi? Teicu, ka varbūt, bet katrā gadījumā ne tādos apmēros, kā ar to patlaban nodarbojas Kremļa kontrolētie mediji. Meitene nopūtās un teica, ka acīmredzot cilvēkiem vienkārši nepatīk krievi. Atbildēju, ka manā gadījumā tā tas nav, pret konkrēto meiteni man nav nekādu iebildumu, pret krieviem kā tādiem arī ne un, ja es meiteni no Sanktpēterburgas biju aizvainojis, tad par to arī atvainojos.

Man ir grūti spriest, ko par Krievijas pašreizējo situāciju domā vidējais krievs. Katrā ziņā sava veida rādītājs ir tas, ka, spriežot pēc aptaujām, Putins joprojām ir ļoti populārs. Iecavā man viena no skolas pārstāvēm stāstīja, ka viņas ģimenē ir krievu tautības auklīte, kura ir gudra un jauka, un prasmīga, bet reiz esot bildusi, ka baznīcā viņa allaž aizlūdz par Putinu, jo tas ir viņas prezidents un viņa par viņu raizējas. Varu iedomāties, ka arī auklītei nebūtu patīkamas pārdomas par to, ka Krievija mūsdienās ir autoritāra diktatūra ar imperiālistiskām tieksmēm. Arī viņa droši vien būtu skumja.

Būt lepnam par savu valsti nav nekas nenormāls, bet ko darīt tajos gadījumos, kad valsts uzvedas neakceptējami? Piemēram, vai tiešām neviens no tiem, kas strādā Krievijas televīzijā, nekaunas par ārprātīgajiem meliem, kādi ir minētās televīzijas ikdiena? 

Kā nekā, jādomā, ka tur tomēr arī strādā profesionāli žurnālisti, kuriem kādreiz ir mācīts, ka žurnālistikas uzdevums nav gvelzt nepatiesību un melot tā, ka Minhauzens kapā jūtas gluži nemierīgs. Minētā auklīte tomēr nedzīvo Krievijā, Latvijā viņai ir visas iespējas redzēt un dzirdēt arī citus viedokļus par "mūsu prezidentu". Un minētā semināra dalībniece - skolas pārstāve - man stāstīja, ka vairākas debašu komandas no Krievijas esot atteikušās piedalīties pasākumā, kas notiek Latvijā, lai arī labprāt piedalās debatēs savā valstī un arī Baltkrievijā. Tomēr šī meitene apmeklēja Latviju, varbūt saruna ar mani arī viņai lika kaut ko pārdomāt mazliet citādāk.

Jebkurā valstī ir problēmas. "Manas" valstis ir Latvijas Republika un Amerikas Savienotās Valstis. Dievs zina, par Latvijas politisko iekārtu man ir daudz kā slikta sakāma. Amerikā ir telekanāls "Fox News", kurš būtībā ir Republikāņu partijas sabiedrisko attiecību birojs un attieksmē pret jēdzienu "patiesība" dažos gadījumos nav īpaši tālu no tā, kas darās Krievijas televīzijā. Piedevām katru reizi, kad gribas gražoties par nebūšanām Latvijas politiskajā sistēmā, nākas vien uz brīdi padomāt par haosu, kāds patlaban ir republikāņu kontrolētajā ASV kongresā, lai saprastu, ka arī citur nav par sprīdi labāk.

Tomēr tas neliedz man vēlēt labu i Latvijai, i Amerikai. Man sirds iesmeldzas 18.novembrī un 4.jūlijā (ASV neatkarības diena), esmu gatavs brēkt "USA, USA", kad olimpiskajās spēlēs panākumus gūst amerikāņu, bet "Latvija, Latvija", kad panākumus gūst Latvijas sportisti (protams, tīri iedzīvotāju skaita dēļ tas pirmais notiek biežāk nekā tas pēdējais).  Tāpēc saprotu, kāpēc, piemēram, kad Dima Bilans uzvarēja Eirovīzijā, viņš un pavadošā svīta uz skatuves Serbijā kliedza "Rossija, Rossija".

Taču man ir laimējies dzīvot valstī, kurā man ir visas iespējas un tiesības kritizēt visu to, kas man nepatīk. Minētajai semināra dalībniecei tādas iespējas nav. Pirms pāris dienām kādā žurnālā lasīju materiālu par komēdijas attīstību Krievijā, un kāda no intervētajām personām pateica frāzi, kura man ieķērās prātā, proti, "neatceros, ka kaut reizi kāds Krievijā būtu smējies par prezidentu Putinu".  Latvijā par Valsts prezidentu var smaidīt un smīnēt, un arī ņirgāties uz nebēdu, tāpat tas ir ar Amerikas prezidentu, Vācijas kancleri, Lielbritānijas premjerministru un daudziem citiem. Tā ir demokrātijas pazīme. Jā, arī man nepatīk, kad Vācijas laikrakstā "Die Zeit" parādās klaji tendenciozs raksts par nepilsoņu "tiesību apspiešanu" Latvijā, kā tas bija pagājušajā nedēļā. Jā, arī man nepatīk tie gadījumi, kuros kāds pasaka, ka Amerikas Savienotās Valstis ir visa ļaunā iemiesojums uz zemes virsas, kā tas Eiropā un citur pasaulē gadās pietiekami bieži.

Tomēr man ir iespēja darboties, lai nepatīkamo mainītu uz labo pusi. Man ir visas iespējas savos raidījumos runāt par nekārtībām valsts iekārtā, mani sekotāji portālā "Facebook" zina, ka es ļoti skarbi izsakos arī par notikumiem Amerikas politikā.

Reizi četros gados es varu piedalīties Saeimas vēlēšanās un cerēt, ka nākamais sasaukums būs labāks par iepriekšējo. Amerikā tāpat. Arī Krievijā cilvēki var piedalīties vēlēšanās, bet tikai ar izpratni, ka gandrīz vienmēr un neskatoties uz to, ko cilvēki vēlas, uzvarēs "pareizais" kandidāts. Tur, lūk, ir tā atšķirība.

Par meitenes no Sanktpēterburgas skumjajām acīm domāju vēl šobrīd. Zinu, ka nedēļa Latvijā viņai ļauj par savu valsti dzirdēt ne to vien. Ceru, ka daļa no tā viņai iekritīs sirdī un viņa kādreiz kļūs par pārmaiņu veicinātāju Krievijā. Tieši jaunieši šajā ziņā ir cerība. PSRS bija vajadzīgs salīdzinoši gados jaunais Mihails Gorbačovs, lai sakratītu pagalam sklerotisko veco vīru veidoto valsts iekārtu. Arī tagad jādomā, ka arvien vairāk gados jaunu krievu, kuriem ir iespēja pabūt ārvalstīs, sāk saprast, ka patiesībā viņu "karalis ir kails". Varbūt pienāks tā diena, kad Krievijā sabiedrība apjēgs, ka būt par pasaules galveno līdz kliņķim melīgo un divkosīgo agresoru nav pats labākais statuss jebkurai valstij, arī Krievijai ne.  

Ceru, ka patiesībā arī meitene no Sanktpēterburgas nejūtas pavisam ērti valstī, kuru vada karjerists no čekas ar visu no tā izrietošo.  Vēlu viņai tikai visu to labāko. Viņa nav vainīga pie tā, kas patlaban darās Kremlī; konkrēti nezinu, bet droši vien viņa vēl nav pietiekami veca, lai piedalītos vēlēšanās. Taču arī ceru, ka Krievijā pakāpeniski veidojas izpratne, ka kritizēt savas valsts vadību patiesībā ir patriotiski, ne noziedzīgi. Runas brīvība ir pozitīva, ne apspiežama lieta. Demokrātija, kā reiz ir teicis klasiķis, varbūt nav pati pilnība, bet nekas labāks tomēr nav izdomāts, un citi varianti tomēr sevi vēsturiski ir pierādījuši ne jau pozitīvā nozīmē.

Krievija patlaban ir izolēta ne tāpēc, ka pārējā pasaule būtu pret to sazvērējusies, kā to apgalvo cars Vladimirs un viņa rokaspuiši. Krievija ir izolēta tāpēc, ka cars Vladimirs ir izvēlējies uzspļaut uz visu pasaules kārtību, tajā skaitā ignorējot veselu strīpu starpvalstu līgumu, kurus arī pati Krievija ir parakstījusi.

Lai man piedod meitene no Sanktpēterburgas, bet tā nu tas ir. Un tas ir viņas un pārējo Krievijas pilsoņu uzdevums, kādreiz savas valsts pārvaldes patvaļai pielikt punktu. Tā būs labāk Krievijai. Tā būs labāk visai pasaulei. izteikums "es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti" ir pietiekami cinisks, taču tajā ir arī grauds patiesības. Gan tajā nozīmē, ka cilvēks sirdī var būt karsts savas dzimtenes mīlētājs, gan arī tādā nozīmē, ka ar visu to viņš var saprast, ka sava dzimtene tomēr nav pats perfektums. Ceru, ka tā tas notiek arī mūsu kaimiņvalstī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti