Par to padomāju šodien, kad gāju darīšanās un arī šeit Rīgā vējš bija pietiekami spēcīgs. Vispār pēdējā nedēļa bijusi ļoti vējaina, atceros brīdi pirms pāris dienām, kad braucu ar velosipēdu un vējš mani gandrīz spēji pastūma sānis. Jebkurš ugunsdzēsējs pateiks, ka vējš nav glābēju draugs, jo tas ne vien pastiprina liesmas, bet arī viegli tās pārnes no vienas celtnes uz citu, no viena meža uz citu u.tml. Tieši tā arī notika Sibīrijā.
Attiecīgā rajona amatpersonas jau paguvušas pret piecām personām izvirzīt apsūdzību noziedzīgā neuzmanībā, jo lielas aizdomas ir par to, ka ugunsgrēks sākās tieši kūlas dedzināšanas rezultātā.
Kūlas dedzināšana ir sērga arī mūsu valstī. Pirms mazāk nekā nedēļas, 10.aprīlī, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ziņoja, ka šogad vien tam nācies dzēst 2006 (!) kūlas ugunsgrēkus. 11.aprīlī šim skaitam pievienojās vēl 92, 12. un 13.aprīlī - 132, bet pirmdien - tikai divi kūlas ugunsgrēki.
Citādi kā par vājprātu to grūti nosaukt. Protams, šī nav problēma Latvijā vien. Jau minēju baiso ugunsgrēku Krievijā, kūlas ugunsgrēki nav nekas rets arī kaimiņvalstī Lietuvā, pat tālajā un milzīgajā Kanādā ir ciemats, kurā pēdējā laikā katru dienu ugunsdzēsējiem nācies atsaukties uz trīs vai četriem šāda veida ugunsgrēkiem. Nezinu, varbūt attiecīgajā ciematā ir austrumeiropiešu imigranti, bet tā nu tas ir. Savukārt Ķīnas laukos sen pastāv mīts, ka kūlas dedzināšana baro augsni, lai gan nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.
Ir valstis, kuras pret kūlas dedzināšanu cīnījušās veiksmīgi. Piemēram, Itālijā noteikts, ka dedzinātu zemi nākamo piecu gadu laikā nedrīkst lietot lauksaimniecībā. Polija pret jautājumu attiecas preventīvi, katru rudeni organizējot zāles pļaušanas talkas, lai zāli sasmalcinātu un lietotu kā kurināmo. Protams, talkā nāk arī sodi, kuri Polijā ir krietni lielāki nekā pie mums.
Nav absolūti nekādu šaubu, ka kūlas dedzināšana ir viena ļoti kaitīga nodarbe. Pirmkārt, protams, katru reizi, kad VUGD ir jābrauc dzēst kūlas ugunsgrēku, tas maksā krietnu naudu kaut vai degvielas izteiksmē, piedevām attiecīgais ekipējums tajā brīdī nevar darīt neko citu. Kas attiecas uz kaitējumu apkārtējai videi, varu ieteikt šo rakstu. Tur ir smalki izstāstīts, kas notiek īstermiņā (bojāta vērtīga biomasa) un ilgtermiņā (samazinās augsnes kvalitāte kā tāda), kad kāds pērnajai zālei piešķiļ uguni.
Vairāk nekā 2000 šādu gadījumu vien dažu mēnešu laikā? Te, šķiet, jārunā par masu psihozi.
Vienas dienas laikā martā izdega vairāk nekā pustūkstotis hektāru zemes, tajā skaitā Zalves pagastā nodega šķūnis un viss, kas bija tajā iekšā. Daugavpilī sadega četras dārza mājas. Bauskas novadā nodega neapsaimniekota ferma. Virešu pagastā dega šķūnis un sadega liela kaudze siena ruļļu. Tabores pagastā pat aizdegās elektrības stabs. Laikam atviegloti jānopūšas par to, ka nav gājis bojā neviens cilvēks.
It kā sods par kūlas dedzināšanu Latvijā ir gana skarbs. Fiziskām personām jāmaksā no 280 līdz 700 eiro par dedzināšanu, savukārt par pērnās zāles nenopļaušanu sods fiziskām personām ir no 140 līdz 700, bet juridiskām - no 700 līdz 1900 eiro. Zemes īpašnieki, kuri neveic nepieciešamos pasākumus, lai teritorijā nenotiktu kūlas dedzināšana, var tikt sodīti no VUGD puses ar naudas sodu no 30 līdz 280 eiro fiziskām, bet no 280 līdz 1400 eiro juridiskām personām. Piedevām, ja Lauku atbalsta dienests uzzina par izdegušām platībām, tas var ieturēt naudu no citādāk pieejamiem tiešmaksājumiem. Kādi rezultāti? Pērn Latgales Reģionālā televīzija vēstīja, ka par spīti kūlas dedzināšanas epidēmijai, piemēram, Rēzeknē pēdējo reizi kūlas dedzināšanas lieta attiecīgajā pašvaldības komisijā skatīta… 2011.gadā. Bijis ar viens gadījums, kad kaimiņš par kūlas dedzināšanu nostučījis kaimiņu. Taču tas, protams, nav daudz. Jau pirms dekādes laikraksts "Ludzas Zeme" ziņoja, ka iepriekšējo 10 gadu laikā kūlas ugunsgrēku bilance bija 24 bojā gājušie, 19 smagi cietušie, 1853 nodegušas dažāda veida ēkas, kā arī "dedzis mežs, kokmateriāli, siens, graudi, automašīnas, nemaz nerunājot par visām dzīvajām radībām, kas sadegušas līdz ar kūlu".
Protams, lielākā problēma ir tāda, ka ir grūti kādu pieķert pie rokas, dedzinot kūlu. Gribas ticēt, ka reti ir patiesi ļaunprātīgi vai huligāniski dedzināšanas gadījumi un vairāk tomēr ir to cilvēku, kuri par spīti visai informācijai un noteikumiem joprojām turas pie tā paša mīta, kādu jau minēju Ķīnas kontekstā. Savulaik raidījuma "Skats no malas" teicu, ka pašvaldībām būtu jādod finansējums, lai netālu no katra neapkoptā lauka uzstādītu novērošanas kameru, lai būtu vieglāk identificēt pāri darītāju. Citi raidījuma dalībnieki par to domu smīnēja, un varbūt tā nudien nav pati praktiskākā no idejām.
Taču, ja reiz ir noteikumi par lauku apkopšanu rudenī, tad te, acīmredzot, ir risinājums.
Katrā Latvijas pagastā ir pārvalde, nevienā Latvijas pagastā nav tik daudz lauku, ka tie būtu pilnīgi neapsekojami.
Manuprāt, te būtu darāmas divas lietas. Pirmkārt, jāpadomā par sodu krietnu palielināšanu kā par biedu. Un, otrkārt, pagastiem būtu jāuzliek par pienākumu katru rudeni apsekot visus pagasta laukus un tajos gadījumos, kad lauks nav nokopts, vai nu likt īpašniekam to nokopt, vai arī pašam pagastam to nokopt un tad no īpašnieka iekasēt attiecīgo summu plus vēl sodu.
Patlaban man aiz loga svilpj spēcīgs vējš. Protams, tas ir Rīgas centrā, kur nekādu lauku nav. Taču jādomā, ka pa ceļam uz manu logu vējš arī šķērsoja lauku teritorijas, un, ja tur kāds kārtējo reizi ir aizdedzinājis pērno zāli, tad pilnīgi noteikti vējš problēmu padarīja vēl jo baisāku. Nebūt nav ārpus iespējas, ka kādu dienu arī Latvijā notiks tāda pati traģēdija, kāda nupat ir notikusi Krievijā. Laiks rīkoties, jo kūlas dedzināšana nudien ir vai nu ļaunprātība vai muļķība. Racionāla pamata tai nav bijis nekad un nav arī tagad.
