Taču šorīt nākas arī domāt par pagātnes lietām un par to, kā tās ietekmē dzīvi mūsdienās. Piemēram, sestdien būs 9. maijs, kurš mūsdienu izpildījumā lielākoties ir kļuvis par Krievijas Federācijas procesu, kurā tiek glorificēta tā briesmīgā traģēdija, kāds bija Otrais pasaules karš.
Krievija nereti apsūdz visu pārējo pasauli "vēstures pārrakstīšanā," bet arvien konkrētākais apgalvojums, ka Krievija (PSRS) karā būtībā uzvarēja viena pati un tas bija diženākais mirklis visā valsts garajā vēsturē, pats par sevi neatbilst vēstures faktiem, jo arī Krievijai un krieviem karš bija pietiekami liela katastrofa.
Tas viss iekļaujas Krievijas kopējos procesos, tā dēvēto "krievu pasauli" padarot par valsts un sabiedrības galveno esamības iemeslu. Kremļa galvenais ideologs Aleksandrs Dugins tā arī ir teicis -- ja nav "krievu pasaules," tad pasaules vispār nav, savukārt par Krievijas vadoni viņš bildis: "Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams." Tas viss, "pateicoties" domai, ka pirms 70 gadiem notika uzvara "lielajā Tēvijas karā." Un par domu, ka tikai garīgi nevesels cilvēks var pretoties politikai, kura ir starptautiski agresīva un iekšzemē arvien totalitārāka? Bez komentāriem, vēl jo vairāk tāpēc, ka "neaizstājams" nav neviens. Arī cars Vladimirs ne.
Savukārt par pagātnes izmantošanu mūsdienu vajadzībām mūsu valstī var kārtējo reizi padomāt Nacionālās apvienības kontekstā. Patlaban Eiropas Savienība kaļ plānus par to, ko iesākt ar tām milzīgajām cilvēku ordām, kuras par visām varītēm cenšas iekļūt Eiropā no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Lasītāji zinās šo stāstu -- cilvēki kāpj pārpildītās laivās un reizēm pat piepūšamos plostos, lai šķērsotu Vidusjūru, visbiežāk Itālijai piederošās Lampedūzas salas virzienā, jo Lampedūza ir Itālijā un tāpēc arī Eiropas Savienībā. Ļoti bieži viņi jūras ceļojuma laikā iet bojā.
Vai zināt, kādus "argumentus" atsevišķi mūsu nacionāļi ir piesaukuši, lai skaidrotu, kāpēc Latvija nevar piedalīties minētajā programmā? Iemesls ir tāds, ka Latvija jau esot izpildījusi migrantu kvotu, jo padomju laikā te ieplūda liels skaits cilvēku no ārpuses. Tas nu reiz ir arguments, kurš ir pagalam baltiem diegiem šūts.
Pirmkārt, bēgļu jautājums patlaban ir 2015. gada, ne 1941. vai 1953. gada jautājums, turklāt tas nav Latvijas individuālais, bet gan visas Eiropas Savienības jautājums. Ja reiz Eiropas Savienībā, tad tomēr pie pilnas programmas, tieši tāpat kā tas ir ar NATO un tās paģērētajiem diviem procentiem IKP aizsardzības vajadzībām. Tāpat kā tas ir ar piedalīšanos NATO misijās ārvalstīs, no kurām atsevišķi mūsu valsts karavīri mājās ir pārbraukuši zārkā. Tāpat kā tas ir ar Eiropas Savienības visdažādākajām programmām un procesiem.
Otrkārt, ja runa ir par migrantiem, tad Latvijai un tās iedzīvotājiem tomēr būtu jāsaprot, ka laikā kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, migrācija mūsu valstij ir bijusi pat ļoti nozīmīga tādā nozīmē, ka desmitiem un simtiem tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju dzīvo un strādā citās ES dalībvalstīs. Piemēram, nesen kādā intervijā kādreizējais hokejists un pašreizējais televīzijas raidījumu vadītājs un filmu producents Armands Tripāns stāstīja, ka viņš pāris mēnešus Anglijā ir strādājis kūku ceptuvē - vienkārši lai paskatītos, kāda dzīve ir tur. Pie mums migrācijas jautājumu ierasts skatīties demogrāfijas kategorijā, ai, cik briesmīgi, ka samazinās iedzīvotāju skaits. Taču jāšaubās vai par demogrāfiju domā jebkura no tām ģimenēm, kurām viena vai vairāku ģimenes locekļu atrašanās Anglijā, Īrijā vai citur ir izdzīvošanas jautājums. Pats pazīstu cilvēku, kurš pāris gadus nostrādāja Londonā, lai mammai palīdzētu nomaksāt hipotekāro kredītu. Nebūtu viņš tā darījis, kredīts nebūtu bijis nomaksājams. Pieļauju, tādu piemēru ir pat ļoti daudz.
Treškārt, baidos, ka zināmā mērā te runa arī ir par rasismu. Bēgļi no Āfrikas nav "tādi, kā mēs."
Nu jau pasenāk mūsu valstī ieradās seši cilvēki no Somālijas, droši vien Latvija nebija viņu patiesais ceļa mērķis, bet viņi te iesprūda. Visi seši iemācījās latviešu valodu, bet kādā intervijā viens no viņiem stāstīja, ka piezvanot uz uzņēmumu, kas meklē darbiniekus, telefoniski viss ir kārtībā, bet, ierodoties uz interviju, tomēr allaž atrodas kāds aizbildinājums -- vieta jau aizņemta, vietas patiesībā nebija u.tml. Citādi kā par rasismu to nudien nenosaukt.
Vēl jo vairāk, Latvijā tomēr ir pietiekami daudz tukšu un pamestu teritoriju, kurās būtu daudz labāk, ja kāds tur rosītos. Tā ir lieta, par kuru runāts arī politikā, piemēram, jautājumā par zemes tirgu. Pat ļoti negribīgi Saeimas "gudrās galvas" ir domājušas par Eiropas prasībām, kuras tomēr pasaka, ka ES pilsoņiem zemes iegādāšanās tiesības ES dalībvalstīs nav ierobežojamas tikai tāpēc, ka attiecīgā valsts tā negrib darīt. Nav nekāda iemesla, kāpēc būtu sliktāk, ja pamestu lauku teritoriju pārņemtu, teiksim, dānis vai vācietis, ja nav neviena Latvijas iedzīvotāja, kas ir gatavs tā darīt. Ja dānis vai vācietis rīkojas neadekvāti, piemēram, piesmirdinot apkārtējo teritoriju ar cūku fermu, kā tas reizēm dzirdēts, tad tas ir atsevišķi risināms jautājums, bet pats par sevi tas, ka dānis vai vācietis darbojas teritorijā, kurā neviens cits neko nedara, nav nekas slikts.
Atsaukties uz padomju laika migrācijas procesiem šajā kontekstā minēto iemeslu dēļ tomēr ir nenopietni. Protams, tas nāk no partijas, kuras pārstāvis reiz skaidroja, ka iemesls, kāpēc tai allaž nākas piemeklēt ministrus no ārpus partijas rindām, ir tas, ka Otrā pasaules kara laikā liela daļa Latvijas inteliģences vai nu aizmuka uz Rietumiem vai arī nonāca Sibīrijā. Citām partijām kaut kā tā nav bijusi problēma, tā dēvētie trimdas latvieši Ministru kabinetā nav bijuši jau sen, arī Saeimā viņu skaits laika gaitā ir samazinājies pat ļoti.
Bēgļu kontekstā būtu arī jādomā par to, ka, piemēram, Lielbritānijā Konservatīvās partijas vadītājs un premjerministrs Deivids Kamerons pēdējā laikā ir sācis runāt par to, ka arī ES iekšienē darba migrācijas procesus nāktos ierobežot. Protams, tas ir bijis šodien notiekošo vēlēšanu kontekstā, "torijiem" uz papēžiem min nudien radikālā Lielbritānijas Neatkarības partija (UKIP), kura sakās atbalstām domu, ka Britānijai no ES būtu jāizstājas vispār. Taču pati doma kā tāda liecina, ka politiķi Lielbritānijā arī vēlas ierobežot latviešu tiesības dzīvot un strādāt tur.
Zināmā mērā šīs pagātnē pamatotās bailes un raizes var saprast to cilvēku kontekstā, kuri piedzīvoja PSRS šausmas. Tā teikt, toreiz tas tā bija, tāpēc atkal tas tā nedrīkst notikt. Taču tas nevar attiekties uz pilsoniskiem procesiem, tajā skaitā arī uz bēgļu jautājumu, kas ir aktuāls tieši tagad un tomēr arī mums.
Šajā ziņā uzmundrina tas, ka mums ir arī jaunāka paaudze, kura nav apsēsta ar padomju vēsturi un tās negācijām. Šajās dienās medijos vēstīts par jaunu pētījumu, kurā konstatēts, ka nelatviešu jaunieši mūsdienās sevi par latviešiem neuzskata, bet par Krievijas krieviem arī ne. Viņi Latviju uzskata par savu dzimteni.
Pētījumā viena atbildētāja stāstīja, ka viņa Krievijā ir bijusi kopā ar orķestri, un "tur mūsu uzvedība un to krievu uzvedība - divas pilnīgi dažādas sabiedrības." Savukārt cita skolniece teikusi: "Es negribētu braukt uz Krieviju, jo negribētu izbraukt no ES."
Uzjautrinošāks ir cits pētījums, par ko stāstīts šodienas žurnāla "Ir" numurā, proti, žurnāls ir aptaujājis skolēnus, lai uzzinātu, ko viņi zina (vai, pareizāk sakot - nezina) par okupācijas laiku. Jēdzieni "blats," "haltūra" un "spekulanti" iztaujātajiem esot bijusi "tumša bilde," kāds no tiem spriedis, ka blats bija "naudas vienības PSRS," spekulants ir "nodevējs, kas nopludina informāciju," savukārt haltūra ir "strādāšana bez attieksmes." Mazāk nekā puse skolēnu zina, kas bija čeka, burtu savienojumā "CK" (Centrālā Komiteja) kāds saskatīja modes uzņēmuma "Calvin Klein" zīmolu. Vien 43 procenti zina, kas bija (un ir) "Amerikas balss". Tikai 19 procenti atpazina Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina attēlu. Padomju laikā pazīstamais lozungs "Oktobrēni - Ļeņina mazbērni" arī bijis mazpazīstams, skolēniem piedāvājot skautus, visus komunistus, visus latviešus, tikai Staļinu vien, vai vienā gadījumā "sivēnus" oktobrēnu vietā.
To šodien minu tāpēc, ka ir mazticams, ka šādi jaunieši izaugs par cilvēkiem, kuriem vēsture un tās līkloči ir būtisks elements, spriežot par tagadni un nākotni. Lai tas tā būtu. Centieni mūsdienu lietas kārtot atbilstoši pagātnei, - vai tā būtu Krimas aneksija tāpēc, ka "Krim naš," vai arī piedalīšanās Eiropas Savienības kopējā bēgļu programmā - tomēr nekas labs nav. Jo, lai vai kā, bet mēs visi dzīvojam tagadnē, un tagadne ir tā, par kuru jādomā.
