Būtu jādomā, ka ar to arī viss būtu pateikts. Cilvēciski vai necilvēciski, vai jebkā citādāk - ir gluži loģiski, ka “ebreju kapi un sinagogas” pienākas attiecīgajai kopienai. Taču šajā jautājumā, lieki teikt - mūsu republikā tomēr būs kāds “bet”, un šajā kontekstā, protams, Saeimas spīkere neliek vilties. Vilties neliek arī viņas intervētāja Lulle, kura jau vakar savā avīzē pabrīdināja, ka šodien būšot saruna ar Mūrnieci, tajā skaitā par ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu, vēl neaizmirstot smuki, pieklājīgi un žurnālistiski piebilst, ka, viņasprāt, to politiķu, kuri cenšas jautājumu atrisināt, pieeju vajagot saukt par “diršanu”. Cik ļoti jauki.
Pašā intervijā spīkere savu domāšanu attīsta tālāk, paskaidrojot, ka viņas “cilvēciskā” attieksme par to ir veidojusies tāpēc, ka “esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds”. Savukārt politikāniskā attieksme acīmredzot ir pamatota domā, ka “par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA [Mūrnieces pārstāvētās Nacionālās apvienības] nostāja”. Kas attiecas uz patlaban topošo likumprojektu, tur runa ir par pieciem īpašumiem, bet Mūrniece grib, lai par katru īpašumu ir atsevišķs likumprojekts, jo citādāk, atbildot uz Lulles uzvedinošo “jautājumu”: “maisam gals atkal vaļā,” spīkere paziņo, “ja vispār par to runāsim, tad diskusijai ir jābūt atvērtai.” Jo, lūk, “varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur situācija ir ļoti līdzīga”.
Kas attiecas uz denacionalizāciju. Taisnība ir, ka process skaitās pabeigts. Bet šajā gadījumā tas tomēr nebūs arguments. Starp latviešiem un ebrejiem šajā kontekstā ir viena ļoti liela atšķirība, proti, ja arī staļinisko represiju laikā gāja bojā viens vai vairāki kādas ģimenes locekļi, citi tomēr palika dzīvi. Rīgā un citur ir neskaitāmi daudz īpašumu, kuros īpašumtiesības ir atguvuši nevis sākotnējie īpašnieki, bet gan bērni un/vai mazbērni. Tajā skaitā ir pietiekami daudz māju, kuras tagad pieder lielam skaitam daudzviet pasaulē dzīvojošu mantinieku, kuri nevar izdomāt, ko ar īpašumu iesākt, un tāpēc īpašums gadiem ilgi stāv tukšs vai pustukšs.
Ebreju gadījumā nacisti un viņu latviešu “palīgi” noslaktēja visus pēc kārtas, tajā skaitā arī bērnus. Pieļauju, ka tajos gadījumos, kad kādam tomēr izdevās palikt dzīvam, īpašumu denacionalizācija notika paredzētajā kārtībā. Taču kam īsti būtu bijis jādenacionalizē “ebreju kapi un sinagogas”?
Attieksme, ka “cilvēciski” jau par kaut ko var runāt, bet politikāniski ne, man atgādina nesenu gadījumu Amerikā. ASV Senātā kārtība ir tāda, ka jebkurš individuāls senators var vienpersoniski bloķēt jebkuru jautājumu, un tā nu sanāca, ka senators no Oklahomas štata Toms Koburns vienpersoniski nobloķēja likumprojektu, kurā bija paredzēta finansēšana tiem cilvēkiem, kuri ir atgriezušies no Džordža Buša jaunākā un dumjākā militārajām avantūrām Irākā un Afganistānā kā bojāti cilvēki. Konkrēti zināms, ka viņu starpā katru dienu pašnāvību vidēji veic 22 (!!!!) bijušie zaldāti. Likumprojektā bija paredzēta nauda psihologiem u.c. veida palīdzībai. ASV Kongresa apakšpalātā to pieņēma vienbalsīgi, par to balsojot visiem republikāņiem un visiem demokrātiem, kas mūsdienās ir uzskatāms par brīnumu, arī Senātā to atbalstīja visi pēc kārtas, bet tikai ne Toms Koburns. Viņš, lūk, paziņoja, ka tā būšot “naudas izšķērdēšana”. Laimīgā kārtā šis dabas bērns nu ir pensionējies, bet Mūrnieces “cilvēciskuma” kontekstā to minu tāpēc, ka pēdējā darba dienā viņam nepietrūka bezkaunības Senātā uzslieties uz pakaļkājām un ar asarām acīs vaimanāt par nabaga zaldātiem, kuri masveidā taisa pašnāvību, jo viņš pats, lūk, ir ārsts, un viņš skumst, ka nav varējis viņiem palīdzēt, un kāpēc gan neviens neko nedara lietas labā?! Acīmredzot, tas, ka visi ASV Kongresa locekļi, izņemot viņu, bija gatavi kaut ko darīt lietas labā, šim vienam senatoram nebija svarīgi. Nu Koburna Senātā vairs nav, apakšpalāta atkal likumu ir apstiprinājusi, Senāts droši vien izdarīs tāpat, bet uz Toma Koburna dvēseles ir tas, ka laikā kopš viņa trādirīdi par nabaga zaldātiem sev galu ir padarījuši vēl 750 zaldāti. Grēks briesmīgs, lai neteiktu vairāk.
Tieši tas pats sakāms par holokaustu.
Tas, ka patlaban likumprojektu par restitūciju kūrē ne vairs Tieslietu ministrija, kuru joprojām vada Nacionālās apvienības cilvēks, bet gan Ārlietu ministrija, liecina, ka šis nav iekšzemes jautājums vien. Konkrēti Amerikas Savienotās Valstis tajā ir ieinteresētas.
Taču arī, ja tas tā nebūtu, te tomēr ir “cilvēcisks” jautājums arī bez liekulības. Baidos, ka domā, ka restitūciju nevajag, vienalga, vai tas ir “pabeigtās denacionalizācijas” vai kāda cita iemesla dēļ, vīd vienkāršs un prasts antisemītisms. Nesaku un nevaru teikt, ka tas ir Mūrnieces domāšanas pamatā, taču viņa tomēr pārstāv politisku spēku, no kura viena ļoti redzama cilvēka (Iesalnieka) savulaik nākusi doma par “inteliģentu antisemītismu”; pēcāk tviterī cilvēks ir skaidrojis, “par tādu droši vien var saukt to antisemītismu, kas balstās uz kādiem puslīdz intelektuāliem argumentiem, nevis trulu naidu”. Taču antisemītismā nevar būt nekādu pat mazliet “intelektuālu” argumentu, jo, kā tolaik rakstīja kolēģis Askolds Rodins, “antisemītisms, lai kādā iesaiņojumā to pasniegtu, ir rasistiska ideoloģija”. Tieši tā.
Jebkurā gadījumā, kad absolūti visus kādas tautas vai reliģijas pārstāvjus pēc kārtas bāž jebkurā maisā, runa nevar būt par intelektuālismu. Vēl jo vairāk valstī, kurā patiess antisemītisms tomēr nav izzudis.
Piemēram, šonedēļ pat portālā Pieteik.com publicēts komentārs, kurā cilvēks pārdomā, vai tik gadījumā “Charlie Hebdo” uzbrukumā Parīzē nav bijis “Izraēlas pirksts”, jo “žīdi” varbūt grib, lai Francija atsakās no Palestīnas atzīšanas. Murgs. Murgs, murgs, murgs.
Ļoti ceru, ka šī būs tā reize, kad Latvijas politikāņi tomēr pratīsies. Jautājums par īpašumu restitūciju un kompensāciju mūsu “gudro galvu” starpā viļāts kā karsts kartupelis jau ļoti sen, tajā skaitā savulaik viens no “tēvzemiešu” ministriem pat demisionēja, lai nebūtu ar to jānodarbojas. Doma, ka šī likumprojekta apstiprināšana nozīmēs, ka tūdaļ pat ar prasībām nāks visi pēc kārtas (un attiecībā uz minēto Sarkano Krustu, starp citu, var minēt to, ko par Sarkanā Krusta slimnīcu 2007.gadā teica krusta pārstāvis Olafs Brūveris: “Jā, tā brūk. Mēs pagaidām nevaram to atgūt. Varbūt necentāmies arī.”), sasaucas ar domu, ja viendzimuma pāriem ļaus veidot partnerattiecības, tad tūdaļ arī būs jāļauj precēties traktoriem ar piekabēm. Abos gadījumos tas nav jautājums, jo runa ir par vienkāršu taisnību un tiesībām.
Arī “cilvēciskā” nozīmē.
