Sāksim ar deputāta Veiko Spolīša piepeši pieteikto domu, ka būtu aizliedzama tā dēvētā Svētā Georga lentīte. Pirmkārt, zinot, ka visaugstāko vilni minētais priekšmets sit 9. maijā, nekādi nav saprotams, kāpēc V. Spolītis ar šo domu nāca burtiski dažas dienas pirms attiecīgā pasākuma. Saprotu, cilvēks mūsu parlamentā ir darbojies salīdzinoši neilgi, piedevām lielākoties kā neatkarīgs un atsevišķs deputāts, jo no savas „Vienotības” frakcijas viņam bija jāaiziet sakarā ar braukšanu dzērumā, bet vai viņš tiešām domā, ka “gudrās galvas” ir spējīgas dažu dienu laikā izdarīt jebko? Nu, nē. Komisijas tiekas konkrētās dienās, plenārsēdēs tāpat, vispār Saeimas Kārtības rullī ir vesela procedūra par pirmo lasījumu un otru. Tik fiksi tur nenotiek nekas.
Taču par ieteikumu kā tādu. Nudien nezinu, cik tāds būtu efektīvs. Aizliegs konkrēti lentīti, attiecīgo krāsu salikumu taču nevarēs aizliegt. Būs kādam oranža un melna šalle? Džemperis? Tāds būs sodāms? Te atmiņā nāk laiks, kad deputāti diskutēja par dažādu citu simbolu aizliegšanu, un tur nu viņi automātiski un tūdaļ iebrauca auzās. Piemēram, PSRS simbolikā lielu lomu spēlēja zvaigzne, bet - ak tavu nelaimi, zvaigznes arī stāv mūsu pašu Mildas rokās. Sirpis un āmurs? Austrijas karogs. U.tml.
Tomēr vēl vairāk ir tas, ka Latvijā ir viena sabiedrības daļa, kurai 9. maijs ir tāds centrāls dzīves notikums visa gada garumā. Īsti neticu Nila Ušakova apgalvojumam, ka sestdien Uzvaras parkā bija 220 tūkstoši cilvēku, lai arī var jau būt, ka salūtu skatīties gāja liels bars. Katrā gadījumā
maz ticams, ka vairākums to ļaužu, kādi tur pulcējās, ir Krievijas imperiālistisko ambīciju atbalstītāji, diez vai viņi īpaši zināja, ka Georga lentīti kā speciālu simbolu ir izvēlējušies tie teroristi, kuri patlaban darbojas Ukrainas dienvidaustrumos. Viņi vienkārši svinēja svētkus.
Protams, te ir arī ģeopolitisks jautājums. Šodien presē ziņots par aptauju, kuru pasūtījis Sandras Kalnietes birojs Eiroparlamentā - konstatēts, ka 60% atbildētāju Latvijā Krievijas cara Vladimira darbu vērtē pozitīvi. Šeit ir jautājums i ģimenēm, i skolām, i politikai. Ja cilvēki pozitīvi vērtē kaimiņvalsts bosu, kurš par visu vairāk uzvedas kā pumpains tīnis, kurš ir neapmierināts ar dzīvi un tāpēc ķeras pie dūrēm un stroķa pilnīgi visos gadījumos pēc kārtas, tad acīmredzot viņi ir noticējuši tam propagandas vilnim, kāds jau sen un nemitīgi gāžas pāri mūsu robežām. Tādā gadījumā, pirmkārt, ir izmisīgi svarīgi nodrošināt, ka skolās notiek aktīva saruna par to visu. Šodien arī ziņots par citu pētījumu, kurā nelatviešu jaunieši stāstījuši, ka pret bilingvālo izglītības sistēmu kā tādu viņiem īpašu iebildumu neesot, skaidrs, ka visiem skolas bērniem Latvijā jāiemācās latviešu valoda, taču vēstures grāmatas gan esot tendenciozas tādā nozīmē, ka tajās pārāk daudz esot par “latviešiem.” Jā, brīnums gan, ka Latvijas Republikā vēstures grāmatās ir par Latvijas vēsturi… Bet, ja nopietni, te ir tas mūžsenais jautājums par to, kā cilvēki vērtē Otrā pasaules kara notikumus un to, kas notika pēc tam.
Un te savukārt sava loma ir arī „Saskaņai”. Saprotot, ka „Saskaņā”, tāpat kā visās partijās, ir dažādi spārni, ir tomēr tur arī jābūt cilvēkiem, kuri saprot, ka viņi ir Latvijas Republikas, ne Latvijas PSR, ne Krievijas Federācijas un ne PSRS pārstāvji. Tie, kuri sestdien pulcējās Uzvaras parkā, acīmredzot lielākoties ir „Saskaņas” elektorāts. Saprotu, ja Ušakovs kādu dienu atzītu okupācijas faktu, tas varētu traucēt viņa popularitātei, bet tā kā okupācijas fakts ir fakts, vismaz tas nozīmētu, ka cilvēkam vairs nav jāmelo un jālaipo. Tas pats attiecas uz citiem „Saskaņas” ļaudīm. It kā liels progress nesen bija intervija, kurā Jānis Urbanovičs lietoja vārdus “Krimas aneksija,” jo arī tas ir jautājums, kurā „Saskaņas” cilvēki ir bijuši, maigi sakot, nenoteikti. Taču, atgriežoties pie tēmas - nekāds labums nebūs no viena konkrēta krāsu salikuma aizliegšanas. Drīzāk tas būtu kārtējais cittautiešu kaitinājums, un kāda tam jēga?
Tieši tas pats sakāms par citu domu, kas patlaban virmo Saeimas kuluāros, proti, blakus tam, ka atbilstoši nesen pieņemtam likumam mūsu valsts skolotājiem ir jābūt “tikumiskiem” un jāmāca visādas “tikumiskas” lietas (lai arī atzīstot, ka nevar aizliegt “netikumiskus” mācību materiālus), patlaban Saeimas Izglītības komisija spriež par citu likumprojektu, kurš papildu “tikumībai” skolotājiem arī liktu būt “lojāliem pret valsti un Satversmi.”
Varbūt ar šo domu attiecīgie deputāti netiks tikpat tālu, kā ar “tikumības” lietu, jo jau tagad viens no tās bīdītājiem ir bijis spiests atzīt, ka nekur likumā nav nodefinēts, kas tad īsti ir “lojalitāte” (ja kas, nekur likumā arī nav īsti nodefinēts, kas ir “tikumība”, bet lai tas tā būtu).
Ko īsti deputāti ar šādu priekšlikumu vēlas panākt jeb, precīzāk sakot, kā īsti viņi plāno pārbaudīt, kuri skolotāji ir un kuri nav “lojāli”? Droši vien te ir tas pats jautājums, kā sakarā ar Georga lentīti un plašāko jautājumu par Latvijas vēsturi. Bet, ja skolotājs runā par to, ka vēstures kontekstā domas dalās, vai no tā automātiski sanāk nelojalitāte? Ja runā par to, ka Satversme nav pati pilnība? Ja runā par to, ka valsts politiskā iekārta varētu būt labāka? Kārtējo reizi te ir deputātu pašdarbība, kurai nekādas patiesas vajadzības nav un arī nebūs.
Savukārt, ja runā par Valsts prezidenta vēlēšanām, tad gribētos jau būt samulsušam par to, kā “gudrās galvas” ar to visu nodarbojas, bet pieredze rāda, ka mulsumam nav vietas, jo te ir tā pati nogurdinošā spēlīte, kāda ir redzēta arī citreiz. Galvenais, lūk, ir politisko partiju savstarpējās attiecības. Šodien kārtējo reizi vienā no mūsu valsts laikrakstiem (un šoreiz tā pat nav Ventspils trubas avīze) dots vārds mazpilsētas mēram no rietumkrasta, lai skaidrotu kārtējos štampus par to visu, apgalvojot, ka ar Raimondu Vējoni viņam nekāda strīda neesot, daļēji problēmu rada “sorosīti,” u.tml. Citi ir runājuši par to, ka „Vienotībai” ir premjerministra krēsls, Nacionālajai apvienībai – Saeimas spīkeres krēsls, tāpēc acīmredzot Valsts prezidentam jānāk no “zaļajiem zemniekiem.”
Vismaz man tas nemaz nav acīmredzami. Valsts prezidenta termiņš amatā ir četri gadi. Tā cilvēka, kuru ievēlēs jūnijā, termiņa laikā var notikt visādas pārmaiņas politiskajā struktūrā, tajā skaitā arī būs Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā, ļoti iespējams, mainīsies valdošā koalīcija un visa partejiskā struktūra. Protams, tam nav lielas nozīmes tādā ziņā, ka vismaz teorētiski mūsu Valsts prezidents pēc ievēlēšanas tūdaļ kļūst apolitisks un ne ar partijām saistīts, taču tāda patlaban ir “gudro galvu” “domāšana.”
Pretīgi tas ir tāpēc, ka sarunā pazūd jautājums par to, kāds tad Raimonds Vējonis būtu prezidents? Kā viņš saredz savu darbu prezidentūrā? Kādas viņam būtu prioritātes? Svešvalodas zina? Būtu gatavs nepieciešamības gadījumā sasaukt un vadīt ārkārtas Ministru kabineta sēdi? Vispār cilvēks pēc izglītības ir biologs. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē viņa gadi vides un arī aizsardzības ministra amatā?
Valsts prezidents nav politisko partiju savstarpējo rēķinu kārtošanas elements, vismaz tam tā nebūtu jābūt. Valsts prezidents ir Latvijas Republikas Bruņoto spēku virspavēlnieks un pārstāv valsti starptautiski. It īpaši šis pēdējais mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā ir ļoti būtisks jautājums. Valsts prezidentam jāstāv aci pret aci ar pasaules grandiem Eiropā, Amerikā un citur. Katrā gadījumā viņam jābūt gatavam ķerties pie darba pirmajā dienā pēc ievēlēšanas, nevis pavadīt sešus mēnešus taustoties un pārdomājot savu esamību, kā tas ir bijis citreiz. Šis nav tas brīdis, kad ieturēt pauzi.
Taču sarunu par to, kādam jābūt mūsu prezidentam, no “gudrajām galvām” mēs nedzirdam. Daudz vieglāk ir vāvuļot par “tikumību,” Georga lentītēm, “lojalitāti” un visu pārējo amorfo un nespecifisko. Vienalga, un tam par spīti, mums visiem būs jāsadzīvo ar izvēli, kādu deputāti (kārtējo reizi – slēpti), veiks jūnija pirmajā dekādē. Šis nu nebūs tas brīdis, kad kļūdīties.
Un tas pilnīgi noteikti ir tas brīdis, kad “kļūdīties” nenozīmēs ievēlēt kādu, kas neizrādīsies esam bīdāma lelle, kas acīmredzot politikāņiem ir galvenais. Kļūdīties nozīmēs ievēlēt kādu, kas valsts pirmās personas darbam nebūs piemērots.
