Pirmajā gadījumā runa ir par Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Pagājušajā nedēļā cilvēks preses konferencē runāja par Krievijas opozicionāra Borisa Ņemcova slepkavību, paziņodams, ka tā acīmredzot ir bijusi “provokācija,” un tā pūzdams Kremļa stabulē. Krievijas caram Vladimiram, lūk, nekādas intereses opozicionāra slepkavībā nav varējis būt, jo viņam ir 85 procentu popularitātes reitings, it kā šis reitings nebūtu vismaz daļēji sasniegts ar oponentu dēmonizēšanu visos iespējamos variantos. “Šāda veida Ņemcova slepkavība ir pilnīgā pretrunā ar prezidenta interesēm un veselo saprātu” – tā Puzes ķeizars.
Lasītāji zinās, ka aizgājušajās brīvdienās Krievijā it kā uzradās vaininieks pie Ņemcova nāves. Tas ir kāds čečens, kurš slepkavību esot veicis reliģisku jūtu uzjundīts. Nav čečenam, piemēram, paticis tas, ka Ņemcovs ir kritizējis žurnāla "Charlie Hebdo" darbinieku slepkavas. Manuprāt, tas tomēr šķiet visai apšaubāmi, ja arī čečens skaitās atzinies attiecīgajā grēkā. Vai gadījuma rakstura čečens būtu varējis nodrošināt, ka tieši slepkavības brīdī notiekošo aizsedz sniega šķūrēšanas aparāts, kurš turklāt atradās uz tilta, uz kura nekāda sniega nebija? Vai gadījuma rakstura čečens tiešām būtu nolēmis slepkavību veikt vien dažus metrus no Kremļa sienām, zinādams, ka Kremlis tomēr ir viena no Krievijas visrūpīgāk apsargātajām iestādēm? Nezinu, var jau būt, ka te bija islama terorisma piemērs, bet īpaši pārliecinoši tas tomēr neliekas.
Taču ārprātīgākais no Lemberga teiktā bija lūk, kas: “Ja mēs salīdzinām, kā tiek vajāta opozīcija, Putins ir daudz saudzīgāks nekā Latvijā pie varas esošie.” Latvijā “pie varas esošie” “nesaudzīgi” esot tāpēc, ka pret Ventspils bosu ir izvirzītas dažādas kriminālas un cita veida apsūdzības, turklāt līdz šim cilvēks ir uzvarējis tajās, kuras jau ir pabeigtas. Te droši vien galvenokārt runa ir par bēdīgi slaveno Grinberga epopeju, kur Ventspils pašvaldība atteicās attiecīgo personu apstiprināt amatā tāpēc, ka pieteikumā nebija minēts personas kods. It kā Latvijā būtu simtiem Ojāru Grinbergu, kuri teorētiski varētu pretendēt uz amatu. Droši vien nebija īsti prāta darbs par šo lietu Lembergu sūdzēt tiesā, taču pašvaldības uzvedība minētajā gadījumā labākajā gadījumā bija puiciska, bērnišķīga un huligāniska. Kriminālapsūdzības, kuru pamatā tomēr ir tas, kā Ventspils un tās uzņēmumi pagātnē ir “kārtojuši” attiecības ar politikāņiem, tajā skaitā ar “Zvaigznīšu brīdi,” “Pleskavas šoseju” u.tml., tomēr ir kaut kas pavisam cits.
Bet vēl jo vairāk, no kurienes šis tips ir ņēmis domu, ka Krievija pret opozīciju izturas “saudzīgi,” ja arī ne salīdzinājumā ar tiem, kas ir “pie varas” Latvijā?! Piemēram, juristu Sergeju Magņitski Krievija iespundēja cietumā un nomocīja līdz nāvei pēc tam, kad viņš atklāja nebūšanas ar Kremli saistīta uzņēmuma finansēs, turklāt nekaunoties pret viņu izvirzīt jaunas apsūdzības pēc tam, kad viņš jau bija nomiris. Tā būtu uzskatāma par “saudzīgu” attieksmi? Aleksandru Ļitviņenko noindēja. Annu Poļitkovsku nošāva. Mihailu Hodorkovski uz ilgiem gadiem iespundēja cietumā un viņa veidoto uzņēmumu izputināja pavisam, lai arī cilvēka galvenais “grēks” bija negatavība maksāt meslus caram. Šo sarakstu var turpināt. Taču to salīdzināt ar kriminālapsūdzībām Latvijā? Te nu velti saukt prātiņu mājās, jo prātiņš acīmredzot jau sen ir nosprādzis. Piedevām, atcerēsimies, ka te ir runa par to pašu cilvēku, kurš savulaik ir atradis par vajadzīgu Latvijas galveno drošības garantu NATO nosaukt par “okupantiem.” Nudien prātiņš nosprādzis.
Savukārt otrā gadījumā runa ir par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku. Lasītāji zinās, ka šajās dienās KNAB ir nosūtījis sūdzību depešu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), lai apgalvotu, ka Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un arī šis portāls par biroja darbību rakstot “tendenciozi,” pārāk ļoti uzsverot dažādos skandālus, kādi tur pēdējo gadu laikā ir bijuši ikdiena, un nepietiekami rakstot par dažādiem KNAB sasniegumiem un veiksmēm.
Tiesa, attiecīgo depešu pats Streļčenoks neesot parakstījis, bet viņš tomēr ir attiecīgās iestādes vadītājs un tieši tāpat, kā varam runāt par Putina veidoto atmosfēru Krievijā, kuras ietvaros var notikt minētās slepkavības, noindēšana un viss pārējais, arī KNAB gadījumā atmosfēru tomēr pirmkārt veido KNAB direktors. Ja masu informācijas līdzekļi daudz ir rakstījuši par skandāliem, tad pats tomēr ir vainīgs, jo uz āru visredzamākais elements KNAB darbībā tomēr ir bijis Streļčenoka nebeidzamais kašķis ar vietnieci Jutu Strīķi – atlaišana, pārsūdzība, atjaunošana amatā, atlaišana, pārsūdzība, atjaunošana amatā un tā arvien atkal un atkal, un atkal. Tur tomēr nekā “tendencioza” nav un nevar būt. Notikušais ir nepārprotams fakts, to var pārbaudīt attiecīgajos tiesas materiālos.
Ja savukārt mediji nepietiekami ziņo par KNAB veiksmēm, tad arī tas tomēr būs akmens paša biroja un tās direktora dārziņā. Ja ir noticis kaut kas labs, tad par to arī vajag palielīties. Žurnālisti dzirdēs, ja arī droši vien padomās, ka citreiz, kad KNAB ar lielu pompu un televīzijas kameru priekšā kādu ir aizturējis, pietiekami bieži vēlāk čiks vien no tā visa ir sanācis. Tā vietā, kā ir teikusi Latvijas Televīzijas Ziņu nodaļas vadītāja, kolēģe Iveta Elksne, LTV jau sen, bet veltīgi cenšas sarunāt intervijas ar KNAB cilvēkiem un it īpaši ar direktoru. Zināms arī tas, ka Streļčenoks padotajiem ar medijiem runāt neļauj. Nav pārsteigums, ka žurnālisti uz to visu raugās ar aizdomām.
Par visu vairāk acīmredzot Jaroslavs Streļčenoks nesaprot, ka iet ragos ar masu informācijas līdzekļiem politiskai personai nekad nav prāta darbs. Ko īsti KNAB no NEPLP grib? Iejaukšanos redakcionālajā politikā? Uzstājību, ka par KNAB kā par mirušu, vai nu labu vai neko? Baidos, ka mūsu valstī to tomēr uzskatītu par absolūti nepieņemamu cenzūru. Valsts amatpersonām neklājas kreņķēties par to, ka žurnālisti par tām raksta ne tā. Vajag pašiem prasties, tad arī neko sliktu žurnālisti nerakstīs.
Premjerministre Laimdota Straujuma ir teikusi, ka neatkarīgi no secinājumiem, kādi radīsies kārtējai komisijai par Streļčenoka piemērotību amatam, viņa rosinās cilvēka atbrīvošanu. Manuprāt, pareizi, ka tā. Vienalga, vai žurnālistika par KNAB iekšējiem kašķiem ir vai nav rakstījusi pārāk daudz, tas tomēr ir bijis tas, kas no biroja pēdējo gadu laikā ir bijis visredzamākais. Un pie tā tomēr galvenokārt ir un paliek vainīgs biroja direktors. Vien žēl, ka nav tādas komisijas attiecībā uz Lembergu.
Un pēdīgi, par šo tēmu mēs šovakar runāsim “Skatā no malas.” Varbūt Jaroslavam Streļčenokam un knābim nepatiks tas, ko mēs tur teiksim. Vai atkal būs sūdzība? Vai nepietiek?
