To, ko tas nozīmē, labi zina gruzīnu, moldāvu un ukraiņu tautas, kurām atņemta daļa teritorijas, kā arī Baltijas valstis, kuras nav zaudējušas teritoriju, bet pret kurām tādā vai citādā līmenī visus iepriekšējos gadus Krievija ir veikusi informācijas un ekonomisku karu (nebeidzamās pārtikas preču “higiēnas” pārbaudes, melīgie telekanāli un diplomāti, hakeru darbība, troļļi internetā un viss pārējais).
Otrkārt, visa pārējā pasaule pret nabaga mazo Krieviju ir sazvērējusies. NATO viltīgi, jo viltīgi kādreizējā Varšavas pakta teritorijā cenšas izvietot pretraķešu sistēmas, kuras patiesībā nav pretraķešu sistēmas, bet gan ārprāta drauds pret Krievijas Federācijas drošību. Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju ieviestas tāpēc, ka ārpasaule vēlas Krieviju nospiest uz ceļiem un, kā to vienā no saviem ik pa brīdim manītajiem vaļsirdības uzplūdiem reiz pateica Krievijas cars Vladimirs, ja Krievija nebūtu iejaukusies Ukrainā, tad pārējā pasaule būtu atradusi citu iemeslu, kāpēc pret to vērst sankcijas. Turklāt, ja Rietumi nepratīsies, Krievija saglabā tiesības pret tiem vērst kodolieročus, lai arī cik prātam neaptverama šāda doma būtu vai nebūtu.
Un treškārt, tie, kuri iebilst pret Krievijas centieniem pārkārtot jau kopš 1991. gada neatkarīgu valstu robežas un suverenitāti, ir fašisti. Par to, ka fašisms atdzimst Baltijas valstīs, Krievija ir nemitīgi gaudusies visu laiku kopš mūsu valsts “gudrās galvas” 16. martu pacēla valstiskā līmenī. Un Ukrainas valdība darbojas tikai fašisti vien. Iepretim labajiem, viedajiem un sirsnīgajiem krieviem, kuru vienīgais mērķis ir pasargāt “tautiešus” pret “fašistu” zvērībām.
Par to šodien rakstu tāpēc, ka aizgājušajās brīvdienās Krievijas otrajā pilsētā Sanktpēterburgā pulcējās viens bars Eiropas radikāli labējo ļautiņu, lai paustu mīļu jo mīļu atbalstu caram Vladimiram, skaņi atbalstītu Krimas aneksiju, trokšņaini paustu domu, ka Eiropas sankcijas nav vajadzīgas un būtu nekavējoties atceļamas u.tml. Skaidrs, ka tā ir mūzika Kremļa ideologu ausīs, ka arī Rietumeiropā ir atrodami ļaudis, kuri atbalsta Krievijas pasaules skatu.
Nelaime vien ir tāda, ka minēto aktīvistu starpā, piemēram, bija itālis, kurš atklātā tekstā pateica šādus vārdus: “Es neuzskatu par apkaunojošu, ja mani nosauc par fašistu, taču es uzskatītu par apkaunojumu, ja jūs mani nosauktu par nacistu.” Viņu un pārējos “starptautiskā krievu konservatīvā foruma” dalībniekus uz Sanktpēterburgu uzaicināja politiskā partija “Rodina,” kuru savulaik Krievijas varas iestādes apsūdzēja rasismā, bet, kā to šodien skaidro “Latvijas Avīze” - “Krievijas politiskajam klimatam kļūstot nacionālistiskākam un agresīvākam [..], reabilitēta arī partija “Rodina”.”
Kremļa runasvīrs, jautāts, kā tas var būt, ka Sanktpēterburgā notiek saiets, kurā arī piedalās cilvēks, kas nejustos apkaunots, ja viņu sauktu par fašistu, atbildēja: “Mēs to nekomentējam.” Iemesls ir skaidrs. Kara laikā der absolūti jebkurš sabiedrotais pēc kārtas, un acīmredzot tas nekas, ka to skaitā ir arī neonacisti. Viņu “speciālā” loma ir palīdzēt saprast, ka Krievija ar caru Vladimiru priekšgalā ir viena dikti “konservatīva” valsts, jo tā sanāk, ka viņu pārliecības arsenālā arī ir pretošanās geju tiesībām, un šī cilvēka tiesību noliegšana pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par centrālu elementu Maskavas centienos demonstrēt “konservatīvismu.”
Vispār gejiem ir “laimējies” kļūt par fašisma atdzimšanas iemeslu arī pašā Krievijā. Daudz ziņots par neonacistiem līdzīgiem aktīvistiem, kuri internetā medī puišus, lai viņus ievilinātu dzīvoklī, kurā viņi tiek izsmieti, nereti piekauti un reizēm arī nogalināti, Krievijas likumsargiem kaut kā vienmēr skatoties citā virzienā. Tādos apstākļos Krievijai gražoties par “fašisma atdzimšanu” cituviet pasaulē ir labākajā gadījumā krasi liekulīgi.
Arī pati valsts iekārta Krievijā nevar neatgādināt nacistu Vāciju. Viens vienīgs Vadonis un kulta pielūgsmes objekts. Knapi aizturēta agresivitāte pret citām valstīm. Pārliecība, ka melot var par visu ko pēc kārtas. Un konkrēta sabiedrības grupa, pret kuru vērsties, lai pierādītu savu “konservatīvismu” vai “krieviskumu” vai ko nu Kremlis vēlas pasaulei demonstrēt. Tādos apstākļos laikam nav pārsteigums, ka nav iebildumu pret fašistu un neonacistu pulcēšanos Sanktpēterburgā, kad tik tie pauž Kremļa un fīrera režīmam tīkamas domas.
Ne īsti gaidīta “draudzība” pēdējā laikā veidojas arī Amerikas Savienotajam Valstīm. Kā zināms, jau ļoti sen, kopš ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā un dumjākā laikiem, Amerika ir uzskatījusi, ka pasaulē pastāv “ļaunuma ass,” kuru veido Ziemeļkoreja, Irāna un Irāka. Šo domu Bušs pauda 2002. gadā, kad viņš centās pārliecināt Amerikas un pasaules sabiedrību par to, ka Sadamam Huseinam ir masu iznīcināšanas ieroči un viņš noteikti arī bija iesaistīts teroristu uzbrukumā, kāds notika 2001. gada 11. septembrī, un tāpēc ir nepieciešams uzsākt karu. Tas nekas, ka Huseinam nekādu masu iznīcināšanas ieroču nebija un viņam ar 9/11 nebija pilnīgi nekāda sakara. Bušam vajadzēja karu, un karš arī notika.
Savukārt ar Irānu Amerikai ir bijušas pagalam negatīvas attiecības jau kopš tālajiem pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad irāņi gāza šaha valdību un arī 444 dienu garumā gūstā turēja 52 ASV diplomātus un citus ASV pilsoņus. Joprojām kopš tiem laikiem Amerikai ar Irānu nav bijušas diplomātiskas attiecības, pret Irānu ir vērstas ļoti bargas sankcijas, un amerikāņiem joprojām tiek potēts, ka lielāka ļaunuma par Irānu nav un nevar būt. Vēl šobaltdien ASV Kongresā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka nekādas sarunas ar Teherānu nevar būt, pareizais variants ir ne vien saglabāt sankcijas, bet arī tās padarīt stiprākas.
Nelaime te ir tāda, ka patlaban Amerikas Savienotās Valstis un Irānas Islāma Republika uz karalauka ir sabiedrotās. Lieta tāda, ka to karaspēku, kurš patlaban Irākā visaktīvāk cīnās pret tā dēvēto “Islāma valsti,” organizē, vada un ar personālresursiem galvenokārt nodrošina tieši Irāna, jo arī Irānai ir viss iemesls baidīties no “Islāma valsts” pieaugošā spēka, savukārt pašas Irākas bruņotie spēki joprojām ir gana dezorientēti un nekompetenti (tostarp tāpēc, ka “kara pret terorismu” kontekstā ASV būtībā iznīcināja visu Sadama Huseina virsnieku korpusu). Būtībā patlaban pret “Islāma valsti” tiek vērsts ievērojams ASV gaisa spēku resurss, kopš pagājušā gada vasaras pieredzēti burtiski tūkstošiem uzbrukumu, kuros amerikāņu kara lidmašīnas un bezpilota lidaparāti bombardē “Islāma valsts” pozīcijas, citu starpā iznīcinot naftas pārstrādes sistēmas, no kurām “Islāma valsts” teroristi labu laika guva ļoti ievērojamu peļņu. Savukārt “zābakus uz zemes,” kurus pēc 20 gadiem Irākā un Afganistānā Amerikas iedzīvotāji nudien nevēlas Tuvajos Austrumos vairs nodrošināt, tā vietā nodrošina … Irāna. Un tomēr ASV Kongresā acīmredzot ievērojams skaits tautas pārstāvju to nevēlas saprast. Pirms pāris nedēļām gandrīz visi ASV Senāta Republikāņu partijas pārstāvji Teherānai nosūtīja vēstuli, kurā viņi augstprātīgi paziņoja, ka irāņi acīmredzot nesaprot ASV “konstitucionālo sistēmu,” un bilda, ka nekādu līgumu ar pašreizējo ASV valdību nevajag parakstīt, jo ar laiku varbūt būs cits prezidents, kurš no līguma atteiksies.
Šādi rīkojoties, minētie senatori gandrīz noteikti pārkāpa ASV likumu, kurš liedz ASV pilsoņiem veikt sarunas ar ārvalstu valdībām, ar kurām Amerikas Savienotajām Valstīm ir disputs. Kad minētā vēstule kļuva publiski zināma, laikraksts “The New York Post” attiecīgos senatorus uz laikraksta pirmās lappuses atklāti nodēvēja par “nodevējiem.”
Taču tas nemaina faktu, ka pašreizējā īstajā pasaulē ASV un Irānas bruņotie spēki ir uz vienu roku un ar vienu un to pašu mērķi. Nav iemesla domāt, ka amerikāņu militāristi iebilst pret to, ka netīro darbu Irākā patlaban veic irāņi, jo tas nozīmē, ka tas nav jādara amerikāņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka par spīti Džordža Buša un viņa rokaspuišu pārliecībai, ka irākieši amerikāņus uzskatīs par “atbrīvotājiem,” karš turpināsies vien dažas nedēļas u.tml., nekas tamlīdzīgs nenotika, un karš Irākā Amerikai kļuva par garu un ļoti, ļoti smagu pārbaudījumu (4491 bojā gājušais, ļoti daudz vairāk ievainoto).
Tātad rezumējot: Krievijai nav nekādu problēmu stāvēt kopā ar Eiropas fašistiem un neonacistiem, kā arī savā valstī pieļaut nudien īstenu un reālu neonacisma uzplaukumu, jo tas ir “ērti” Kremļa valdošajiem ideologiem un pārstāvjiem. Amerikai nav nekādu problēmu sadarboties ar nīsto Irānu, jo arī tas ir “ērti.” Abos gadījumos, visticamāk, attiecīgo režīmu pārstāvji karsti noraidītu domu, ka tie attiecīgi akceptē neonacismu kā tādu vai Irānu kā tādu. Taču dzīves īstenība ir tāda, kāda tā ir. Tā pa draugam.
