Kārlis Streips: Ierastā «kultūra»

Sākšu šī rīta ierakstu ar cerību, ka Raimonds Vējonis kā Latvijas Republikas astotais vai devītais Valsts prezidents (skatoties, vai Kārli Ulmani var uzskatīt par leģitīmu prezidentu, ņemot vērā to, ka amatu viņš ieguva, nevis pateicoties Saeimas balsojumam, bet gan tāpēc, ka viņš pats to sagrāba) būs veiksmīgs prezidents. 

Ceru, ka viņš nudien sev apkārt savāks visgudrākos konsultantus, ceru, ka viņš labi pārstāvēs Latviju starptautiski, turklāt varbūt mazāk aktīvi raugoties Centrālāzijas diktatūru un diktatoru virzienā. Ceru, ka 18. novembrī, Jaunajā gadā un citreiz viņš pratīs būt iedvesmojošs. Ceru, ka viņš būs prezidents visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ceru, ka viņš turpinās saprast, ka mazpilsētas mēram no rietumkrasta nav iemesla iesaistīties ģeopolitiskās sarunās, vēl jo vairāk, ja viņš uzskata, ka NATO ir bieds un "okupanti".

Man patika jaunā prezidenta replika par "ieraušanu" brīdī, kad viņš bija uzvarējis. Momentu, kurā tapa paziņoti vēlēšanu pēdējās kārtas rezultāti, redzēju televīzijā, pirmajā mirklī cilvēks nudien izskatījās apmulsis. To droši vien var saprast. Man arī patīk tas, ka Raimonds Vējonis ir zaļi domājošs biologs. Mūsdienās, kad klimata maiņa ir kļuvusi par nudien nopietnu problēmu, ir svarīgi, ka augstākā līmeņa sarunās varēs piedalīties cilvēks, kas attiecīgajā jomā ir eksperts. Labi ir arī tas, ka jaunais prezidents patlaban ir aizsardzības ministrs, arī tas pašreizējā pasaules situācijā noteikti par sliktu nenāks.

Mani mazliet uzjautrina jaunā prezidenta paziņojums, ka viņš turpinās dzīvot savā daudzstāvu mājā Ogrē. Interesanti, ko par to teiks drošības dienests, vēl vairāk interesanti, ko par to domās Raimonda Vējoņa kaimiņi. Tur arī būs sava veida loģistikas jautājums, ņemot vērā to, ka virzienā uz Rīgu no rītiem satiksme mēdz būt visnotaļ intensīva. Aizejošais Valsts prezidents atteicās no kortežas un bākugunīm. Vai jaunais Valsts prezidents būs ar mieru sēdēt korķos?

Taču visvairāk šorīt vēlos rakstīt par to, kā Raimonds Vējonis tika ievēlēts. Kā zināms, pēdējā kārtā no kaut kurienes uzradās papildu 11 balsis, kas viņam nodrošināja nepieciešamo vairākumu. Kopš tā laika kolēģi žurnālisti visādi ir centušies izdibināt, kuri tad bija tie deputāti ārpus "Vienotības" un "zaļajiem zemniekiem", kuri tā darīja, bet, cik var spriest, veltīgi. Protams, no vienas puses var teikt, ka labi vien ir, ka viņi tā darīja, jo gadījumā, ja arī piektajā kārtā kandidāts nebūtu ticis pāri 51 balsij, viss process būtu bijis jāsāk no gala, un tad nu gan situācija būtu pagalam neparedzama. Jādomā, vismaz daļēji aprēķinos bija tas, ka tādā gadījumā nāktos par prezidenta vēlēšanām domāt pavisam tuvu Jāņiem, varbūt deputāti gaida brīvdienas.

Taču par visu vairāk te ir redzamas sekas tam, ka Valsts prezidents mūsu valstī joprojām tiek ievēlēts slepenā balsojumā.

Aptuveni desmitā daļa mūsu "gudro galvu" trešdien balsoja neatbilstoši sava politiskā spēka uzstādījumiem, jo i "Saskaņa", i Nacionālā apvienība (NA) bilda, ka par citiem kandidātiem nebalsos, savukārt "No sirds Latvijai" un Reģionālā apvienība teicās vispār nepiedalīties.  Televīzijā redzēju, ka piektajā kārtā biļetenu urnā liek i Inguna Sudraba, i Gunārs Kūtris. Acīmredzot balsoja gan. Bet nevaram zināt, kā nobalsoja.

Tā rezultātā laikā kopš vēlēšanām attiecīgās partijas ir dievojušās, ka viņu deputāti nu gan nebija tie, kuri Raimondam Vējonim nodrošināja nepieciešamo vairākumu. NA pārstāvis Raivis Dzintars ir teicis, ka acīmredzot cilvēku ievēlēja ar "Saskaņas" balsīm. Latvijas Televīzija ir ziņojusi, ka par Vējoni balsoja trīs NA deputāti, viens no viņiem pēc tam uzrādīja sava biļetena fotogrāfiju, uz kuras bija redzams, ka krustiņš ir ievilkts pret Raimonda Vējoņa kandidatūru. „Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs ir teicis, ka viņš šaubās, ka vispār kāds no viņa pārstāvētā spēka ir balsojis par Vējoni.  Inguna Sudraba kādā intervijā teica, ka "līdz pēdējam" viņas pārstāvētais spēks ir balsojis pret kandidātu. Arī Reģionu apvienības pārstāvis Dainis Liepiņš ir apgalvojis, ka seši no viņa partijas pārstāvjiem Saeimā ir balsojuši pret Raimondu Vējoni, viens neesot piedalījies vispār.

Te nu sanāk viens no diviem iespējamiem variantiem. Vai nu partiju līderi nezina, kā ir rīkojušies viņu pārstāvji parlamentā, vai arī viņi melo. Neviens no šiem variantiem īpaši pozitīvs nav. 

Katrā gadījumā, kā esmu rakstījis citreiz un turpinu uzskatīt arī šodien, nav neviena iemesla, kāpēc ievēlētam tautas pārstāvim būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā, vēl jo vairāk Valsts prezidenta vēlēšanās. Jo, lai vai kā, bet gribas cerēt, ka ikkatrs deputāts balsoja domājot par valsts un sabiedrības nākotni un nevis par to, kā iegriezt kādai citai partijai vai citādi nodarboties ar politikāņa, ne politiķa vai valstsvīra lietām. Tas vien, ka tūdaļ pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas gandrīz vai pirmais jautājums žurnālistiem un komentētājiem bija par to, vai rezultāts ietekmēs valdošās koalīcijas stabilitāti, liecina, ka drīzāk runa ir par politikāņu uzvedību. Nav svarīgi, kāda ir ievēlētā valsts pirmā persona, svarīgi ir tas, kā tas ietekmēs mūs pašus kā deputātus un partiju pārstāvjus.

Te nāk prātā balsojums 2010. gada 15. aprīlī par Jāņa Maizīša atkārtotu ievēlēšanu ģenerālprokurora amatā. Toreiz it kā kandidātam bija solīts pietiekams atbalsts, bet vēlēšanu dienā viņš saņēma 45 balsis "par" un 47 "pret". Pēcāk daudzi deputāti dievojās, ka viņi ir balsojuši par kandidātu, protams, ka ir balsojuši par viņu, bet bija skaidrs, ka viena daļa no viņiem vienkārši melo, acīs skatoties. Vēl citi bilda, ka, tā kā tas bija slepens balsojums, viņiem nav nekāda pienākuma kādam citam par to atskaitīties.

Lielā mērā pateicoties minētajam balsojumam, "gudrās galvas" pēc tam sadūšojās pietiekami, lai noteiktu, ka turpmāk ģenerālprokurors (un arī, kā redzējām pirms pāris dienām, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un strīpa citu amatpersonu) tiks ievēlēts atklātā balsojumā.

To varēja izdarīt ar likuma grozījumiem. Valsts prezidenta gadījumā būtu nepieciešams Satversmes labojums, jo patlaban konstitūcijas 36. pantā ir teikts, ka "Valsts prezidentu ievēlē aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu". Patiesībā tur ir teikts "ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu," bet tas ir negramatiski. 51 loceklis, 51 locekļa.  Bet ne par to šis stāsts.

Visi esam dzirdējuši politikāņus stāstām, ka aizklāts balsojums nozīmē, ka deputāti var brīvi paust savu "sirdsapziņu". Man tomēr līdz ar to ir jājautā, vai ievēlētai amatpersonai sirdsapziņa ir kaut kas privāts un nevienam citam nepaužams? Pieļauju, pietiekami daudz deputātu būtu laimīgi, ja viņi vispār varētu darboties un rosīties aizkulisēs un prom no ziņkārīgiem acu skatieniem.

Taču demokrātijā tā nenotiek. Jā, tos pašus Saeimas deputātus mēs vēlam aizklāti. Vēlēšanu iecirknī mēs aizpildām savu biļetenu, ieliekam to aploksnītē, aizlīmējam aploksnīti un aploksnīti iemetam urnā. Protams, ir bijuši gadījumi, kad pārējos biļetenus kāds saglabā, lai kādam varētu uzrādīt, ka ir balsots par konkrētu sarakstu un pēc tam iegūt kādu labumu par savu balsojumu, bet tā ir balsu uzpirkšana, un tas pats par sevi ir noziegums un grēks.

Taču reiz cilvēks ir ievēlēts deputāts, viņam tomēr ir pienākums atskaitīties vēlētājiem par to, ko viņš dara vai nedara. Konkrētajā gadījumā, ja deputātam liekas, ka Raimonds Vējonis ir labs kandidāts un tāpēc ievēlams, tad tā arī vajag pateikt un paskaidrot - kāpēc.  Ja deputāts domā, ka Raimonds Vējonis ir noraidāms, tad arī tad to vajag pateikt un paskaidrot - kāpēc.

Jo te nav runa par kaut kādu ierindas likumprojektu. Runa ir par cilvēku, kurš nākamos četrus gadus pēc š.g. 8. jūlija būs valsts pirmā persona, Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks, cilvēks, kuram ir tiesības apžēlot notiesātos, valsti pārstāvēt starptautiski, nākt ar likumdošanas iniciatīvām, Saeimas pieņemtos likumus mest atpakaļ, sasaukt un vadīt Ministru kabineta sēdes, izvēlēties premjerministra kandidātus u.tml. Ja "gudrās galvas" ir izlēmušas šos pienākumus un tiesības uzticēt konkrētai personai, tad mums visiem ir visas tiesības uzzināt, kāpēc viņi tā ir darījuši. Tieši tāpat mums visiem ir visas tiesības uzzināt, kuri no viņiem tā ir darījuši un kuri tā nav darījuši.

Laikam ir maz ticams, ka šis Saeimas sasaukums būs spējīgs sarosīties pietiekami, lai grozītu Satversmi un arī Valsts prezidenta vēlēšanas padarītu atklātas. Par to "sirdsapziņas" jautājumu aktīvi ir runājuši tie paši "zaļie zemnieki," kuriem acīmredzot pašreizējā iekārta ir pietiekami adekvāta, ja reiz trešdien otro reizi pēc kārtas Saeima ievēlēja Valsts prezidentu tieši no viņu aprindām. 

Taču atkārtojoties - sabiedrībai ir tiesības zināt, kā Saeimas deputāti ir balsojuši par pilnīgi jebko, un Valsts prezidenta vēlēšanas nav un nedrīkst būt nekāds izņēmums.  Ja ne šajā sasaukumā, tad ļoti ceru, ka nākamajā sasaukumā atradīsies partijas un politiķi, kuri to saprot.

Un pēdīgi, vēlreiz - veiksmi Raimondam Vējonim! Ceru, ka viņš būs vēl viena Vaira Vīķe-Freiberga vairāk nekā vēl viens Andris Bērziņš.   Ceru, ka viņš būs tuvāk Tomasam Hendrikam Ilvesam nekā Andrim Bērziņam, ja runa ir par attieksmi pret starptautiskiem notikumiem un it īpaši pret mūsdienu Krievijas Federāciju.  Pašreizējā pasaules situācijā Latvijai ir vajadzīgs līderis, kurš par visu vairāk ir vieds un saprātīgs. Raimonds Vējonis ir bijis labs vides aizsardzības ministrs, labs aizsardzības ministrs. Ļoti ceru, ka viņš būs vienkārši izcils Valsts prezidents.  Lai veicas!

 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti