Tas nu tā. Ir visnotaļ skaidrs, ka "gudrajām galvām" mūs parlamentā kaut kāds interneta portāls un balsojums ir pilnīgi pie vienas kājas. Tā, piemēram, deputāti uz nepieciešamo parakstu skaita pamata saņems likumprojektu par marihuānas dekriminalizāciju, bet man ir pat ļoti grūti iedomāties, ka mūsu sociāli ļoti konservatīvajā parlamentā tā kaut kas tiks iesniegts komisijām, kur nu vēl apstiprināts galīgā lasījumā.
Taču šajās dienās Egils Levits ir teicis pāris lietas, kuras vismaz man liek mazliet apšaubīt viņa piemērotību Valsts prezidenta amatam. Uz "papīra", protams, viss izskatās pareizi. Cilvēks ir augsti izglītots, prot valodas, kādreiz ir bijis Saeimas deputāts un valdības ministrs, un arī diplomāts, piedevām ir stāvējis pie šūpuļa i Latvijas 1990.gada neatkarības deklarācijai, i arī daudziem citiem likumiem. Pats atceros laiku, kad vienā telefona galā biju es, kurš tulkoja likumprojektus uz angļu valodu, lai tos varētu aprobēt Latvijas partneri ārzemēs, un otrā galā bija Egils Levits, kurš skaidroja, kas tekstā bija domāts. Tāpat cilvēkam ir plaša juridiska pieredze, Eiropas kopienas tiesā tomēr neviens viendienītis un diletants nenonāk. Un, protams, Egils Levits bija viens no galvenajiem autoriem mūsu Satversmes salīdzinoši nesen apstiprinātajai preambulai.
Tas viss liek domāt, ka cilvēks nudien ir piemērots valsts pirmās personas statusam, vēl jo vairāk tāpēc, ka citur internetā radikālāk noskaņoti letiņi ir izvērsuši kampaņu pret viņu tāpēc, ka, runājot vienas aktīvistes vārdiem, viņš patiesībā ir "izraēlietis". Dievs ar šādiem antisemītiem.
Taču, kā jau minēju, pēdējā laikā Egils Levits ir pateicis pāris lietas, kuras vismaz man lika saausīties. Pirmkārt, viņš paziņoja - kā Valsts prezidents viņš 16.martā dotos uz Lesteni, lai tur noliktu ziedus. Tā nu būtu pat ļoti radikāla atkāpe no ierastās visaugstākā līmeņa politikas. Pašreizējais Valsts prezidents ir bijis Lestenē, viņš tur ir nolicis ziedus, bet tas bija 8.maijā, kad Latvija un Eiropa atzīmē Otrā pasaules kara beigas. 16.marts savukārt pilnīgi neatkarīgi no tā, kas tajā dienā tiek vai netiek atzīmēts, starptautiskajā līmenī ir kļuvis toksisks. Jau šogad starptautiski nepalika nepamanīts tas, ka 16.martā Lestenē bija Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Protams, 16.marta notikumu "centrāle" ir pie Brīvības pieminekļa Rīgā, taču vienādi vai otrādi, kā esmu rakstījis citreiz, 16.marts tomēr pasaulei (un, jā, ne bez Krievijas propagandas "palīdzības") katru gadu atgādina, ka Latvija bija "Hitlera pusē", un nekāda skaidrošana no Latvijas puses tomēr nevar atņemt faktu, ka Otrā pasaules kara vēsture Rietumos ir uzrakstīta, un nacisti tiek uzskatīti par vēstures visļaunāko sērgu. Valsts prezidentam tajā dienā piedalīties piemiņas pasākumos būtu kategoriski nepieņemami, lai neteiktu vairāk.
Otrkārt, Egils Levits interesantā kārtā ir atradis par vajadzīgu sevi iesaistīt diskusijā par tā dēvēto ebreju īpašumu restitūciju, preventīvi paziņojot, ka "mūsu process deva iespēju atgūt savus īpašumus gandrīz visiem, kas nebija daudzās citās Austrumeiropas valstīs - Ungārijā, Polijā. Un tas arī bija taisnīgi." Jautāts, ko viņš tādā gadījumā teiktu ASV speciālajam sūtnim attiecīgajā jautājumā, kandidāts atbildēja, ka viņš pateiktu, ka "jautājums ir noslēgts".
Nav gan noslēgts. Patlaban joprojām aktuāls ir jautājums par vairākām kādreizējām sinagogām un citiem sabiedriskiem īpašumiem, un tur nu nekas nav atrisināts. Debatē, kurā Levits nāca ar šo paziņojumu, pārējie trīs kandidāti (Vējonis, Dolgopolovs un Bondars) teica, ka viņi gan parakstītu attiecīgo likumu, ja Saeima tādu apstiprinātu. Bondars teica, ka sinagogu un tamlīdzīgu celtņu atdošana zināmā mērā būtu pat valsts pienākums. Vējonis teica, ka varbūt tas nav pats labākais variants, taču viņš tomēr atbalsta valsts un pašvaldību īpašumu pārskatīšanu, ja reiz tie kādreiz ir piederējuši "ebrejiem, brīvprātīgajām ugunsdzēsēju vienībām vai Sarkanajam krustam". Katrā gadījumā nav tā, ka Latvijas ebreji un amerikāņi tagad par šo lietu ir aizmirsuši, un Valsts prezidenta amata kandidātam jau iepriekš pateikt, ka viņš to neatbalsta, ir visai bīstami, plus vēl tas lej ūdeni uz to cilvēku dzirnavām, kuri par ebreju īpašumu restitūciju nevēlas dzirdēt neko, un kuru pārliecībā diemžēl arī ir redzamas antisemītisma pazīmes.
Būtībā te var padomāt par iebildumu pret Egila Levita kandidatūru, kāds izskanējis jau laikā kopš viņa izvirzīšanas, proti, viņš tik ilgi ir dzīvojis ārpus Latvijas, ka, iespējams, viņam nav pietiekamu zināšanu par valsts iekšpolitikas peripetijām, lai arī, kā minēju, viņš ir aktīvi piedalījies dažādu likumprojektu gatavošanā, kā arī bija kādreizējās Valsts prezidenta Konstitucionālās komisijas vadītājs.
Sacītais par 16.martu un ebreju lietu nudien liecina, ka attiecīgajos jautājumos kandidātam ir, tā teikt, bleķa auss. Nudien ceru, ja viņu gadījumā ievēlēs par Valsts prezidentu, abos gadījumos viņš ļoti ātri pārdomās. Jo abos gadījumos šis tomēr ir arī starptautisks jautājums.
