Vispār pagājušajā nedēļā nācās atcelt visu parlamenta plenārsēdi, jo D. Liepiņš iespītējās un atteicās pamest savu vietu pat pēc tam, kad Saeimas priekšsēdētāja vairākkārt bija lūgusi viņu tā darīt. Kategorijā "katram mākonim ir sudraba maliņa" jākonstatē, ka tas nozīmēja, ka deputāti nevarēja balsot par Jūlijas Stepaņenko idiotiskajiem (lai arī ko viņa pati par tiem nedomātu) priekšlikumiem par "tikumības" nodrošināšanu skolās. Taču D. Liepiņa iecirtība nedara godu nedz viņam, nedz arī viņa pārstāvētajai Latvijas Reģionu apvienībai (LRA).
Droši vien pagalam skandalozais Artuss Kaimiņš tagad var atviegloti nopūsties, jo frakcijā tagad ir kāds, kas ir vēl nerātnāks par viņu pašu, bet ņemot vērā to, ka LRA Saeimā ir tikai astoņi mandāti, apstāklis, ka viena ceturtdaļa apvienības deputātu ir iekūlušies dažādos skandālos (piedevām D. Liepiņš it kā skaitās frakcijas vadītājs esam), diez kas nudien nav.
Taču vislielākais haoss patlaban risinās ap nepārtrauktajiem "gudro galvu" centieniem, piemeklēt sev pieņemamu kandidātu Valsts prezidenta amatam. Lasītāji zinās šīs sāgas fabulu. Reiz Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka viņam pietiek ar vienu termiņu amatā, vairāk vai mazāk (vairumā gadījumu mazāk) reālu kandidātu skaits sāka birt kā no pārpilnības raga. "Zaļie zemnieki" kā iespējamus kandidātus uzreiz izvirzīja trīs personas -- Dūklavu, Auguli un Jelgavas Rāviņu, tā acīmredzot aizmirstot salīdzinoši neseno gadījumu, kad "Vienotība" uzreiz piedāvāja trīs kandidātus premjerministra amatam, bet A. Bērziņš izbrāķēja visus trīs pēc kārtas.
Piedevām minētie kandidāti nāca no tā "zemnieku" gala. Tas "zaļais" gals ir teicis, ka labs prezidents būtu pašreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Šī situācija kārtējo reizi apliecina šīs apvienības ārkārtīgi perverso raksturu, šoreiz ne tāpēc, ka vides aktīvisti un pesticīdus lietojoši zemnieki nekur pasaulē ārpus mūsu valsts neveido politiskas alianses, bet tāpēc, ka Vējonis nav tīkams "zemnieku" ideoloģiskajam krusttēvam Lembergam. Jau minētā LRA piedāvāja Mārtiņu Bondaru, "No sirds Latvijai" vēlas izvirzīt Gunāru Kūtri, Nacionālajai apvienībai patīk Egīls Levits. Sandra Kalniete ir teikusi, ka viņa būtu gatava kļūt par kandidātu. Zināms, ka uzrunāts arī Latvijas universitātes aizejošais rektors Mārcis Auziņš. Vārdu sakot, kandidātu un "kandidātu" netrūkst.
Protams, savs sakāmais šajā lietā ir arī "Vienotībai". Pēc ilgas klīrēšanās partija šonedēļ paziņoja, ka tās kandidāts valsts pirmās personas amatam varētu būt Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks. "Vienotības" vadītāja Solvita Āboltiņa beidzot ir pateikusi, ka viņa pati nebūs kandidāte, savukārt attiecībā uz Sandru Kalnieti: šodien vienā no Latvijas laikrakstiem jautāta, kāds tad ir eiroparlamentārietes statuss šajā jautājumā, Āboltiņa atcirta, ka Kalnietei esot "pilnīgi nekāds statuss, vēl dīvaināks nekā jebkuram citam".
Vēl kādreizējā Saeimas spīkere teica, ka viņa cer, ka koalīcija par vienu konkrētu un kopēju kandidātu vienosies līdz 12. maijam, jo likumā ir teikts, ka kandidāti oficiāli ir jāizvirza no 19. līdz 24. maijam, savukārt pašas vēlēšanas varētu būt 4. jūnijā. Tas nav gluži tas pats, kas Valda Zatlera piepešā izvilkšana no Aigara Kalvīša piedurknes, bet ļoti daudz laika attiecīgā kandidāta izvērtēšanai medijiem un sabiedrībai acīmredzot nebūs lemts.
Par šo jezgu ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, tik ļoti ņemoties ap personālijām, kā arī par to, kurai partijai šajā lietā būs lielāka vai mazāka teikšana, politikāņi kārtējo reizi, šķiet, aizmirsuši, ka sabiedrība tomēr grib kaut ko zināt par attiecīgo kandidātu plāniem. Patlaban nav tas laiks, kad prezidentūrā ievēlēt ielikteni - vai īstu, vai iedomātu -, nedz arī kādu, kam politikā nav pilnīgi nekādas pieredzes. Ko Mārtiņš Bondars domā par attiecībām ar Krieviju? Kas Gunāram Kūtrim sakāms par gāzes tirgus liberalizāciju? Ar kurām valstīm Raimonds Vējonis pirmkārt gribētu veidot ciešākas attiecības? Kāds ir Ulda Auguļa viedoklis par Eiropas Savienības un ASV tirdzniecības līgumu? Ko Artis Pabriks gribētu darīt, lai veicinātu aizejošā prezidenta paģērēto sabiedrības saliedētību? Tie visi ir jautājumi, kādiem tādā vai citādā līmenī būs jābūt nākamā prezidenta darba kārtībā, un tajā brīdī nudien vairs nebūs svarīgi, no kurām politiskajām aprindām viņš ir nācis. Jo, lai arī cik ļoti partijas nav gribējušas valsts pirmās personas amatā iebīdīt "savējo," katru reizi ir pierādījies, ka šīs cerības ir veltas. Zatlers padzina visu Saeimu. Arī Bērziņš nebija ar pliku roku ņemams, kad politikāņi atkal sāka demonstrēt savu ierasto patvaļu.
Otrkārt, ir pat ļoti interesanti raudzīties, kā visa šī "gudro galvu" stīvēšanās ir novedusi pie situācijas, kurā Latvijai, tā teikt, nāksies otrreiz iebrist tajā pašā upē, proti, atkārtoti Valsts prezidenta amatā ievēlēt Vairu Vīķi-Freibergu. Lai arī kādreizējā pirmā persona prezidentūru ir aprakstījusi ar vārdiem "noiets etaps," pirms pāris nedēļām žurnālā "Ir" viņa pateica šādus vārdus: "Bet man rūp Latvijas liktenis. Ja es redzētu, ka tagad profilējas kāds cilvēks, kas apdraudētu Latvijas intereses un savos izteikumos, kā man šķiet, stūrētu grāvī, tad es kaut vai ar galvu padusē ietu kaut ko darīt."
Vaira Vīķe-Freiberga nepārprotami bija spilgtākā prezidente visā Latvijas vēsturē vai vismaz tās atjaunotajā neatkarības posmā. Protams, mūsu valstī ir cilvēki, kuri visu laiku grib par kādreizējo pirmo personu uzturēt mītus, piemēram, šodien "Latvijas Avīzē" kāds Andrejs Mazins no Inčukalna bilst, ka "Vairu Vīķi-Freibergu nedrīkst atkārtoti vēlēt par Valsts prezidenti, jo viņa atdeva Abreni Krievijai (nav taisnība) un čekas maisus neļāva atvērt (nav taisnība, jo abos gadījumos ne jau Valsts prezidents viens nāk ar šādiem lēmumiem). Viņas laikā Brīvības piemineklim 16. martā apvilka apkārt žogu (it kā tas būtu bijis Valsts prezidentes un ne Rīgas domes lēmums)." Dievs ar šādiem ļautiņiem. Kā vienmēr, arī patlaban uzskatu, ka it īpaši ārpolitikā V. Vīķe-Freiberga nepārprotami bija spoža jo spoža. Ne velti viņas prezidentūras beigu posmā viņu uzskatīja par gluži reālu kandidāti Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra amatam.
Taču tas, ka politikāņi ir gatavi apsvērt Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūru trešajam termiņam Rīgas pilī, ļoti konkrēti norāda uz pašu politikāņu mazspēju. To viskošāk savulaik raksturoja "zaļo zemnieku" parlamentārā mēbele Brigmanis, kurš paskaidroja, ka Egilu Levitu prezidenta amatam ZZS nevar atbalstīt, jo tas nav "mūsu kandidāts." Tieši tā. Galvenais ir tas, lai Valsts prezidents būtu savējais. Galvenais ir domāt par to, kā viena vai otra prezidenta ievēlēšana ietekmēs partiju savstarpējās attiecības.
Galvenais nav nodrošināt, ka Valsts prezidenta amatā tiek ievēlēts cilvēks, kuram ir nepieciešamā politiskā pieredze un viedums, kurš nepārprotami ir Latvijas Republikas patriots, kurš savā darbā ir pierādījis atbalstu godīgumam un tiesiskumam u.tml. Personīgi uzskatu, ka visas minētās raksturīpašības piemīt Sandrai Kalnietei, lai arī kāds būtu vai nebūtu viņas "statuss" "Vienotības" aprindās. Lai vai kā, viņa bija vienīgā nudien redzamā sieviete Tautas frontes vadībā, viņa ir bijusi Latvijas ārlietu ministre, viņa ir bijusi Latvijas vēstniece Francijā, viņa ir sacerējusi vairākas ļoti saturīgas un interesantas grāmatas, viņa prot valodas, un viņa nepārprotami nav tajā politikāņu galā, kurā ir pieņemts visu "sarunāt" šaurā lokā un aizkulisēs.
Taču tas viss acīmredzot mūsu haotiskajam parlamentam nav svarīgi. Nu, tādā gadījumā, lai ievēl Vairu Vīķi-Freibergu. Patlaban politikāņi stāsta, ka pie viņas tie varētu vērsties tādā gadījumā, ja pirmajā vēlēšanu kārtā nevienam citam kandidātam neizdodas savākt 51 balsi, bet gadījumā, ja politikāņi stingri turēsies pie saviem politikāņu uzskatiem, tas varētu būt pat ļoti ticami. Un tādā gadījumā Latvijas Republikai varētu atkal būt Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Katrā gadījumā tā būtu pat ļoti laba izvēle.
