Kārlis Streips: Tautu ignorējot pavisam

Šodien vienā no sabiedriskajiem tīkliem uzgāju ziņu par kārtējo aptauju, kurā kārtējo reizi Latvijas iedzīvotāji nepārprotami ir pauduši atbalstu domai, ka Valsts prezidents mūsu Saeimā būtu ievēlams atklātā balsojumā. Šoreiz aptauju pasūtīja LNT raidījums “900 sekundes,” to veica pētījumu firma TNS, un 86% atbildētāju teica, ka prezidents vai nu noteikti (59%) vai drīzāk (27%) būtu jāvēl atklāti.

Argumenti par to, kāpēc balsojumam būtu jābūt slepenam, ir sen zināmi un nogurdinoši, it īpaši atsevišķu “gudro galvu” paustā doma, ka slēpts balsojums kaut kādā veidā esot “demokrātiskāks.” Patiesība ir pavisam cita.  Demokrātiskā valstī demokrātiska tauta demokrātiski ievēl savus demokrātiskos priekšstāvjus, un nav pilnīgi nekāda iemesla gaidīt, ka šie priekšstāvji kaut ko darīs slepeni. Protams, jebkuras valsts iekārtā ir slepenas lietas.  Neviens, piemēram, negaida, ka Saeimas Nacionālā drošības komisija piepeši visas sēdes noturēs atklātībā.

Taču Valsts prezidenta vēlēšanas tomēr ir pavisam kaut kas cits. Valsts prezidents ir valsts pirmā persona. Prezidents pārstāv Latvijas tautu, ir bruņoto spēku virspavēlnieks, valsti pārstāv starptautiski u.tml. Valsts prezidents ir vispubliskākā publiskā persona Latvijā. Jā, arī prezidenta darbā ir pietiekami daudz slepenu lietu, taču tas ir pēc tam, kad cilvēks jau ir ievēlēts. 

Minētajā jautājumā galvenais tomēr ir tas, kāpēc Saeimai šī persona būtu jāizvēlas slepeni, slēpti un tomēr arī aizkulisēs.

Piemērus visi atceramies. Tas, kā ārstu Valdi Zatleru sameklēja toreizējā valdošā koalīcija, ir kļuvis par leģendu kategorijā “zoodārzs.”  Pašreizējā prezidenta gadījumā būtībā pats kandidāts aizgāja pie savas frakcijas un pateica “davai, es pamēģināšu.” To nu par politisku programmu nekādi neuzskatīt. Taču abos gadījumos attiecīgo cilvēku “gudrās galvas” tomēr ievēlēja. Te, starp citu, vērts atcerēties, ka Zatlera gadījumā otru kandidātu, Aivaru Endziņu, izvirzīja mūžīgie opozicionāri no Saskaņas centra.

Šogad savukārt būs pirmās vēlēšanas atjaunotās Latvijas vēsturē, kurās esošais prezidents no tālākas kandidēšanas ir atteicies. Pēc tam, kad par Valsts prezidentu kļuva Guntis Ulmanis, vien Zatlera gadījumā bija vēlēšanas, kurās neviens no kandidātiem nebija esošais prezidents. 

Un tieši tāpēc tomēr ir pareizais brīdis no vēlēšanu procesa nocelt slepenības plīvuru. Patlaban Latvija un pasaule atrodas pagalam sarežģītā situācijā. Mums ir vajadzīgs prezidents, kurš spēs tikt galā ar Krievijas pieaugošo agresiju, ar attiecībām ar Eiropas Savienību un NATO, kā arī un īpaši ar iekšzemes lietām.

Hrestomātiskie piemēri par izšķirošu mugurkaulu Valsts prezidenta darbā, protams, bija Vairas Vīķes-Freibergas veiksmīgā cīņa pret politikāņu patvaļu jautājumā par pieeju valsts noslēpumam, kā arī Valda Zatlera slavenais Rīkojums nr. 2, kad minētā patvaļa bija aizgājusi daudz par tālu.

Šādos apstākļos Latvijas tauta ir pelnījusi atklātu sarunu par to, kam būtu uzticamas Melngalvju nama (kamēr atjauno Rīgas pili) atslēgas. Likumā par Valsts prezidenta vēlēšanām ir teikts, ka kandidāti Saeimas prezidijam ir jāiesniedz ne ātrāk kā 50 un ne vēlāk kā 45 dienas pirms esošā Valsts prezidenta pilnvaru beigām. Šajā gadījumā Andra Bērziņa pilnvaras beigsies 8. jūlijā, tātad attiecīgais periods ir no 19. līdz 24. maijam. Savukārt pašām vēlēšanām jānotiek ne ātrāk kā 40 un ne vēlāk kā 30 dienas pirms minētajām pilnvaru beigām, tātad šogad no 29. maija līdz 8. jūnijam. Starp 24. maiju un 8. jūniju ir divas nedēļas. Tas nu būtu pietiekami ilgs laika posms, lai Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio un citur varētu notikt visu izvirzīto kandidātu debates un lai Latvijas iedzīvotāji varētu detalizētāk iepazīties ar tiem cilvēkiem, kuri cer kļūt par valsts pirmo personu.

Jo jautājumu tomēr ir pietiekami daudz. Aizejošais prezidents, piemēram, ir teicis, ka “diemžēl ģeopolitiskā situācija Eiropā ir mainījusies, izraisot pamatotu satraukumu par mieru un liekot ikvienai valstij rīkoties, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas un pastiprināti rūpētos par savu iedzīvotāju drošību. Tā ir jaunā realitāte, kurā dzīvojam un kura nākamo četru gadu laikā būs arī Valsts prezidenta darba kārtības viena no prioritātēm.” Kas kandidātiem par to sakāms?  Ko katrs no viņiem paredzētu darīt, lai “stiprinātu aizsardzības iespējas un pastiprināti rūpētos par savu iedzīvotāju drošību”? Ko kandidāti domā par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu, par ko runāts ne reizi vien?  Kādā virzienā kandidāti virzītu valsts tautsaimniecību? Vai viņi turpinātu ierasto politiku, sadarboties ar valstīm Centrālāzijā un citur, kur ignorē cilvēktiesību jautājumus, ja tik tur ir kāds finansiāla rakstura guvums? Valsts prezidentam ir tiesības sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdes un vadīt to darba kārtību.  Kādos gadījumos kandidāti to varētu darīt?

Un plašākā nozīmē - ko kandidāti vēlētos darīt sabiedrības integrācijas jomā? Kāda ir viņu attieksme pret valsts nabadzības rādītājiem (par kuriem aizejošais prezidents, starp citu, reiz bilda, ka viņš tiem neticot – kārtējais piemērs par ne īsti pārdomātu izteikumu)? Ko darīt, lai valsti celtu saulītē?

Likumā par Valsts prezidenta ievēlēšanu teikts, ka kandidātiem Saeimas Prezidijā ir jāiesniedz apliecinājums, ka viņi atbilst kandidēšanas prasībām (jābūt 40 gadiem, jābūt ar “nevainojamu reputāciju,” lai arī ko šis jēdziens mūsu politiskajā iekārtā varētu nozīmēt, nedrīkst būt bijis sodīts u.tml.), kā arī detalizēta informācija par sevi, savu izglītību, savām darba vietām un saviem īpašumiem. Bet ne par saviem plāniem. Ne par savām iecerēm.  Ne par savu iespējamo politiku šī vārda visplašākajā nozīmē, ja gadījumā cilvēks kļūtu par Valsts prezidentu.

Pašreizējā iekārtā tas nozīmē, ka sabiedrībai minētie jautājumi automātiski ir miglā tīti. It īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā pieeja, kuras pamatā ir jēdziens “dzīvosim, redzēsim” nu nebūs īpaši akceptējams. Un tāpēc nudien man liekas, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai visi iespējamie kandidāti valsts augstākajam amatam tomēr, tā teikt, tiek izlikti apskatīšanai. Un, kā jau teicu, ir spiesti publiski un atklāti runāt par saviem plāniem un savām iecerēm.

Protams, kamēr vēlēšanas ir slēptas, tas viss var arī neko nenozīmēt. Labi, kandidāti padebatēs, paviesosies dažādās pilsētās, centīsies ļaudis pārliecināt, bet vienalga “gudrās galvas” varēs darboties netraucēti un uz sev vien zināmu domu pamata. Tieši tāpēc ir vienkārši ārprāts, ka politikāņi ir nolēmuši vienkārši ignorēt pārliecību, kāda ir vairāk nekā astoņiem no desmit valsts iedzīvotājiem!  Nu, nav daudz jautājumu, kuros mūsu tomēr ļoti dažādajā sabiedrībā valdītu tāda vienprātība. 

To pašu vāvuļošanu par “demokrātiju” arī dzirdējām tad, kad Saeimai nācās spriest par slepenības atcelšanu citās jomās, piemēram, vēlot Saeimas Prezidija sekretāra vietnieku, bet daudz nozīmīgāk tad, kad nācās, piemēram, vēlēt ģenerālprokuroru. Atcerēsimies, ka toreiz vismaz 10 tautas “pārstāvju”, acīs skatoties, meloja apgalvojot, ka viņi esot balsojuši par Jāni Maizīti, lai arī patiesībā viņi nebija tā darījuši. Nu vairs ģenerālprokuroru mūsu valstī slepeni nevēl. Saeimas Prezidija sekretāra vietnieku arī vairs ne. Nevienam tāpēc gabals nav nokritis. Valsts prezidenta gadījumā runa ir par konstitucionālu jautājumu, tas prasa divas trešdaļas Saeimas deputātu balsu.

Bet vienalga man jāsaka, pirmkārt, ka nav tomēr neviena loģiska iemesla, kāpēc ievēlētam tautas pārstāvim būtu jāslēpj sava domāšana jautājumā par to, kas ir valsts pirmā persona, un, otrkārt, ka tas tomēr ir visnotaļ kretīniski, aplūkot ievadā minēto aptauju un lemt, ka to var neņemt vērā nemaz.

Patlaban neviens nevar uzminēt, kurš cilvēks kļūs par Valsts prezidentu uz nākamajiem četriem gadiem, jo iespējamo kandidātu ir ļoti daudz. Ja attiecīgo cilvēku sameklēs pa kaktiem, kā tas bija ar Zatleru, vai cilvēks pats pieteiksies bez jebkādas sarunas par to, ko viņš amatā vēlas darīt, kā tas bija ar Bērziņu, tad tas nebūs šāda līmeņa vēlēšanām cienīgi, plus vēl attiecīgais cilvēks ieies amatā ar pietiekami lielu aizdomu bagāžu par to, kā viņš tur ir nokļuvis. Diez kas nav. Līdz 19. maijam vēl ir vairāk nekā mēnesis, “gudrās galvas” var tomēr sasparoties.  Jo it īpaši patlaban Latvijas Republikas Valsts prezidentu ievēlēt aiz slēgtām durvīm un slepeni – tas nav demokrātiskas iekārtas cienīgi. Laiks rīkoties!

2 komentāri
trideps
Pašreizējā situācijā jaunajam prezidentam jābūt labi ieredzētam Vašingtonā.Starp citu tautas aptaujās tāds kandidāts netiek izvirzīts.Cerams valdošā koalīcija to būs sapratusi bez tautas piepalīdzības.
:/
Mūsu parlamentā visiem balsojumiem jābūt atklātiem.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti