Nodarbina vēsts, ka Satiksmes ministrijā briest grozījumi noteikumos par to, kur un kā ļaudis drīkst braukt ar velosipēdu, proti, izņemot “izņēmuma gadījumos”, riteņbraucēji vairs nedrīkstēs braukt pa ietvēm. Ceļu satiksmes drošības direkcija ir sagatavojusi vairākus klipiņus par drošības jautājumiem, tajā skaitā nākot ar nudien mulsinošo apgalvojumu “Veiksme mani lutina, asfalts mani klupina”. Kāds asfalts? Kāda klupināšana, ja cilvēks ir uz riteņa?
Taču vēl jo vairāk šo grozījumu autoriem gribētu pajautāt, kurš no viņiem būs gatavs braukt pa ielas braucamo daļu, piemēram, Lāčplēša ielā starp Valmieras ielu un Salu tiltu, kur mašīnas nesas ļoti lielā ātrumā un blakus braucamajai daļai piedevām ir ļoti plats trotuārs?
Rīgā ir ielas, kurās braukt pa braucamo daļu problēmu nav, taču it īpaši pilsētas centrā tomēr ir ielas, kuras sākotnēji tika veidotas, zinot, ka vienīgie transporta līdzekļi ir zirgs ar ratiem, bet šodien tur brauc mašīnas, trolejbusi, mikroautobusi un viss pārējais.
Turklāt pietiekami daudzās vietās Rīgas centrā ir bruģētas ielas, kuras riteņbraucējam varbūt piedāvā tādu minimasāžu, jo kratīšanās ir liela, bet par drošu nodarbi to nesaukt nu nekādi, it īpaši tad, kad bruģis ir slapjš.
Tāpat jaunajos noteikumos esot noteikts, ka turpmāk velosipēdistiem būs tiesības izmantot sabiedriskā transporta joslas. Zinu, ka par to sabiedriskā transporta vadītāji nekādā lielā sajūsmā nav.
Minētajos CSDD klipos arī ir doma, ka riteņbraucējs ir muļķis, ja “starp tevi un tramvaju ir tikai viens centimetrs,” bet, ja noteikumos ir teikts, ka arī tādā situācijā velosipēdists nedrīkst būt uz ietves, kur tad viņam likties?
Katrā gadījumā es kā rūpīgs un pieklājīgs riteņbraucējs, kurš nekad nav sadūries ne ar vienu cilvēku vai priekšmetu, ceru, ka te tiks rasts kaut kāds kompromiss. Vai arī tomēr nāksies visnotaļ aktīvi paplašināt velojoslu skaitu pilsētā. Minēto noteikumu kontekstā vēstīts, ka pagājušā gada laikā riteņbraucēju skaits Rīgā esot pieaudzis par 17 procentiem. Tas ir lieliski. Ritenis ir zaļš un nepiesārņojošs transporta līdzeklis, braukt ar riteni ir veselīgi u.tml. Nu tad – uz priekšu! Jaunas joslas, jaunas joslas, jaunas joslas!
Taču vēl šodien varu ar prieku pavēstīt, ka man šodien ir sava veida ļoti apaļa jubileja. Nē, tā nav dzimšanas diena klasiskajā nozīmē, tā būs jūlijā, bet tā sanāk, ka tieši šodien man aprit 20 tūkstoši dienu šajā pasaulē. To zinu pateicoties šai interneta vietnei: http://www.paulsadowski.com/Birthday.asp.
Tur tu vari ievadīt savu dzimšanas datumu, un portāls tev pastāstīs visu pēc kārtas – kāda ir tava zodiaka zīme klasiskajā, ķīniešu u.c. izpratnē, aptuveni kurā dienā tavi vecāki kopojās, lai tevi radītu, kāds ir tavs dzimšanas datums senebreju, maiju u.c. kalendāros, kādas tavā dzimšanas brīdī Amerikā (portāls ir ASV, tāpēc tāds uzsvars) bija populārākās dziesmas, un, jā, arī cik tu dienā, kad apmeklē portālu, esi gadus, mēnešus, dienas, stundas, minūtes un sekundes vecs. Man pienākušas 20000 dienas. Tās ir 480 tūkstoš stundas, 28,8 miljoni minūtšu un 1,7 miljardi sekunžu.
Kas gan viss ar mani šajās 20000 dienās nav noticis! Dzimu un augu Čikāgā un tās priekšpilsētā. Manējā – tipiska trimdas latvieša dzīve, skola angļu valodā, sabiedriskā dzīve latviešu valodā. Gāju latviešu sestdienas, svētdienas un vasaras skolā, biju skauts, dejoju latviešu tautas dejas u.tml. 16 gadu vecumā pusgadu pavadīju ASV Senātā kā pāžs. Pēc tam gadu mācījos Minsteres latviešu ģimnāzijā, kur uzzināju, ka bioloģija latviešu valodā nav ne pa sprīdi interesantāka kā angļu valodā.
Universitāti pabeidzu astoņu gadu laikā, pa starpu ik pa brīdim izstājos un darīju citas lietas. Divus gadus strādāju Čikāgas lielākajā geju un lesbiešu laikrakstā, vispirms kā redaktora vietas izpildītājs, pēc tam kā žurnālists. Kādu laiku strādāju uzņēmumā, kurš izdeva zobārstniecības grāmatas, tajā skaitā ar ļoti groteskām mutes slimību fotogrāfijām. Katrā gadījumā universitāti ar bakalaura grādu radio un TV žurnālistikā pabeidzu 1984. gada decembrī, jau dažas dienas pēc absolvēšanas sāku darbu telekompānijā WSIL TV mazpilsētā Ilinoisas štata dienvidos. Iemācījos ļoti daudz par lauksaimniecības lietām, piemēram, par sojas pupām, kuras tur auga vairumā. Kopš tā laika to visu esmu atkal veiksmīgi aizmirsis. Katrā gadījumā no Čikāgas nonākt pilsētā ar vien 9 tūkstošiem iedzīvotāju sava veida kultūras šoks bija nudien.
Pēc diviem gadiem pārcēlos uz Kanzasas štata galvaspilsētu Topeku, kur telekompānijā KTKA TV darbojos kā korespondents štata parlamentā un tāpēc, ka Kanzasā štata parlaments darbojas tikai trīs mēnešus gadā, pārējā laikā ziņoju par daudz ko un visu ko citu. Topeka jau bija lielāka pilsēta, tur arī bija LGBT infrastruktūra. Biju vietējās LGBT draudzes loceklis, rediģēju mēnešrakstu, piedalījos HIV/AIDS atbalsta grupā, dziedāju korī.
Un tad pienāca diena 1989. gada februārī, kad no Čikāgas piezvanīja mamma. Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (kā to toreiz sauca) viņai bija piedāvājusi darbu mācīt angļu valodu, vismaz daļēji tāpēc, ka Amerikā mamma bija uzrakstījusi grāmatu “Easy Way to Latvian,” lai tiem amerikāņiem, kuriem bija gadījies sapāroties ar latvieti, palīdzētu iemācīties latviešu valodu. Pats pazīstu vairākus cilvēkus, kuriem ar grāmatas palīdzību tas arī izdevās. Pēc tam mamma ķērās pie grāmatas “otrajā virzienā” – “Vieglais ceļš uz angļu valodu.” Tā Latvijā pirms un pēc neatkarības atjaunošanas kļuva par sava veida bestselleru, vēl šobaltdien man kā viņas mantiniekam (mamma nomira nepiedodami agrā vecumā – vien 54 gados) kontā ieripo pāris eiro autora honorāros.
Taču mamma uz Latviju toreiz nevarēja braukt, jo viņai Amerikā bija nepabeigts projekts. Līdz šai pat dienai nevaru paskaidrot, kāpēc, bet man atvērās mute un es pateicu “Labi, tu paliec šeit, uz Latviju braukšu es”. Mazliet vairāk kā pusgadu vēlāk biju Rīgā. Mamma atbrauca ar mani kopā, pirmos divus mēnešus mēs dzīvojām divistabu “dzīvoklītī” uzņēmuma VEF profilaktorijā toreizējā Georga Gailes ielā. Kad viņa atgriezās Amerikā, es tur dzīvoju viens pats. Ai, cik tas bija aizņemts laiks! Mācīju angļu valodu ne vien LU, bet arī VEF vadībai (tāpēc tas profilaktorijs), Tautas frontes aktīvistiem un citiem. Vienu semestri Jura Bojāra Starptautisko attiecību institūtā lasīju lekcijas par makroekonomiku. Tas bija mazliet absurdi, jo, kā teicu profesoram, būtu grūti atrast kādu, kas par to zina mazāk kā es, bet viņš atteica, “Jā, bet jūs zināt vairāk nekā mēs.” Tā nu es katru nedēļu izlasīju nodaļu makroekonomikas grāmatā, studentiem izstāstīju, ko biju izlasījis, un cerēju, ka viņi no tā kaut ko iemācīsies. Ceru joprojām.
Ar to visu arī atradu laiku darboties Tautas frontē (TF). Piedalījos laikraksta "Atmoda" un it īpaši tā angļu valodas varianta "Awakening" veidošanā. Biju klāt TF valdes sēdēs, reizēm palīdzēju ar protokola rakstīšanu. Piedalījos lielajās manifestācijās pie Daugavas, kā arī pirms 25 gadiem 1990. gada 4. maijā biju Augstākajā Padomē, lai procesu tulkotu lielajam ārvalstu žurnālistu baram, kāds tur bija sapulcējies. Kad sākās balsojums, arvien intensīvāk blenzu grīdsegā, jo zināju, ja ar kādu saskatīšos, nāks raudiens. Tik triumfāls bija tas mirklis.
1990. gada jūlijā atgriezos Amerikā. Vispirms četras dienas pavadīju Kopenhāgenā, tas bija tāds dekompresijas brīdis starp dzīvi PSRS un dzīvi Rietumu pasaulē. Ļoti daudz dzēru apelsīnu sulu, kura Padomju Latvijā bija deficīts. Amerikā pārcēlos uz Vašingtonu, uz pusslodzi strādāju Amerikas Latviešu apvienībā (ALA), kā arī iestājos maģistratūrā Merilendas universitātē ar domu, ka kļūšu par akadēmiķi. Nesanāca. 1991. gada janvārī, kad Latvijā un citur Baltijā sākās barikāžu dienas, darbs ALĀ kļuva par slodzes darbu. Cita starpā tas bija ALA kongresā Ņujorkā tā gada aprīlī, kad toreizējais Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs Gunārs Meierovics mani lūdza panākt sāņus un pateica, ka Rīgā ir nomirusi mamma. Mēs ar māsu Žubīti atbraucām viņu apglabāt, bērēs dziedāja hrestomātiskā grupa "Skandinieki", sēru vainagu arī atsūtīja Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kuram mamma bija mācījusi angļu valodu.
1991. gada augustā atkal braucu uz Latviju, lai atvērtu PBLA biroju. Vienlaikus arī aizgāju uz Ārlietu ministriju ar jautājumu, vai reiz birojs būs atvērts, es varētu strādāt Latvijas vēstniecībā ASV un turpināt studijas maģistratūrā. Toreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns teica jā, bet vispirms būs kāds laiks jāpavada ministrijā, lai mācītos diplomātiju. Tā nu es kļuvu par Latvijas Ārlietu ministrijas biroja vadītāju. Kaut kad toruden nolēmu, ka palikšu Latvijā, Amerikā neatgriezīšos. Cita starpā man kā biroja vadītājam 1991. gada decembrī bija iespēja apciemot Taivānu, Dienvidkoreju, Japānu un Singapūru. Visu procesu apmaksāja Taivāna, kura cerēja no Latvijas iegūt diplomātisku atzīšanu un to arī dabūja līdz brīdim, kad lielā Ķīna parādīja dūri. Ceļojums bija luksusa kalngals.
1992. gada februārī pie manis ministrijā uzradās divas personas ar uzvārdu Barkovskis – Gints un Mārtiņš, radi viņi nebija, pēdējais kopš tā laika labāk kļuvis zināms kā publicists Otto Ozols. Viņi veidoja pirmo neatkarīgo telekanālu visā bijušajā PSRS, NTV 5, un vaicāja, vai es gadījumā negribētu kļūt par ziņu nodaļas vadītāju. No visa tā, ko Latvijā esmu darījis, vislepnākais esmu par šo nodaļu, jo tajā mēs nodibinājām televīzijas žurnālistikas tradīcijas, kuras profesijā ievēro joprojām, plus vēl es tautā palaidu tādus TV žurnālistikas korifejus kā Ilva Liepiņa, Eduards Švāns, Krista Vāvere, Ansis Bogustovs u.c. NTV 5 daļēji bija miljonāra projekts, tolaik tas skaitījās stilīgi - tiem, kuriem bija daudz naudas, dibināt medijus. Mūsu miljonāru nošāva, NTV 5 būtībā nobankrotēja. Kādu brīdi visi pārcēlāmies uz RBS TV, arī tā nobankrotēja. Mūsu lieliskā komanda izklīda.
Tālākais droši vien lasītājiem ir zināms. Žurnālistu diskusiju raidījumu “Skats no malas,” kas sākās NTV 5 ar citu nosaukumu, kuru diemžēl neatceros, ar toreizējā LTV ģenerāldirektora Olafa Pulka laipnu gādību pārcēlu uz Zaķusalu. LTV darīju daudz ko un visu ko, tajā skaitā komentēju Eirovīziju, Oskarus, priekšvēlēšanu debates, citus raidījumus. Arī darbojos Latvijas Radio, raidījums “Vārds tiek dots jums” ēterā bija daudzu gadu garumā. Joprojām esmu mācībspēks Latvijas Universitātē, gadu gaitā caur manām rokām ir izgājis vairāk nekā tūkstotis studentu. Tas, cik no viņiem pēc tam atrada darbu profesijā, jau ir cits jautājums. Katru gadu divas nedēļas vasarā pavadu Amerikā, kur joprojām dzīvo manas trīs māsas ar vīriem (vienā gadījumā ar eksvīru) un bērniem. Vecāko no viņiem atceros kā zīdaini, kuru nesu uz rokām un ūjināju brīdī, kad viņš par kaut ko skaņi raudāja. Jūlijā viņam būs 21 gads.
Savās 20000 dienās esmu dzīvojis Amerikā, Vācijā un Latvijā. Esmu pateicīgs Amerikai par izglītību, Latvijai par darbu. Esmu pateicīgs nelaiķim tēvam, kurš pēc mammas nāves pārcēlās uz Latviju un apprecējās vēlreiz, sieva nāca komplektā ar diviem bērniem, kuri paši tagad ir pieauguši un ar ģimenēm. Pusmāsas Lindas dēls Gabriels ir mans krustdēls, un, pateicoties tēva laulībām, man ir mīļa jo mīļa ģimene arī šeit Latvijā. Paldies Dievam, šīs 20000 dienas lielākoties esmu bijis vesels. Nekad mūžā neesmu nakti pavadījis slimnīcā, visus šos gadus Latvijā vienīgā reize, kad slimības dēļ kavēju darbu, bija divas dienas, kad man bija pazudusi balss, un bez balss radio raidījumu vadīt nudien ir sarežģīti. Man kādu laiku ir bijusi otrā pusīte, citreiz tādas nav bijis, bet tas nekas, jo jau sen saprotu, ka būt vienam nav tas pats, kas būt vientuļam. Manas dzīves lielais laimests bija dzīvoklis, kurā “iemainījos” 1995. gadā, kuru ar laiku varēju noprivatizēt par sertifikātiem un kurā dzīvoju joprojām.
Ja tikšu līdz 30000 dienām, tobrīd man būs 82 gadi. Dzīvosim, redzēsim. Katrā gadījumā priecājos par savu dzīvi. Un, visu šo ierakstu sasienot kopā, būšu vēl priecīgāks, ja Rīga kļūs arvien draudzīgāka velosipēdistiem!
