Grieķijas salīdzinoši nesen ievēlētais premjerministrs Aleksis Ciprs šodien ieradās Krievijas galvaspilsētā, lai tiktos ar dažādām amatpersonām, kā arī ar reliģiska rakstura ļaudīm, pēdējā gadījumā tāpēc, ka grieķu pareizticīgo baznīcai ar krievu pareizticīgo baznīcu ir pakāpeniski veidojušās ciešākas saites.
Politiķu kontekstā A. Ciprs meklē glābiņu no Eiropas Savienības uzstājīgām prasībām par ļoti nozīmīgu reformu veikšanu, pirms Brisele piekritīs tālākām sarunām par Atēnu nenormālās ekonomiskās situācijas glābšanu. Grieķijas premjerministrs arī teicis, ka viņš palīdzību varētu meklēt Ķīnā, tā ļoti intensīvi paceļot rokas vidējo pirkstu ES virzienā. Tiesa, pēc ievēlēšanas viņš krietni remdināja priekšvēlēšanu retoriku, atsakoties no domas, ka Grieķija varētu Eiropas prasības vienkārši ignorēt, taču sarunas par tālāko attīstību ir nonākušas strupceļā, jo Briseles pieprasītās reformas grieķu sabiedrībai absolūti nav pieņemamas.
Ungārijas gadījumā pie teikšanas ir pietiekami savdabīgais Viktors Orbans, kurš jaunībā savā skolā bija komunistu jaunatnes organizācijas vadītājs. No turienes viņš palīdzēja radikālu jauniešu organizāciju "Fidetz" pārvērst par labēji centrisku politisku partiju, 2010. un 2014. gadā ungāri atrada par vajadzīgu partijai nodrošināt vairāk nekā divas trešdaļas vietu parlamentā, tas Orbanam un viņa kolēģiem ļāva vienpusīgi veikt dažāda veida reformas, tajā skaitā Ungārijas centrālās bankas vadībā ieliekot savējo, pārkārtojot dažādas ministrijas, kā arī tik smagi iejaucoties masu informācijas līdzekļu darbā, ka tas izsauca gandrīz vai globālus iebildumus. Tāpat tas bija ar likumu par ārvalstīs dzīvojošiem ungāriem, kurš sevišķi kaimiņvalstī Rumānijā izraisīja protestus.
Mūsdienās Orbans izliekas esam stingrs pretkomunists, taču vienlaikus viņš arī savā valstī nav bijis tālu no diktatora statusa. Tiesa, šogad notikušajās ārkārtas vēlēšanās viņa partija zaudēja divu trešdaļu vairākumu parlamentā, taču tas maz darīja, lai remdinātu premjerministra patvaļu un ambīcijas, tajā skaitā Orbanam atklāti paziņojot, ka viņējā būšot “neliberāla” valsts". Bez tam Ungārija ļoti cenšas atjaunot projektu, kura ietvaros ar Krievijas finansējumu valstī tiktu uzceltas divas jaunas kodolspēkstacijas, lai arī Eiropas Savienība sankciju kontekstā to noraidīja. Tāpat šodien ziņots, ka gan Ungārija, gan ari Grieķija ir parakstījušās zem jaunas naftas caurules celšanas projekta, kurš arī Krievijai ir ļoti interesants. Katrā gadījumā Viktors Orbans pat ļoti ir centies savu valsti pagriezt Maskavas virzienā.
Kiprā savukārt laikā no 2008. līdz 2013. gadam valsts premjerministrs bija komunists. Tas nu mūsdienu Eiropā ir liels retums. 2013. gadā cilvēks nekandidēja tāpēc, ka viņu vainoja Kipras ekonomiskajā krīzē, taču tāds nu viņš ir. Kiprā ir milzīgi daudz krievu un krievu naudas, tāpēc laikam jau var saprast, kāpēc arī Nikosija vēlas drīzāk draudzēties ar Maskavu nekā ar Briseli.
Iemesls, kāpēc Krievija patlaban izmisīgi cenšas atrast draugus Eiropas Savienībā, ir skaidrs. Drīz pienāks laiks domāt par ES sankciju pagarināšanu, atjaunošanu vai pastiprināšanu.
Patlaban Ukrainā situācija šķiet nomierinājusies, taču Krievijas bruņoto spēku klātbūtne tur ir joprojām, piedevām Eiropa un pasaule nav aizmirsusi Krimas pilnīgi nelikumīgo aneksiju un iekļaušanu Krievijā. Nav nekādu šaubu, ka Kremlis pat ļoti cer, ka kāda no ES dalībvalstīm nobloķēs sankciju tālāko attīstību. Tiesa, tas pats Viktors Orbans pēdējā laikā attiecībā uz to ir kļuvis pielaidīgāks, lai arī viņš kādreiz bilda, ka sankcijas kaitējot Eiropai vairāk nekā Krievijai. Tā nu nav taisnība, Krievijas tautsaimniecība ir uz sabrukuma robežas, taču noteikti Maskava cer uz “draugiem,” lai vismaz sankcijas tiktu mīkstinātas, ja ne atceltas pavisam.
Taču izvēlēties atsevišķas valstis, ar kurām veidot ciešākas attiecības laikā, kad Eiropas Savienība pret caru Vladimiru un viņa režīmu izturas skarbi, lai neteiktu vairāk, ir visnotaļ ciniski. Var jau Krievija atcelt sankcijas pret minētajām trim valstīm (un vērts pieminēt to, ka Kremļa amatpersonas ir teikušas, ka vēl nekas par to nav lemts), taču, ja Maskava domā tā izjaukt ES vienotību, tad tā ļoti maldās. Jādomā, ka minēto naftas caurules projektu Brisele to pašu sankciju dēļ noraidīs, un katrā gadījumā ES rokās tomēr ir pietiekami lielas sviras, lai Grieķiju, Ungāriju un Kipru nospiestu uz ceļiem un liktu atbalstīt to, ko, vairāk vai mazāk gribīgi vai negribīgi, vēlas pārējās ES dalībvalstis. Cita starpā vērts konstatēt, ka Grieķija un Ungārija arī ir NATO dalībvalstis, un ir pilnīgi skaidrs, ka alianse nebūt nepriecājas par politiķiem, kuri cenšas savu valsti pagriezt Krievijas virzienā. Kipra savukārt nav pat NATO “Partnerattiecības mieram” projekta dalībniece, jo, lai arī salas parlaments nobalsoja par iestāšanos, tās prezidents to noraidīja, lai turpinātu sarunas ar NATO dalībvalsti Turciju par Kipras apvienošanu. Jādomā, viņam bija taisnība sakot, ka Turcija sarunu laikā noteikti nobloķētu Krimas pievienošanos pat minētajai programmai, kur nu vēl visai aliansei.
Katrā gadījumā ir vairāk nekā skaidrs, ka patlaban nav pareizais laiks auklēties ar Krieviju. Nekas neliecina, ka cars Vladimirs taisās piekāpties Ukrainas, Piedņestras, Krimas, Dienvidosetijas vai Abhāzijas jautājumos, lai gan visos gadījumos runa ir par briesmīgu starptautiskā likuma pārkāpšanu.
Acīmredzot viņš ir nolēmis pieciest ekonomiskās sankcijas un savu tautu kārtējo reizi dzīt dziļākā un dziļākā purvā. Tādos apstākļos būtu absolūtākais neprāts mīkstināt vai atcelt Eiropas un pasaules sankcijas. Ja arī Krievija vēlas pamēģināt “skaldi un valdi” politiku attiecībā uz Eiropas Savienību, diez vai tas izdosies, jo pat minētajām valstīm attiecības ar Briseli (un, ne mazums, arī ar Vašingtonu) tomēr ir gana būtiskas. Jācer, ka grieķi, ungāri un kiprieši nāks pie veselā saprāta.
