Taču, pirmkārt, vērts minēt, ko teroristi darīja pēc tam, kad viņi bija apslaktējuši žurnāla redaktorus, autorus un karikatūristus. Ķīlnieku sagrābšanai viņi izvēlējās konkrēti ebreju veikalu un noliktavu. Ir skaidri zināms, ka blakus pārliecībai, ka pravieti Muhamedu nedrīkst attēlot vispār, radikāli noskaņoti islamisti arī uzskata, ka Izraēla ir noslaukāma no zemes virsas, tāpēc uzbrukumu mērķi nereti ir saistīti konkrēti ar ebrejiem. Ne velti Francija patlaban izmanto bruņoto spēku pārstāvjus, lai sargātu ebreju skolas, svētvietas un citas iestādes. Antisemītisms ir pietiekami konkrēta teroristu “buķetes” sastāvdaļa, ja arī Charlie Hebdo gadījumā tā nebija galvenā motivācija. To der atcerēties.
Taču otra lieta tomēr ir vēl nozīmīgāka, proti, ja arī notikums Parīzē aizskāra pasaules civilizētās sabiedrības jūtas un emocijas, tas nebūt nebija lielākais šāda veida uzbrukums pasaulē.
Četras dienas pirms Parīzes uzbrukuma Nigērijā teroristu grupa “Boko Haram” nogalināja vismaz 150 cilvēkus un, ļoti iespējams, vēl daudz lielāku skaitu (starptautiskā cilvēka tiesību grupa Amnesty International vēsta, ka minētais cipars nācis no Nigērijas ne īpaši uzticamajiem bruņotajiem spēkiem, un patiesībā ir iemesls domāt, ka bojāgājušo skaits varētu būt pat divi tūkstoši.
Salīdzinājumam, Charlie Hebdo un pēc tam notikušajos uzbrukumos gāja bojā 17 cilvēku. Nākamajā dienā pēc Parīzes teroristu nogalināšanas tajā pašā Nigērijā pašnāvnieks ar sprāgstvielām nogalināja 19 cilvēku. Nākamajā dienā pēc tam – cits pašnāvnieks, šoreiz četri upuri. Decembra vidū Pakistānā Talibāna teroristi nogalināja 148 cilvēkus. Citiem vārdiem sakot, šāda veida uzbrukumi, diemžēl, nav nekāds retums, un Charlie Hebdo uzbrukums kā tāds patiesībā nebija nekas ārpus kārtas. Bet vai kāds atceras lasījis par minēto “Boko Haram” teroru?
Mēs patlaban dzīvojam citādā pasaulē tādā nozīmē, ka Islamā tomēr ir viens spārns, kurā cilvēki uzskata, ka viņu dzīves uzdevums ir nogalināt pēc iespējas vairāk citu cilvēku.
Ir skaidrs, ka lielākoties šādi iet bojā paši musulmaņi, jo visaktīvākie šie teroristi ir tieši musulmaņu apdzīvotās valstīs. Taču, ja reiz tā dēvētā Islama valsts ir pateikusi, ka visu musulmaņu uzdevums ir uzbrukt “bezdievīgajiem,” tad tas ir arī jautājums Eiropai un visai pasaulei. 11. septembra uzbrukums Amerikā prasīja ilgu un rūpīgu sagatavošanos, tajā skaitā četriem teroristiem bija jāiemācās, kā vadīt milzīgu reaktīvu lidmašīnu. Atsevišķam teroristam paņemt rokā šauteni un bliezt uz visām pusēm – tas ir kaut kas cits.
Sociologi un psihologi var ilgi un dikti strīdēties par to, kas ir šīs briesmīgās lietas pamatā, bet pāris lietas šķiet skaidras. Pirmkārt, ne jau no labas dzīves šie cilvēki vēlas atteikties. Ļoti bieži teroristi ir gados jauni cilvēki, kuri savā dzīvē nekādas īpašas iespējas nesaredz. Ja reiz viņiem solīts, ka “varoņa” nāves gadījumā debesīs viņus gaida 70 jaunavas (lai gan, ja drīkstu mazliet atkāpties, te nu es piekrītu kaut kam, ko par to reiz teica viens komiķis – kādas jaunavas??! Es gribētu pieredzējušas sievietes!), tas acīmredzot var šķist vilinoši. Tāpat ir skaidrs, ka kurtuve šāda veida pārliecībai ļoti noteikti veidojas cietumos. Zināms, ka vienu no Charlie Hebdo teroristiem tieši cietumā savervēja kāds pieredzējušāks terorists.
Taču te arī ir jautājums par to, kā pret šiem notikumiem attiecas pārējā pasaule. Politiskajā līmenī šādi uzbrukumi veicina ksenofobijas un diskriminācijas pieaugumu.
Kā zināms, daudzviet Eiropā patlaban veidojas un attīstās politiskas partijas, kuru mērķis it kā ir ierobežot migrāciju, lai arī pietiekami bieži tam pamatā tomēr ir naids tieši pret islamistiem. Jādomā, ka to visu redz arī musulmaņi, kuri diez vai par to nav apvainojušies. Protams, masīvais vairākums musulmaņu ir miermīlīgi cilvēki, taču tiem, kuri šajā ziņā ir uz robežas, tādi politiķi, kā Marina Lepena Francijā un Gērts Vilderss Nīderlandē, kā arī tādas kustības, kā PEGIDA Vācijā, noteikti viņus par pagrūst mazliet tālāk terorisma virzienā.
Savukārt ārpus Eiropas arī ir jautājums par to, cik lielā mērā attiecīgās valstis spēj kontrolēt savus iedzīvotājus. Par Irāku un Sīriju patlaban nemaz nerunāsim, abos gadījumos plosās asiņains karš ar visu no tā izrietošo. Taču minētās Nigērijas gadījumā, valsts pārvalde būtībā notikušo ignorē. Nigērijas prezidents Gudlaks Džonatans skaļi nosodīja Charlie Hebdo uzbrukumu, taču par minēto “Boko Haram” slaktiņu viņš nav bildis ne vārda. Tās 200 meitenes, kuras minētā organizācija nolaupīja 2014. gada aprīlī, lielākoties atbrīvotas nav joprojām. Diez kas nav.
Un ārpasaules spējas iztraucēt teroristu perēkļus samazina arī tehnoloģisks jautājums, proti, mobilo ierīču ražotāji pasaulē dara visu iespējamo, lai minētās ierīces nodrošinātu pret hakeriem.
Atsevišķos gadījumos valstis ir sarunājušas ar ražotājiem, ka sistēmā tiks atstātas “sētas puses durvis,” pa kurām vajadzības gadījumā var iekļūt likuma sargi, taču ne visi ražotāji tam piekrīt, un nav nekādu šaubu, ka to arī zina teroristi. Mums Latvijā diez vai ir īpašs iemesls par to visu raizēties (lai arī pat no mūsu valsts kāds jau ir devies karot kopā ar “Islama valsti”), taču visticamāk nāksies par šāda veida uzbrukumiem lasīt un dzirdēt vēl un vēl, un grūti spriest, kad un kā tiem varētu pienākt beigas.
