Ziņu aģentūra "Associated Press" informē, ka tās reportieri “ieraudzīja vairākus dučus ukraiņu zaldātu trešdien no rīta atkāpjoties no Debaļcevas ar saviem ieročiem. Viņi bija ļoti netīri un izskatījās pagalam noguruši. Daži iekāpa furgonos, lai brauktu uz tuvējo Artmivskas pilsētu, savukārt citi, neskuvušies un acīmredzot satraukti, gāja kājām. Viens zaldāts teica, ka valdība bija cietusi smagus zaudējumus, bet cits ziņoja, ka zaldāti dienām ilgi nebija varējuši atrast pārtiku, jo nemiernieki nepārtraukti pilsētu bombardēja.”
Laikam jau neko citu īsti nevarēja gaidīt. Jau tad, kad ar lielu pompu tika paziņoti pagājušās nedēļas nogales Minskas samita rezultāti, teroristu vadītāji Donbasā paziņoja, ka uz Debaļcevu tie tāpat neattieksies. Līdz ar to valstu līderu sarunātā smago ieroču izvešana no konflikta teritorijas būtībā bija neiespējama jau no paša sākuma. Būtu Ukraina sekojusi norādījumiem, teroristiem būtu bijušas brīvas rokas un otrādi. Nu ir skaidrs, ka nekāda pamiera Ukrainas dienvidaustrumos nav un, visticamāk, arī nebūs.
Ja godīgi, tad tas viss, ko Minskā sarunāja Putins, Porošenko, Merkele un Olands, šķiet visnotaļ baltiem diegiem šūts. Cita starpā norunā bija paredzēts, ka laikā līdz šī gada beigām Kijeva atjaunos robežkontroli apstrīdētajās teritorijās. Patlaban, kā zināms, robežas tur vispār nav.
Krievija nepārtraukti uz Donbasu sūta it kā “humāno palīdzību,” bet, kā manā radio raidījumā pirmdien ar skumju smaidu teica bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, ja satelīti redz, ka šī “humāna palīdzība” tiek nogādāta armijas bāzēs un pēc tam dislocēta uz kaujas vietām, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir “humāna” tikai Kremļa perversajā interpretācijā. Ja arī tas tā nebūtu, jautājums tomēr būtu par situāciju, kurā Ukraina kontrolē visas robežas, bet vienā valsts nostūrī ir dumpīgas “republikas,” kuras diez vai būtu ar mieru, ka viegla pieeja kaimiņvalstij mātuškai tiek kontrolēta, tā teikt, no ārpuses.
Ir skaidrs, ka teroristus Minskā pie galda nevarēja aicināt, un tas ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, civilizētā pasaule ar teroristiem nemēdz runāt. Teroristi darbojas ārpus jebkādiem rāmjiem, ja arī ar viņiem kaut kas tiek sarunāts, nav grūti paredzēt, ka tas pēc tam momentā tiks ignorēts. Ja sāks runāt ar Ukrainas teroristiem, vai pēc tam nāksies runāt arī ar citiem teroristiem Tuvajos Austrumos un citur? Nu, nē.
Otrkārt, te nav runa par sarunām starp valstīm. Luganskas un Doņeckas “tautas republikas” pastāv tikai un vienīgi to veidotāju iedomās, te nav runa par starptautiska likuma ietvaros saprotamiem subjektiem. Vēl jo vairāk, minēto “republiku” vadītāji nav politiķi, kas ilgstoši veidotas karjeras rezultātā ir nonākuši savas pārvaldes sistēmas augšgalā. Nē, tie ir sazini no kurienes saradušies gadījuma rakstura cilvēki, kuri ir sagrābuši varu un nu sevī saskata kaut kādas lielas činas. Neviens cits tā nedomā. Ne vien tas nozīmē, ka ar viņiem nekādas sarunas prezidentālā līmenī nevar veikt, tas arī rada jautājumus par to, kā viņi taisās pārvaldīt savas teritorijas pat pēc tam, kad kaut kas paliekošs tiks sarunāts un ieviests. Zināms, ka no minētajām teritorijām ir bēguši ļoti daudz cilvēku, daži uz austrumiem, citi uz rietumiem. Vai tur palikušie tiešām vēlēsies dzīvot vēl vienā Kaļiņingradā, Dienvidosetijā vai, ja kas, Krimā? Mīlestība pret mātušku sāk zaudēt nozīmību, ja vēders ir tukšs, elektrība ir atslēgta, un ierasto pakalpojumu vairs nav vispār.
Tieši tāpēc, ka te runa ir par teroristiem, par kuriem, tāpat kā par bitēm, neko nevar zināt, ir veidojušās sarunas par to, vai Ukrainai vajadzētu piegādāt ieročus no ārpasaules, lai tā sevi labāk varētu aizstāvēt. Cita starpā, kā zināms, ar šādu domu viņdien Ukrainā nāca mūsu Saeimas spīkere Mūrniece. Pirms runāt par ieročiem kā tādiem, gribu pievienoties tiem, kuri uzskata, ka tas bija absolūti nepieņemams izlēciens, jo - grib viņa to vai negrib - Mūrniece ir Latvijas Republikas otra augstākā amatpersona, un tas tomēr uzliek pienākumu ievērot valsts kopējo ārpolitiku. Saeima neveido ārpolitiku atsevišķi no Ārlietu ministrijas un Ministru kabineta, tāds nav tās uzdevums, un vēl jo vairāk tas nav uzdevums vienai Saeimas loceklei, lai arī pašai augstāk stāvošākajai no visiem deputātiem. (Un, starp citu, šodien 'Latvijas Avīzē" bija interesanti lasīt, kā viens kādreizējais laikraksta līdzstrādnieks (Dzintars) aizstāv vēl vienu kādreizējo laikraksta līdzstrādnieci (Mūrnieci).)
Vai Ukrainai būtu jāsūta ieroči? Nezinu vis, un ne tikai tāpēc, ka tas Kremļa propagandas mašīnai ļautu vēl skaļāk bļaut par to, ka Ukrainā karo amerikāņi un NATO un viss pārējais, izņemot pašas Ukrainas “fašistu” režīmu. Ir arī jautājums par to, vai Ukrainas bruņotie spēki ir spējīgi absorbēt tāda veida palīdzību no Rietumiem. Augsti attīstītās ieroču sistēmas tomēr nevar izmantot tāpat vien, kolīdz tās izpakotas no kastes. Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija ir sūtījusi speciālistus, lai šādi apmācītu Ukrainas dienvidaustrumu teroristus. Tas pats būtu nepieciešams, ja ieroči tiktu piegādāti pašai Ukrainai. Tad jau drīzāk sūtīt personālresursus, lai apmācītu Ukrainas Bruņotos spēkus un uzlabotu to kaujasspējas. Protams, arī par to Maskava pagalam liekulīgi, lai neteiktu – kretīniski, celtu traci, bet tā būtu neletāla palīdzība, un Ukrainai tā noteikti nenāktu par sliktu.
Tas viss nozīmē, ka civilizētās pasaules arsenālā paliek tikai viens ierocis, un tās ir sankcijas. Eiropas Savienība nesen paplašināja vīzu aizliegumu sarakstu, tajā skaitā arī Josifam Kobzonam. Tas nozīmē, ka Latvijai vairs nebūtu viņa iebraukšana jāaizliedz individuāli, ja viņš sadomātu braukt šurpu. Taču absolūti nepieciešams noraidīt jebkādas balsis Eiropā un plašākā pasaulē par sankciju mīkstināšanu vai pat atcelšanu, lai arī cik neapdomīgi par Ukrainas (un ne tikai) nākotni būtu vai nebūtu atsevišķi politikāņi Grieķijā, Ungārijā, Itālijā, Lielbritānijā un citur. Šie cilvēki ir pelnījuši pamatīgu pļauku, lai protas.
Krievijas uzvedība patlaban ir tik tālu ārpus jebkādiem civilizācijas un veselā saprāta rāmjiem, ka nekādas pielaides te nav vēlamas vai iespējamas. Joprojām neesmu pārliecināts, ka pareizais variants būtu Krieviju uz kādu laiku izslēgt no globālās finanšu sistēmas pavisam, jo pilnīgs ekonomisks sabrukums kaimiņvalstī varētu pat ļoti lielas sekas atstāt arī uz kaimiņvalstīm (un atkal ne tikai). Taču Krievijas Federācija patlaban aktīvi sadarbojas ar teroristiem Ukrainā. To nevar atstāt nesodītu. Jau esošās sankcijas tomēr ir sākušas kaitēt Krievijas tautsaimniecībai. Tāpat vien tālāk. Nav attaisnojams terorisms. Nav attaisnojami tā atbalstītāji.
