Kārlis Streips: Iznīcība? Vai tiešām?

Šodien Latvijas masu informācijas līdzekļos, kā tas ir bijis jau kādu nedēļu un vairāk, atrodami kārtējie viedokļi par migrantiem, sākot no maigi noliedzoša un beidzot ar krasi noliedzošu. Tieši par to pēdējo šodien gribu runāt, bet vispirms par lietu kā tādu.

Abstrahējoties konkrēti no jautājuma par migrantiem, man vienmēr ir bijis interesants jautājums par Eiropas Savienību (ES) kā vienu veselumu, kurš patiesībā viens veselums nebūt nav.  Redzamākie piemēri ir tās Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras ir izvēlējušās nepieņemt eiro un saglabāt savu valūtu, kā arī tās valstis, kuras ir izvēlējušās palikt ārpus konkrētām ES programmām – Īrija un Lielbritānija nepiedalās Šengenas līgumā, Dānija un Lielbritānija nepiedalās Ekonomiskajā un monetārajā savienībā (tur tas jautājums par eiro), Polija un Lielbritānija neakceptē Eiropas Savienības pamattiesību hartu (Lielbritānija jautājumā par strādājošu cilvēku tiesībām streikot, Polija jautājumā par seksuālo minoritāšu tiesībām), un Dānija, Īrija un Lielbritānija atsevišķās jomās nepiedalās tā dēvētajā “brīvības, drošības un tieslietu jomā”. Vēl ir tās valstis, tajā skaitā mūsējā, kurām Eiropas Savienība dažādos jautājumos, piemēram, par zemes pārdošanu ārzemniekiem, pēc iestāšanās ES 2004.gadā deva pārejas posmu, kāds vecajām dalībvalstīm nav pieejams.

Acīmredzot, šī spēja atteikties no atsevišķiem ES elementiem vismaz daļēji ir pamatā to cilvēku domāšanai, kuri attiecībā uz pašreizējo migrantu jautājumu saka nē. Piemēram, Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere ir teikusi, ka “Latvijas valdībai skaidrāk jāpamato, kāpēc mūsu valsts nevar uzņemt vēl vairāk migrantu, kā tas ietekmētu mūsu nacionālo sastāvu. Savukārt, ja ES Padome tomēr nolemj ieviest kvotu sistēmu, tad – kādēļ mūsu kvotai vajadzētu būt nullei vēl uz ilgiem gadiem.”

Taču zināmā mērā cienījamā deputāte mazliet iebrauc auzās, jo vēl viņa ir konstatējusi, ka “bieži piemirstam arī, ka Latvijā pēdējos gados regulāri ierodas politiskie bēgļi. Tie ir, piemēram, Krievijas opozīcijas žurnālisti. Arī daļa uzturēšanās atļauju prasītāju zināmā mērā ir patvēruma meklētāji. Bēgot no kara, pie mums ir ieradušies cilvēki no Ukrainas.”

Par auzām runāju tāpēc, ka te sanāk, ka bēgļus un migrantus cilvēki grib šķirot. 

Nedomāju, ka kādam ir īpaši lieli iebildumi pret minētajiem opozīcijas žurnālistiem arī tādā gadījumā, ja attiecīgie cilvēki nemācās latviešu valodu un neko dikti negrib iekļauties mūsu latviskajā vidē. Kā nekā, viņi stāv opozīcijā Putina imperiālismam, un par to vien viņiem paldies. 

Negribu teikt, ka tā domā Inese Vaidere, taču attiecībā uz cita veida migrantiem atsevišķos gadījumos tomēr nākas sastapties ar patieso iemeslu, kāpēc te ir nepatika, proti, Krievijas žurnālisti ar visu savu krieviskumu tomēr ir baltādaini cilvēki. Tādā ziņā viņi ir tādi paši kā lielais vairums latviešu.

Savukārt domājot par bēgļiem, kas ir pārpludinājuši Vidusjūru un Dienvideiropu, acīmredzot runa ir par cita veida cilvēkiem, un te mēs nonākam pie viena komentāra (ar vārdu un uzvārdu, ne anonīmi parakstīta), kurā cilvēks šausminās par Stokholmu, kur “‘melnās’ priekšpilsētas uzdzen trīsas, un atliek vien iedomāties, kas notiks ar Rīgu un Latviju, ja valsts piekritīs uzņemt bēgļus.”  Vismaz minētā autore vārdu “melnās” ielika pēdiņās, bet doma vienalga ir skaidra – tie ir tumšādaini migranti, tie ir tumšādaini bēgļi.

Vēl jo vairāk uz delnas šis rasisms ir redzams vēstī par Igaunijas kādreizējo (un, kad izlasīsit to, kas viņai bijis sakāms, ceru, ka piekritīsit, ka par to “kādreizējo” varam teikt paldies Dievam) ārlietu ministri Kristīni Ojulandi, kura ir atradusi par vajadzīgu sociālajos tīklos paziņot, ka vispār Eiropai nevajag ielaist nevienu bēgli, jo… “šodien es kā baltais cilvēks jūtu, ka baltā rase ir briesmās”.

Ak tā gan! Uzradīsies pāris simts ne tādu cilvēku, un Igaunijas “baltā rase” būs apdraudēta! Te ir paralēles ar tiem, kuri uzskata, ja ļaus laulāties diviem vīriešiem, tūdaļ sabruks viss laulības institūts kā tāds. Vēl vairāk, Ojulande pēcāk atrada par vajadzīgu savā "Facebook" lapā, reaģējot uz tiem, kuri viņas teiktajā saskatīja prastu rasismu, rakstīt:  “Beidziet lietot vārdu ‘rasists’!  Kā balts cilvēks es jūtu, ka baltā rase mūsdienās ir apdraudēta. Vai igauņu smadzenes patlaban ir tā izskalotas, ka viņi sāk runāt kaut kādus politkorektus sūdus?” (Viņas lietotais vārds angļu valodā konkrēti “bullshit”.)

Te nu ir jāsaka, ka doma, ka Baltijas valstu “baltā rase” ir apdraudēta, nevar tikt klasificēta citādi, kā rasistiska.  Ne tikai tāpēc, ka balto cilvēku Igaunijā ir nospiedošais vairākums, demogrāfiskā nozīmē Igaunijā uzskaitot igauņus, krievus, ukraiņus, baltkrievus, somus, tatārus,  poļus, lietuviešus, ebrejus, vāciešus un “citus”, tiem “citiem” pārstāvot 0,68 procentus iedzīvotāju. Nezinu, varbūt viņu starpā ir kāds tumšādains cilvēks, bet ne jau daudzi. Arī pāris simts tumšādainu cilvēku minētās kvotu sistēmas kontekstā uz Igaunijas 1,3 miljoniem iedzīvotāju būtu vien pile ūdens lielā ezerā.

Rasistiska Ojulandes doma ir arī tāpēc, ka tās pamatā ir pārliecība, ka tumšādaini cilvēki visi pēc kārtas acīmredzot ir “citādi,” piedevām negatīvā nozīmē citādi. Jāsaka, ka tur ir redzams zināms daudzums liekulības, jo, piemēram, diez vai igauņi, tāpat kā latvieši, īpaši iebilst pret tiem lielākoties amerikāņu basketbola spēlētājiem, kuri ir tumšādaini. Tajā skaitā, piemēram, komandā "VEF Rīga", kura vakar atguva Latvijas Basketbola līgas čempiona titulu, un ne bez Roberta Loverija, Bambas Fala, Džeralda Robinsona un C.J. Harisa palīdzības. Gribu cerēt, ka citi "VEF Rīga" spēlētāji, piemēram, Mareks Meijeris vai Artūrs Bērziņš, neuzskata, ka tāpēc ir apdraudēti “baltie basketbola spēlētāji”.

Vēl Latvijas gadījumā varam atcerēties tos septiņus somāliešus, kuri 2006.gadā nonāca Latvijā un iesprūda mūsu valsts nesakārtotajā bēgļu sistēmā. Ar laiku šie septiņi cilvēki vienkārši nonāca uz ielas. Par to visu ir vēstīts lieliskā kinorežisora Kaspara Gobas filmā “Pirmie”, kuras veidotāji kā filmas centrālo jautājumu uzdeva lūk, ko: “Somālijas bēgļu gadījums spoži ilustrē to, ka globālajam multikulturālismam, etniskās daudzveidības un iedzīvotāju migrācijas pieaugumam nav gatava ne Latvijas valsts, ne sabiedrība.  Vai brīdī, kad liela daļa nācijas ir emigrējusi prom no Latvijas, varam atļauties raudzīties uz imigrantiem ka draudu?”

Par to, ko nozīmē būt tumšādainam cilvēkam Latvijā, arī var pastāstīt mans draugs Džordžs Stīls, kurš savulaik Amerikā apprecēja tur studējošu latviešu meiteni un kopā ar viņu jau sen pārcēlās uz Latviju. Džordžs tekoši runā latviešu valodā, viņš dzied hrestomātiskajā korī “Gaudeamus”, bet vienalga viena latviešu sabiedrības daļa uz viņu skatās kā ne savējo, kā svešinieku, kā pārāk citādu, lai viņš būtu akceptējams.

Un tomēr Džordžam Stīlam ir divas acis, divas ausis, divas rokas, divas kājas, galva un organisms, kā arī sirds un dvēsele tieši tāpat, kā divas acis, divas ausis un viss pārējais ir jebkuram baltādainam cilvēkam.  Vienkārši viņam āda ir tumšāka.  Jebkādā veidā paziņot, ka viņš tāpēc ir nepieņemams, tomēr ir un paliek un vienmēr būs un paliks kails un pretīgs rasisms. Jādomā, ka ar to arī ir saskārusies mūsu nesenā Eirovīzijas varone Aminata.  Nezinu, vai viņa to pati lasīja, taču pēc viņas uzstāšanās Austrijā te Latvijā internetā mēs varējām atrast tādas “domu pērles”, kā “nekā personīga, bet izskatās ar to kleitu kā mērkaķis ugunskurā”, “nav saprotams, ko tai Eiropai vajag, manuprāt tās afrolatvietes dziesma tāda pērtiķu spiegšana vien bija”, un “šodien Afrikāne pārstāvēja Latviju Eirovīzijā, pēc 10 gadiem Saeimā būs pārstāvēti, bet, kas pēc simts gadiem būs, bail pat iedomāties. Nemaz nebrīnīšos, ja Latvijas prezidents būs dzimis kādā Nigērijā.”

Kā esmu rakstījis citreiz, neuzskatu, ka Latvijas pieredze Otrajā pasaules karā un pēc tam 2015. gadā ir arguments, runājot par migrantiem kā tādiem. Tāpat uzskatu, ja reiz esam Eiropas Savienībā, tad piedaloties arī tajos procesos, kuri neliekas paši atraktīvākie. Taču tajos gadījumos, kad negatīvās attieksmes pamatā vienkārši ir tas, ka bēgļi no Āfrikas mēdz būt ar citu ādas krāsu nekā latviešu aborigēni … tas ir rasisms.  Tas ir grēks. Tas ir nepieņemami.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti