Tradīcija tika turpināta – katrā šī čempionāta posmā vismaz viens agrākais pasaules čempions tika atšūts. Pēc grupu turnīra mājās tika aizsūtīti trīs campiones – Spānija, Anglija un Itālija. Pēc otrā viņiem pievienojās Urugvaja. Ceturtdaļfinālā šāds liktenis piemeklēja arī Franciju. Tiesa, šoreiz jau bija skaidrs, ka čempioni kritīs, jo vienā pārī tikās komandas, kas reiz jau bija cēlušas šo trofeju virs galvas – Vācija un Francija.
Divas dienas cilvēcei tika dotas miegam, atpūtai un nervu nomierināšanai. Pēc pieciem papildlaikiem un divām 11 m sitienu sērijām arī pašam karalim futbolam bija vajadzīga neliela pauze pārdomām. Tagad kārta ceturtdaļfināliem, kas jau uzzīmēs medaļniekus. Kas kuram no četrinieka tiks, to tad jau noteiks pēdējās spēles.
Pēterdienu dzimtenē varēja sagaidīt 16 pasaules futbola čempionāta komandas, bet tagad Brazīlijā palikušas vairs tikai astoņas labākās izlases. Astotdaļfināli beigušies. Bez lieliem pārsteigumiem. Ja neskaita Kostarikas iekļūšanu ceturtdaļfinālā, taču komandai, kas apakšgrupā apsteidza trīs agrākos pasaules čempionus Urugvaju, Angliju un Itāliju, nebija trāpījies tas cietākais rieksts – tikai agrākie Eiropas čempioni Grieķija, kas knapi izkļuva no grupas.
Jau vairākus mēnešus pirms finālturnīra, piesakot akreditāciju, vajadzēja arī atzīmēt, kādas spēles apmeklēs. Gan ar piezīmi, ka laicīgi jāinformē, ja pēkšņi sadomās neapmeklēt. Jo gribētāju tikt preses ložā nereti ir vairāk nekā vietu tajā. Tika piedraudēts, ja kāds būs pieteicies, bet neaizies uz divām spēlēm, tiks diskvalificēts no čempionāta. Tomēr par diskvalifikācijām nenācās dzirdēt.
Pēc divu nedēļu amoka skrējiena 27.jūnijā lielajā futbolā bija pirmā brīvdiena. Grupu turnīra spēles noslēgušās. Tālāk vairs nebūs neizšķirtu un iespēju ko glābt nākamajā spēlē. Viss būs kā „Hamletā”.
2004.gada jūnija sākums Latvijā bija silts un daudzās oficiālajās fotogrāfijās futbolisti bija saules apspīdēti. Delegācijas izlidošana uz Portugāli bija 10.jūnijā, lai spēlētāji pamazām varētu ieiet svētku un darba atmosfērā. Sestdien bija paredzētas pirmās Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijā un labi, ka to varēja izdarīt iepriekš. Latviešu biedrības namā biju viens no pirmajiem balsotājiem un urnā iemetu TB/LNNK biļetenu, kuru līderēja nesenais premjers Guntars Krasts. Ar labi paveiktu pilsoņa pienākuma sajūtu varēja kāpt līgumreisa lidmašīnā. Lidostā netrūka mūzikas un karsējmeiteņu.
Līdz ar Latvijas saulgriežiem ekvatoru Brazīlijā, kuru šķērso ekvators, sasniedza lielais futbols. Puse spēļu jau aiz muguras un katra nākamā solās būt arvien interesantāka. Jau pirms grupu trešās kārtas vietu astotdaļfinālā nodrošināja Nīderlandes, Čīles, Kolumbijas, Kostarikas un Beļģijas izlases. Vēl dažām to var liegt tikai liela pašu neveiksme vai pretinieku veiksme. Tomēr futbols ar to arī ir interesants, ka ik pa reizei noteikt kaut kas no sērijas „acīmredzamais un neticamais”. Kā, piemēram, Kostarikas iekļūšana nākamajā kārtā.
2004.gadā Latvija dzīvoja straujas ekonomiskās augšupejas laikmetā ar pārliecību, ka "gāzi grīdā" nekad nebeigsies. Futbols tikai uzlaboja noskaņojumu. To gadu treknumu juta gan izlase, gan Latvijas Virslīga, kuru sāka atbalstīt LMT.
Šis jūnijs Latvijas futbolam ir īpašs mēnesis. Aprit 10 gadi kopš Aleksandra Starkova vadītā izlase spēlēja "Euro 2004" finālturnīrā Portugālē, Aveiru, Portu un Bragā cīnoties ar Eiropas futbola grandiem Čehiju, Vāciju un Nīderlandi.
"Adios España" – šī skumji asprātīgā brazīlieša bilde nu jau ir apceļojusi visu pasauli. Mātes ceptie rauši agrāk vai vēlāk tiek apēsti, jo nekas nav mūžīgs. Ne rauši, ne pasaules čempioni futbolā. Galma apvērsumi notiek dažādos veidos, taču tādu, kādu Brazīlijā sarūpēja spāņi, pat iedomāties nevarēja neviens. Vinsenta del Boskes vadītā Spānijas izlase pēdējā desmitgadē dominēja pasaules futbolā – divi Eiropas un viens pasaules čempionu tituls liecina ne tikai par spēlētāju un komandas meistarību, bet arī par snieguma noturību. Pirms šī pasaules čempionāta gan netrūka arī tādu, kas uz Spānijas kārtējo triumfu lielāko naudu neuzlika (un tagad šādu gaišreģu būs daudz vairāk!). Ne jau tikai tāpēc, ka turnīrs notiek Brazīlijā, kur galvenie favorīti ir paši brazīlieši.
Brazīlijas svelmē un lietū pasaules čempionātā futbolā līdz ekvatoram vēl jānoiet pusceļš. Ceturtā daļa spēļu aiz muguras. Grupu turnīra pēdējo kārto noslēdza Krievijas – Korejas mačs, bet otro kārtu ievadīja pirmajās spēlēs uzvaras guvušie Brazīlijas un Meksikas futbolisti.
Brazīlija to bija pelnījusi. Par sagatavošanas laika grūtībām. Par streikiem un protestiem, kas arī tagad nerimstas. Par šausmu nostāstiem, kas sagaida futbola fanus no visas pasaules. Tas viss paliek kā sīka pumpa uz Dieva vaiga, kad sākas Futbols.
Vismaz pusplanētai ar nosaukumu Zeme 2014.gadā dzīve būs (bija) līdz 12.jūnijam un pēc 13.jūlija. Pa vidu būs Pasaules kauss futbolā, kas šoreiz notiks Brazīlijā. Turklāt gribētos šo pasākumu saukt tā sākotnējā un īstajā vārdā – pasaules čempionāts. Nav taču tik svarīgi, kā sauc galveno balvu, par kuru futbolisti cīnās, - Zelta dieviete vai Pasaules kauss. Svarīgi, ka labākā komanda ir pasaules čempionvienība. Cita tik nozīmīga pasākuma, kura noskaidro meistarīgāko, futbola pasaulē nav.
„Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā” ir pārāk pierasts un arī pieticīgs teiciens, lai raksturotu Latvijas futbola izlases uzvaru Baltijas kausā. Manuprāt, labāk iederētos „Labāk pirmie čaļi ciemā, nekā pēdējie gnīdas Romā”. Ar ciemu viss skaidrs – šoreiz tā ir robežās no Narvas līdz Lazdijiem. Vai, ņemot vērā, ka piedalījās arī somi, pat no Rovaniemi...
Nupat nācās lasīt mūsu izcilā basa-baritona Egila Siliņa pārdomas par Lielo mūzikas balvu, un tur pazibēja dažas domas arī par sportu. Par olimpiešu prēmijām, arī ironija par tiem olimpiešiem, kuri cīnījās, lai nepaliktu pēdējie, bet ne visiem tas izdevās... Salīdzināt dažādas cilvēka darbības jomas ir gana nepateicīgs darbs, jo tāpat katram būs sava taisnība. Tomēr dažas replikas par cienījamā mākslinieka izteikumiem prasās, lai nerastos nepareizs priekšstats un neveidotos vēl kļūdaināks viedoklis. Skaidrs, ka visi visu nevar zināt. Taču no malas reizēm izskatās citādi.
7.martā sākas Gagarina (arī Cerību) kausa izcīņa. Komandas sapārotas un gaida starta svilpienu. Pretēji prognozēm Rīgas „Dinamo” sēriju pret „Donbas” sāks Doņeckā. Tomēr šoreiz ne par sportiskām prognozēm, bet vairāk par vēsturisko atmiņu vai sklerozi.
XXII ziemas olimpisko spēļu laikā Sočos gan no spēļu organizācijas komitejas priekšsēdētāja Dimtrija Černišenko, kas pretēji ierastajam, olimpisko ordeni tā arī nesaņēma, gan no Krievijas prezidenta Vladimira Putina ne reizi vien nācās dzirdēt vārdus „Jaunā Krievija”. Tajos ar ieplestu muti klausījās ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns, SOK prezidents Tomass Bahs, arī vairāku valstu galvas, mūsējo ieskaitot. Jauno Krieviju nākšoties iepazīt Eiropai un visai pasaulei.
Ja arī kāds var teikt, ka šīs bijušas visu laiku labākās ziemas olimpiskās spēles, tad tie ir latvieši. Izcīnītas divas sudraba un divas bronzas medaļas. Ar medaļām mājās atgriežas deviņi sportisti (no 57) un kopumā uz Latviju ceļo 11 medaļas. Neizdzēšamas pēdas spēļu gaitā atstāja arī Latvijas hokeja izlase, kura ar vienu NHL spēlētāju sastāvā līdz mača pēdējai sekundei lika nervozēt Kanādas izlasei, kurai atkārtoti izdevās izcīnīt olimpisko zeltu. Latvijas izlase (hokejists Lauris Dārziņš) bija pēdējā, kurai izdevās pārspēt kanādiešu vārtsargu Keriju Praisu. Un pat grūti iedomāties, kas notiktu, ja mūsu hokejistiem tas būtu izdevies atkārtoti...
Lāpa Soču olimpiskajā parkā liesmo vientuļāk. Gan tāpēc, ka uz mājām Amerikā aizbraukuši Krievijas izlases hokejisti, kuru uzvarai šeit jau bija sapirktas lielas šampanieša pudeles. Krieviem hokejs šeit bija vairāk kā trumpju dūzis, kas beigās iekrita grīdas spraugā. Gan tāpēc, ka mājās ar ovācijām jau sagaidīta arī Latvijas izlase. Komanda ar vislielāko sirdi. Komanda, kura ceturtdaļfinālā līdz pēdējai sekundei lika nervozēt NHL zvaigznēm bagātajai un arī naudas izteiksmē patiešām bagātajai Kanādas izlasei.
Jau biju uzrakstījis. Latvijai šis hokeja turnīrs ir vissarežģītākais no visām komandām. Grupā bija jāspēlē pret Šveici, Čehiju, Zviedriju, kvalifikācijā atkal pret Šveici. Tad ceturtdaļfinālā pret Kanādu, pusfinālā pret ASV un finālā pret Krieviju. Fināls iekrīt viņu Armijas dienā. Un daži vēl gana labi atceras, kā Rīgas „Dinamo” tieši Padomju Armijas un Jūras kara flotes dienā Maskavā sasita CSKA, kad tribīnēs sēdēja pats Aizsardzības ministrs maršals Grečko. Vēsturiskā pieredze ir. Ar mazu piebildi, ja Krievija tik tālu tiks.
Latvijā, protams, dažādi uztver Ingas Dauškanes, Arvja Liepiņa, Jāņa Paipala šeit izcīnītās vietas. Par laimi, Jāņa Hermaņa princips – finišēt un nepalikt pēdējam – tiek turpināts. Pašiem viņiem tas varbūt ir mierinājums. Bet arī faniem nav pamata viņus saukt par tūristiem vai līdzīgos vārdos. Viņu iegūtās vietas ir likumsakarīgs Latvijas distanču slēpošanas kopējās ainas atspoguļojums. Maz tādu, kas vēlas nodarboties ar šo sporta veidu, vēl mazāk ir (varbūt pat nav nemaz) kvalificētu treneru. Šie trīs olimpieši vairāk ir fanātiķi, kas izvirzījuši sev šo mērķi un neatlaidīgi uz to gājuši. Taču, lai kāptu augstāk, ar to vien ir par maz.
100 metru skrējienā viss ir vienkārši – starta šāviens, pēc +/- 10 sekundēm finišs un skaidrs, kas čempions, kas autsaiders. Biatlons šajā ziņā ir daudz, daudz sarežģītāka padarīšana, un daudz kas pat uzmanīgam vērotājam paslīd garām. Tas vienkāršākais ir ātrums distancē un trāpīgums šautuvē.
Kamaniņu sportā vīriešiem labāko sešiniekā iebrauca tikai četru triju valstu – Vācijas, Krievijas un Itālijas sportisti. Tā ir sava veida augstākā līga, kurai vēl varētu pievienot arī Austriju, ASV un Kanādu, kas sevi labāk varētu parādīt dāmu un divnieku sacensībās.
Dažiem jau šķita, kad aizies ja ne gluži „zelta paaudze” – Gundars Upenieks, Oļegs Maļuhins, Jēkabs Nākums, Ilmārs Bricis, Madara Līduma -, Latvijas biatlons būs zārkā. Citās valstīs strādājoši treneri (Vitālijs Urbanovičs, Māris Čakars, Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins) tam vēl uzliks arī vāku. Tomēr Intars Berkulis un viņa audzēknis Andrejs Rastorgujevs domā citādāk.
Laikam Soču saulē sakarsa galva.
Laikam no ziluma apreibu.
Iemigu...
Varbūt Andrejam Balodim bija gandrīz līdzīgs dzejolis. Varbūt Jānim Sudrabkalnam. Varbūt Valdim Luksam. Bet tas arī nav tik svarīgi. Svarīgi, ka uzreiz pēc tam redzēju „Krievijas sapni”. Jā, tieši tāds bija „virsraksts” XXII ziemas olimpisko spēļu atklāšanas uzvedumam.
Pēc 12 gadu prombūtnes spēles atgriezās Eiropā. Tuvāka nokļūšana, nav aklimatizācijas, darba un miega ritms eiropeiskāks. Nav tik ļoti jācīnās ar mūžīgo miega badu.
Jaunās tūkstošgades pirmās ziemas spēles tika uzticētas pasaules mormoņu galvaspilsētai Soltleiksitijai, kas gandrīz pa vidu Amerikai. Runāja, ka cīņa neiztika bez korupcijas, taču tālāk par runāšanu šajā ziņā neaizgāja. Soltleisitija šo godu izpelnījās otrajā piegājienā, apsteidzot Esterzundu, Kvebeku un Sionu, un jau pirmajā balsošanā savācot ļoti daudzas SOK locekļu balsis – 54.
Pirms Nagano Latvijas ziemas sports saņēma vairākus itin smagus sitienus. Tajā skaitā finansiālus, jo banku krīze nepagāja secen arī sportam. Izžuva arī banka "Olimpija" - palika tikai māja ar mazo balkoniņu uz Lāčplēša ielas pusi. Bankas sabrukuma gadījumā bosam it kā vajadzējis nolēkt no balkoniņa. Par mēģinājumiem to darīt ziņu nav. Tas laiks, kad „sponsors” ienākušajam sportistam parādīja uz maisu ofisa stūrī un noteica „Paņem, cik vajag”, jau bija sena vēsture.
1992.gads bija pēdējais, kad gan ziemas, gan vasaras Olimpiskās spēles notika vienā gadā. Lielās TV kompānijas cenu par ekskluzīvām TV pārraides tiesībām bija uzskrūvējušas tik tālu, ka pavilkt vairs nespēja. Tāpēc piespieda Starptautisko olimpisko komiteju (SOK) pa gadiem samiksēt ziemas un vasaras spēles. Kopumā tas nāca par labu arī nacionālajām olimpiskajām komitejām, kam naudas tēriņi un darbi sadalījās vienmērīgāk. Tā nu sanāca, ka pēc Albērvilas uzreiz pēc diviem gadiem bija kārta Lillehammerei. Norvēģijas vidienes pilsētiņai.
Stāsts pirmais: Kā es braucu Albērvilu lūkoties.
Var teikt, ka sācies olimpiskais pamiers. Olimpiskās ceļazīmes sadalītas. Gandrīz visos sporta veidos paņemta atelpa pirms izšķirošā rāviena. Eiropas čempionāts biatlonā būs neliels izņēmums. Un arī tikai ar dažu olimpiešu, mūsu Andreju Rastorgujevu ieskaitot, piedalīšanos.
