Arturs Vaiders: Komanda ar sapni

Lāpa Soču olimpiskajā parkā liesmo vientuļāk. Gan tāpēc, ka uz mājām Amerikā aizbraukuši Krievijas izlases hokejisti, kuru uzvarai šeit jau bija sapirktas lielas šampanieša pudeles. Krieviem hokejs šeit bija vairāk kā trumpju dūzis, kas beigās iekrita grīdas spraugā. Gan tāpēc, ka mājās ar ovācijām jau sagaidīta arī Latvijas izlase. Komanda ar vislielāko sirdi. Komanda, kura ceturtdaļfinālā  līdz pēdējai sekundei lika nervozēt NHL zvaigznēm bagātajai un arī naudas izteiksmē patiešām bagātajai Kanādas izlasei. 

Kanādiešiem šī  varēja būt visnepateicīgākā aklimatizācijas diena Soču laika joslā, un viņi tikai pierod pie Eiropas lielajiem laukumiem. Toties Latvija iepriekšējā vakarā lēja sviedrus pret Šveici, kamēr pretinieki atpūtās. Pēdējā brīdī no sastāva vēl izkrita viens no līderiem Kaspars Daugaviņš. Abu komandu spēlētāju pieredzi un individuālo un kolektīvo vērtību pat nav vērts salīdzināt un tai ne vienmēr arī  ir izšķirošā nozīme.

Metieni pa vārtiem – 57:16 arī ne vienmēr visu izsaka. Latvijas vārtos Kristers Gudļevskis patiešām ieguva alerģiju pret gumiju/kaučuku, jo atvairīja 55 no 57 izstrādājumiem no šī materiāla. Kanādiešu vārtu vīrs Kerijs Praiss pēc spēles atzina, ka līdz šim vēl nebija redzējis tik fantastisku vārtsarga sniegumu pretējā laukuma pusē. Tas ir Gudija nopelns, kāpēc kanādieši ar lielām grūtībām iemeta tikai 2 ripas, nevis, teiksim, 7, kā 1936.gada spēlēs. Tomēr viņam pašaizliedzīgi palīdzēja visa komanda, guļoties ripas ceļā ar savu ķermeni.  Reizēm tas bija ļoti, ļoti sāpīgi, kā Oskaram Bārtulim. Vai arī izvelkot ripu no vārtu līnijas, kā Kristaps Sotnieks.

Tomēr arī vairums no Latvijas 16 metieniem Praisam nebija medus maize. Dārziņa izgājiens 1:1 un elegantā vārtsarga apspēlēšana jau ceļo sociālajos tīklos. Vārtus gūt varēja gan Artūrs Kulda, gan Miks Indrašis, gan atkal Dārziņš. Mazliet pietrūka, lai būtu, iespējams, olimpisko turnīru visu laiku lielākā sensācija. Nu vismaz otrā pēc ASV izlases triumfa 1980.gada spēlēs.

Sastāva ziņā šī nebūt nebija Latvijas visu laiku labākā „Sapņu” komanda. Ir bijušas, kurās NHL spēlētāju vien bijis krietni vairāk. Toties šī bija komanda ar sapni.

Lielu sapni, ko mūsu hokejistos spēja iedvest Teds Nolans. Lai to sasniegtu VISI spēlēja ar lielu sirdi, sniedzot mums visiem lielu prieku un lepnumu par valsti, kurā dzīvojam. Un visai pasaulei apbrīnu par to, ko spēj cilvēks ar lielu sirdi. Bija pie pleca plecs, pie sirdspuksta sirdspuksts, kas radīja unisonu, ko rezumēja Lauris Dārziņš: „Bija lielisks kolektīvs un man bija prieks būt par tā daļu un kopā pārstāvēt Latviju.”

Vai šī komanda sasniedza īstenoja sapni? Daļēji jā. Bet sapnis vēl turpinās. Nākamā iespēja būs pasaules čempionāts. Spēle pret Kanādu kā pēdējā izlasē bija Sandim Ozoliņam, Herbertam Vasiļjevam. Varbūt arī Arvīdam Reķim. Bet kodols paliks un, cerams, spēlēs arī Minskā. Paliks Teds Nolans. Paliks viņa lieliskā spēja iedegt komandā šo fantastisko dzirksti, kuras liesma vieno nāciju.

Un ļoti gribētos, ka komandā paliek arī Sandis Ozoliņš. Cerams, ka Kirovam Lipmanam pietiks prāta un drosmes viņu atkal aicināt ģenerālmenedžera amatam.

Vai Latvijas izlases formā, vai baltā kreklā un žaketē tērpts, viņš puišiem un arī Nolanam  joprojām ir vajadzīgs. Ja reiz Lipmans ir Latvijas ietekmīgāko biznesa haizivju virsotnē, tad iepriekš minētās īpašības viņam ir. Tikai jāsper šis solis un tad arī Latvijai Minskā būs liela sirds un mēs varēsim baudīt skaistu hokeja pavasari.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt