Atbilde Mateusam
Veiksmīgais 2003. noslēdzās un lielu gaidu pilnais 2004.gads sākās Māra Verpakovska zīmē. Viņš pārcēlās uz Kijevas „Dinamo”. Faktiskā pāreja notika jau 2003., bet formāli tas tika datēts ar 2004.gadu. Lai būtu izdevīgi viņa pēdējiem saimniekiem „Skonto”, bet tas nebija izdevīgi „Liepājas metalurgam”, kas tādējādi dabūju mazāku kompensāciju. Tāda nu bija „Skonto” daba. Taču ar līdzīgām sīkām blēdībām nodarbojas visur pasaulē... Pavisam ātri Māris iekaroja vietu „Dinamo” pamatsastāvā un labā noskaņojumā ieradās uz izlases pirmo spēku pārbaudi, gatavojoties "Euro 2004". Tas bija sešu komandu turnīrs Kiprā. Līdz ar to kaut vai caur autobusa logu bija iespējams apskatīt dīvaino galvaspilsētu Nikoziju, kuru sadala dzeloņdrāšu žogs.
Pirmajā mačā tika uzvarēta Kazahstāna, bet pusfinālā pret Ungāriju melno lozi izvilka Andris Vaņins, kas pie 1:0 mača beigās neveiksmīgi nospēlēja izgājienā, pazaudēja bumbu - un 1:1, bet vēl pēc mirkļa arī 1:2. Tieši šī kļūda Andrim maksāja vietu Portugāles komplektā. Taču gods godam, pēc kāda laika karjera atkal gāja uz augšu un viņš jau labu laiku ir izlases pirmais vārtsargs... Ungārijas izlasi tobrīd vadīja sievietēm patīkošais un skaistas sievietes mīlošais vācietis Lotārs Mateuss, kam pēc kāda laika Vitālijs Astafjevs atņems Eiropas rekordu izlasē aizvadīto spēļu ziņā. Turnīra laikā par mūsu izlasi filmu veidoja arī Roberta Vinovska radošā grupa „Lokomotīve”. Un viņi bija iemūžinājuši arī šādu skatu: pēc kāda mūsējo diezgan skarba pārkāpuma Mateuss verbāli metās virsū vainīgajam, tiesnesim un arī Starkovam. Saša tā mierīgi pagāja uz Mateusa pusi, pielika pirkstu pie lūpām un vācietim nesaprotamā valodā gana skaidri pateica „Ty tolko ņepiz...”
Ja par filmu, tad vēl. „Lokomotīves” puiši, šķiet, ar ekipējuma menedžera Leonarda Andžāna atbalstu bija izdomājuši ģērbtuvēs paslēpt kameru un ierakstīt, kas notiek spēles pārtraukumā. Pēc pirmā puslaika mačā ar Kazahstānu noskaņojums visiem, trenerus ieskaitot, bijis labs un valdījusi laba atmosfēra. Tomēr Starkovs šīs epizodes filmā nav ļāvis likt, kaut ne intīmu skatu, ne neliterāras leksikas tajās nav bijis.
Pa pusei spēlējot bez vairākiem līderiem, turnīru Kiprā mūsējie pabeidza ar zaudējumu Baltkrievijai 1:4. Neveiksmīgi vārtos nostāvēja Andrejs Pavlovs.
Slovēnijas piemērs
Līdz izbraukšanai uz Portugāli pēdējā uzvara tika pārbaudes spēlē pret Slovēniju (1:0) pavasara ziedos slīgstošajā Celjē. Gan Celjē, gan pirms tam Kiprā pret Kazahstānu sākumsastāvā bija Marians Pahars, kas jau labu cīnījās ar hronisku potītes kaiti. Diemžēl Celjē tika nomainīts jau 20.minūtē un pilnā kondīcijā vairs neatgriezās. Tomēr tieši laiks izlasē viņam vislabāk veldzēja dvēseli un remdēja sāpes.
Vizītei Slovēnijā ir vajadzīga arī neliela vēsturiska atkāpe. Mūsējie visnotaļ sekmīgi aizvadīja arī "Euro 2000" kvalifikācijas turnīru, ko ievadīja ar sensacionālu 3:1 uzvaru Oslo pār Norvēģiju un nebija tālu no kārota mērķa otrās vietas grupā. Pievīla abas spēles ar Slovēniju – viesos Latvijas jaunpilsoņa Mihaila Miholpa debijas reizē iezāģēja tiesnesis, jau mača sākumā slovēnim neparādot sarkano kartīti, bet Rīgā (1:2) uzspīdēja Zlatko Zahovičs. Cerības atgrieza 2:1 izbraukumā pret Grieķiju. Pēc tam izbraukumā Albānijā un Gruzijā nezaudējām, bet arī neuzvarējām. Divi punkti divās spēlēs bija par maz, un uz pārspēlēm no otrās vietas aizgāja Slovēnija, kurai patiešām bija izcils līderis Zahoviča personā. Tieši Slovēnija parādīja ceļu, ka arī valsts, kurā nav pat divi miljoni, var kvalificēties finālturnīram. Latvijas augsnē šī cerību sēkla izdīga un sazaļoja.
Pirms došanās uz finālturnīru Portugālē vēl divas gana neizteiksmīgas spēles Rīgā pret Islandi (0:0) un Azerbaidžānu (2:2). Tāda interese par futbolu Latvijā un Latvijas futbolu pasaulē nebija bijusi un pasen vairs nav, jo ciemos brauca pat japāņu žurnālisti. Tā bija futbola zvaigžņu stunda. Pareizāk – stunda gada garumā.
Arī mūsu medijos labu laiku futbols gozējās pirmajās lappusēs un bija pirmā ziņa radio un TV (interneta vide vēl bija bērnu autiņos). Ar savu futbola raidījumu desmitniekā trāpīja arī Radio SWH. Neliela atkāpe. Kādā 2003.gada maija dienā biju Cēsīs, kur treniņspēli ar somiem aizvadīja Latvijas junioru izlases volejbolisti. Uzreiz acīs iekrita azartiskais informators. Pēc spēles nāca klāt, deva roku un teica: „Esmu Krišjānis Kļaviņš. Vidzemes radio jau vadu raidījumu par futbolu. Šogad beidzu skolu, pārceļos uz Rīgu un varbūt arī tur man ir kādas iespējas izpausties.” Jauneklim acis spīdēja no darboties gribēšanas. Par to ieminējos Jānim Šipkevicam un viņš pēc kāda laika Krišjānim deva zaļo gaismu. Jo bija īstais laiks.
No „Skonto” dzīlēm
Gandrīz viss Latvijas izlases pamatsastāvs tobrīd spēlēja ārzemēs – Anglijas Premjerlīgā (Marians Pahars, Andrejs Štolcers), divās Krievijas līgās (Juris Laizāns, Aleksandrs Koliņko, Andrejs Rubins, Jurģis Pučinsks), Ukrainā (Māris Verpakovskis, Valentīns Lobaņovs), Izraēlā (Andrejs Prohorenkovs), tobrīd jau Beļģijā (Igors Stepanovs), tobrīd jau Dānijā (Imants Bleidelis), tobrīd atkal Austrijā (Vitālijs Astafjevs) un daļa joprojām Latvijā – „Skonto” (Mihails Zemļinskis, Aleksandrs Isakovs, Oļegs Blagonadeždins, Andrejs Piedels, Andrejs Pavlovs, Mihails Miholaps, Artūrs Zakreševskis), „Liepājas metalurgā” (Dzintars Zirnis), „FK Ventspils” (Igors Korabļovs, Vīts Rimkus, Māris Smirnovs). Der piemetināt, ka Stepanovs, Bleidelis, Rubins, Koliņko un Astafjevs vēl nesen bija spēlējuši dažādās Anglijas līgās. Visu kopējā pieredze bija izlases vērtīgais ieguvums.
Portugāles sastāva izvēle nebija pārāk sarežģīta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Starkovs paralēli bija arī „Skonto” galvenais treneris. No „Skonto” nāca arī gandrīz viss palīgpersonāls. Tāpēc divu līdzīgu spēlētāju izvēlē priekšroka bija skontiešiem – kā, piemēram, Mihails Miholaps „izkonkurēja” Viktoru Dobrecovu, Andrejs Pavlovs – Andri Vaņinu. Līdz pēdējam ticējās, ka sastāvā būs Dobrecovs, kas gādāja par labu noskaņu kolektīvā un īpaši jau Mārim Verpakovskim. Tomēr „Skonto” faktors bija stiprāks. Jau šī cikla sākumā vietu pamatsastāvā bija izcīnījis Andrejs Prohorenkovs, kas agri pārcēlās uz ārzemēm. Vispirms uz Poliju, tad Izraēlu, kur bija visai rezultatīvs, taču treneru neievērots. Preses aktīva rakstīšana par Prohorenkova gaitām Izraēlā deva impulsu arī treneriem. Diemžēl cits „preses atradums” Ēriks Pelcis, kas „Džonsona ērā” pirmajās trijās spēlēs izlasē guva trīs vārtus, taču Korejā ātri savu karjeru pazaudēja. Galarezultātā no Portugāles varianta 23 spēlētājiem tikai trijiem nebija nekāda sakara ar „Skonto” – Smirnovam, Zirnim un Prohorenkovam.
Šoreiz der minēt arī pārējo delegācijas sastāvu: treneri Aleksandrs Starkovs, Igors Kļosovs, Aleksandrs Kulakovs, ģenerālmenedžeris Genādijs Karavajevs, ekipējuma menedžeris Leonards Andžāns, mediķi Dāgs Čuda, Marks Vaščinskis, Aleksandrs Jurovskis, delegācijas vadība Jānis Mežeckis, Aleksandrs Žuks, Jevgeņijs Miļevskis, Nils Kalns. Arī šajā „aptverē” tikai 4 nebija „Skonto” cilvēki (Mežeckis, Žuks, Kalns un Miļevskis). Futbola federācijai bija arī jauns preses sekretārs – Nils Kalns. Varētu teikt – dīvainākais no visiem, kas 20 gados bijuši. Taču tieši viņam laimējās būt visīstākajā laikā un visīstākajā vietā. Dažam varēja būt jautājumi, kāpēc Miļevskis? Taču viņu ar Starkovu saistīja draudzība jau kopš „Daugavas” laikiem. Arī Austrijā dzīvojot, viņš uzturēja ciešas saites gan ar LFF, gan Starkovu un bija kļuvis teju vai par izlases talismanu, jo bija klāt visās "Euro 2004" kvalifikācijas spēlēs. Lai mehānisms funkcionētu, katrai detaļai bija sava vieta un katrai vajadzēja būt ieeļļotai.
