Astotdaļfināla dažādie dueļi
Mājās aizlidojušie jau ir izpelnījušies dažādu vērtējumu. Par Kamerūnas izlases spēlēm, jo īpaši zaudējumu 0:4 Horvātijai, jau sākta izmeklēšana. Aizdomīgs ir gan rezultāts, gan noraidījums. Krievijas izlase „esot žāvējusi airus” vai pat vispār neesot spēlējusi Brazīlijā un tās sniegumu skarbi vērtējis pat valsts prezidents Vladimirs Putins. Savukārt Čīles, Meksikas, Urugvajas prezidenti savējos mājās sagaidīja kā varoņus. Līdzīgu vērtējumu pelnījuši arī it kā neveiksmīgi nospēlējušie bosnieši.
Astotdaļfināla pāri bija interesanti sarindojušies arī pa dienām – pirmajā savā starpā tikās Dienvidamerikas komandas (Brazīlija – Čīle, Kolumbija – Urugvaja), otrajā – Eiropa (Nīderlande un Grieķija) pret CONCACAF zonu (Meksika un Kostarika), trešajā Eiropa (Francija un Vācija) pret Āfriku (Nigērija un Alžīrija) un ceturtajā... Nu ja, ceturtās labāko raksturojumu var piedomāt – kaut vai pašmāju treneri (Argentīna un Beļģija) pret vācu treneriem (Šveice un ASV). Vai arī komandas, kas ļoti gribēja spēlēt pagarinājumu.
Virsroku pār aizrautību pārņem pragmatisms
Astotdaļfinālā paredzēto astoņu maču vietā fani par to pašu naudu redzēja 9 un vēl 2/3 spēles un piedevām vēl ne par kādu naudu nenopērkamās divas 11 m sitienu sērijas. Tāda bija ceturtdaļfināla cena.
Pragmatisms un viņa augstība rezultāts šoreiz jau nedaudz dominēja pār visu pārējo, tāpēc rezultativitāte kritās – astoņās spēlēs tikai 18 gūti vārti – vidēji 2,25 spēlē.
Turklāt laukumā pavadītais laiks pārsniedza 9 maču minūtes. No 18 vārtiem tikai 3 gūti pirmajā puslaikā, toties 3 kompensācijas laikā un 6 papildlaikā un 1 papildlaika kompensācijas laikā. Tas tikai apliecina, cik svarīga loma ir komandu raksturam, cīņai līdz pēdējai sekundei, kā arī noguruma faktoram, kas ir pirmais cēlonis kļūdām vai spēles sistēmas nelielam sajukumam.
Arī astotdaļfinālā futbolisti turpināja tradīciju un raidīja bumbu savos vārtos (nigērietis Džozefs Jobo). Vienas spēles iznākumu izšķīra 11 m soda sitiens (holandietis Klāss Jans Huntelārs). Bija gan klasiski vārti, kas gūti ar labo (Kevins De Bruine) un ar kreiso kāju (kolumbietis Hamess Rodrigess), ar galvu – Pogba, izmantojot aizsarga (Marčelu) kļūdu – meksikānis Aleksis Sančess, izmantojot vārtsarga (Vinsenta Enjeamu) kļūdu – francūzis Pols Pogba. Bet bija arī citādi - ar papēdi – vācietis Andre Širle, ar vārtsargam negaidītu sitienu kostarikānis Braiens Raiss, ar neatvairāmu lielgabalšāvienu holandietis Veslijs Snejders, ar vienkārši izcilu sitienu Hamess Rodrigess... Un arī šoreiz likteņu lemšanā iejaucās vieniem nemīlamie „spēlētāji” – pēdējās minūtēs brazīliešus no zaudējuma pēc čīlieša Mauricio Pinellas sitiena glāba pārliktnis, bet vārtu stabs pēc Blerima Džemaili sitiena Šveicei neļāva panākt neizšķirtu pret Argentīnu...
Pat lielāku lomu nekā grupu turnīrā spēlēja džokeri, kas guva 5 vārtus (amerikānis Džuliāns Grīns, beļģis Romelu Lukaku, vācietis Andre Širle, alžīrietis Abdelmumens Džabū un holandietis Klāss Jans Huntelārs), taču arī spēles laiks viņiem bija lielāks.
Līderi un censoņi
Joprojām ļoti nozīmīgs ir līderu devums – Čīlei vārtus guva Aleksis Sančess, Brazīlijai izšķirošo 11 m sitienu realizēja Neimars, Nīderlandei pendeli nopelnīja Arjens Robens, Vācijai pirmo vārtu guvumu izdarīja Tomass Millers, bet argentīnietis Lionels Mesi uz sevi izvilināja vai pusi Šveices izlases un iedeva piespēli brīvajam Anhelam Di Marijam.
Skatoties šo maču, bija sajūta, ka tieši di Marija pārspēs Šveices vārtsargu. Neraugoties uz daudzajām kļūdām piespēlēs, viņš bija ļoti tendēts uz vārtiem un bieži sita pa vārtiem.
Līdzīgi vārtu guvumu bija pelnījis ļoti centīgais Kevins de Bruine.
Protams, ka pelnījuši bija arī daudzi citi, taču viņiem pretī stājās lieliski vārtsargi - ne tikai beļģis Tibo Kurtuā, kostarikānis Keilors Navass vai vācietis Manuels Noijers, bet arī meksikānis Gabriels Očoa, alžīrietis Reiss Mboli, šveicietis Djego Bonaljo un īpaši amerikānis Tims Hovards. No otras puses – katrs vārtos un laukumā iespējami labi darīja savu darbu, tāpēc arī viņu komandas bija šajā čempionāta posmā.
Protams, ka nedaudz žēl, ka par Pasaules kausu vairs necīnās tādas interesantas komandas kā Čīle, Meksika, kurām bija ļoti sabalansēts sastāvs ar labiem līderiem sastāvā. Nebūs labākās Āfrikas komandas šajā čempionātā Alžīrijas, kas ik pa reizei paņirgājās par palēno Vācijas aizsardzību un labi, ka Noijers ne reizi nekļūdījās, tālu izskrējis no vārtiem. Nebūs ASV, kurā Jirgens Klinsmans ieviesis labākās vācu futbola īpašības – organizētību un cīņassparu. Žēl, ka vairs nebūs viena no aizvadītās divdesmitgades pasaules labākajiem treneriem Otmāra Hicfelda, kam mačs Šveice – Argentīna būšot pēdējais karjerā.
Bagātie arī raud
Futbolu basām kājām pasaules čempionātā neviens vairs nespēlē, taču ne jau vienmēr visu izšķir nauda.
No vislabāk apmaksāto treneru pirmā desmitnieka jau pēc pirmā posma mājās brauca pirmais trijnieks – Krievija (Fabio Kapello 6 693750 eiro gadā), Anglija (Rojs Hodžsons 3 500 000), Itālija (Čezāre Prandeli 2 575 000) un tad vēl Spānija (Vincents van Boske 2 017 500) un Japāna (Roberto Dzakeroni 1 625 000).
Tagad šim pulkam pievienojušies arī Otmārs Hicfelds (Šveice) – 2 231 250 un Jirgens Klinsmans (ASV) 1 962 000 - viņi abi savu naudu gan ir atstrādājuši godam. Toties astotdaļfinālā iekļuva vismazāk apmaksātais Migels Erera (Meksika) 125 000 un vēl divi no šī desmitnieka – Stefens Keši (Nigērija) 233 750 un Horhe Pinto (Kostarika) 262 000. Viņiem turpat blakus ir arī ceturtdaļfinālā iekļuvuši Alehandro Sabella (Argentīna) 487 500 un Marks Vilmotss (Beļģija) 515 000. Ceturtdaļfināla „bagātākais” būs brazīlietis Luišs Felipe Skolari -2 367 50 eiro gadā. Ar katru nākamo spēli trenera personības loma kļūs arvien lielāka. Komandu spēku samēri un arī noguruma līmenis izlīdzinājies, un visu izšķirs reizēm pat acīm netveramas nianses – taktikas, fiziskas, psiholoģiskas.
Toties daudz kas vēl būs. Vēl būs tikpat aizraujošas astoņas spēles. Līdzšinējās spēles izteiktu favorītu nav izvirzījušas. Brazīlija, pat mājās spēlējot, tāpat Nīderlande, Argentīna, Vācija ne par matu nav priekšā Beļģijai. Bet viens gan ir skaidrs – pusfinālā noteikti nebūs vienas no diviem pasaules futbola grandiem – savā starpā tiksies Vācija – Francija.
