Arturs Vaiders: Pirmie čaļi ciemā jeb nevainosim Paharu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

„Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā” ir pārāk pierasts un arī pieticīgs teiciens, lai raksturotu Latvijas futbola izlases uzvaru Baltijas kausā. Manuprāt, labāk iederētos „Labāk pirmie čaļi ciemā, nekā pēdējie gnīdas Romā”. Ar ciemu viss skaidrs – šoreiz tā ir robežās no Narvas līdz Lazdijiem. Vai, ņemot vērā, ka piedalījās arī somi, pat no Rovaniemi... 

Šoreiz ar Romu nebija domāts „Brazīlijas karnevāls”, kas sāksies pēc 10 dienām. Jo pasaules čempionāta finālturnīrā, ņemot vērā tā rezonansi un arī finansiālos bonusus, nebūtu negods palikt arī pēdējā vietā, negūstot nevienu punktu un pat nevienus vārtus. Pirms desmit gadiem Euro 2004 finālturnīrā Latvija nepavisam nepalika tai atvēlētajā „gnīdas” lomā, jo spēlē pret Čehiju pirmā guva vārtus (Māris Verpakovskis), bet mačā pret Vāciju izcīnīja arī punktu (0:0), un par nezaudējumu vairāk varēja priecāties Rūdijs Fellers, nevis Aleksandrs Starkovs. Taču tā jau ir tāla un gandrīz vai nereāla vēsture.

Ar Romu drīzāk bija jāsaprot FIFA reitings, kurā Latvija ir patiešām visai zemā vietā. Viszemākajā no Baltijas kausa dalībvalstīm - 52.Somija, 93.Igaunija, 104.Lietuva, 109.Latvija. Tas nekas, ka par šīs tabulas objektivitāti allaž varēs strīdēties. Šobrīd FIFA rangā aiz mums ir vien tādas valstis kā Vjetnama, Mongolija, Tadžikistāna, Kuka salas... Ak, jā – arī Kanāda ir zemāk, toties rangā vēl neesošais Gibraltārs nupat spēlēja neizšķirti ar Igauniju. Un līdz 207.vietai mums patiešām vēl tālu.

Tātad futbolu māk spēlēt visi, tāpēc arī uzvaru Baltijas kausā nevajag nenovērtēt. Tā ļaus arī Latvijai FIFA rangā paspert dažus soļus augšup. Cerams.

Nedrīkst nenovērtēt

Baltijas kauss ir vecākais dzīvais izlašu līmeņa turnīrs Eiropā (par pasauli varot strīdēties). Un tikai mūsu pašu rokās ir šo tradīciju tā arī pasniegt pasaulei. Ne jau mēs bijām vainīgi, ka 50 gadus tas nenotika (vai arī notika zem citiem – Padomju Sociālistisko republiku – karogiem). Baltijas kausa trofeja ir atjaunota tās agrākajā izskatā. Oriģināls visdrīzāk ir kāda čekista pēcteča privātajā kolekcijā Maskavā vai kaut kur citur Krievijā.

Ceļā uz kausu pusfinālā Latvija pēcspēles sitienos 1:0 (4:2) pārspēja Igauniju – vienreiz mūsu vārtus glāba Andris Vaņins, vienreiz – vārtu stabs, bet mūsējie (Arturs Zjuzins, Oļegs Laizāns, Aleksandrs Fertovs un Aleksejs Višņakovs) sita precīzi. Savukārt uzvarai pār Lietuvu finālā pietika ar Naura Bulvīša precīzu raidījumu pēc stūra sitiena izpildes pirmā puslaika sākumā. Četros mačos kopā no spēles tika gūti 4 vārti. Latvijai tas izdevās vienreiz. Toties savi vārti palika sausi!

Der piemetināt, ka, neraugoties uz dažādām likstām, šajā tūkstošgadē septiņos Baltijas kausa turnīros Latvija ir triumfējusi piecreiz.

Jā, jā. Spēle aizmirsīsies, rezultāts paliks. Taču ne uzreiz, un daži jau tūdaļ pēc uzvaras pār Lietuvu tā vietā, lai priecātos par reto panākumu, sāka prasīt Pahara „skalpu”. Slikta spēle, tikai vieni gūtie vārti, nepareizais sastāvs utt. Ir lietas, kam nevar nepiekrist – mūsējo sniegums, īpaši jau otrajā puslaikā pret Lietuvu, bija visai neizteiksmīgs. Uzbrukums bezzobains, aizsardzība ar robiem. Labi, ka vārtos droši darbojās Andris Vaņins. Taču mēģināsim būt objektīvāki un izprast reālo situāciju, kas vismazāk atkarīga no Pahara.

Šoreiz izlasei traumu dēļ nevarēja palīdzēt pussargi Aleksandrs Cauņa, Alans Sineļņikovs, uzbrūkošā stila aizsargs Vladislavs Gabovs. Uzbrucēju Eduardu Višņakovu neatbrīvoja klubs, bet Artjoms Rudņevs laikam jau atbrīvoja sevi. Līdz septembrim, kad sāksies atbildīgākās spēles, lielākā daļa no viņiem varētu būt ierindā. Treniņus jau atsācis Cauņa (arī apprecējies un tas varbūt stiprinās arī viņa kaulu sistēmu!). Par Rudņevu gan neko nevar zināt, jo spēlēšana izlase laikam nav viņa prioritāšu sarakstā.

Daži bija izbrīnīti, ka Liepājā pat finālspēlē tribīnēs bija daudz brīvu vietu. Pilsētā taču ir labas futbola tradīcijas! Taču vairums ir vietējā kluba fani. Latvijas izlase, kurā nav neviena liepājnieka (!), viņiem tāds attālināts lielums.

Jā, Pahars, pēdējā brīdī, kad izkrita Eduards Višņakovs, varēja paaicināt arī virslīgas rezultatīvāko spēlētāju Jāni Ikaunieku, taču diez vai tas daudz ko būtu mainījis. Atcerēsimies, ka arī Deivisa kausa spēlē tenisā Liepājas halle bija patukša. Paturēsim prātā, ka Liepājā ir 7 reizes mazāk iedzīvotāju un līdz ar to arī 7 reizes mazākas iespējas aizpildīt tribīnes... Tiesa, nevajag arī mehāniski reizināt 2000 x 7, jo 14 tūkstošus Rīgā nav kur sasēdināt un tik daudz arī nekad nav bijis.

Pavisam slikts salīdzinājums

Ne jau tāpat vien uz Brazīliju pasaules čempionvienība Spānija dodas ar daudzskaitlīgu vidējo līniju, jo tieši no pussargu sniegumu izriet gan komandas darbība uzbrukumā, gan atkarīga arī savu vārtu drošība. Jau senie romieši teica: „Parādi savus pussargus un es pateikšu, cik tālu tuksnesī tevi aizdzīs Augusts Oktaviāns.”  Un tieši šī līnija šobrīd Latvijas izlasē ir vājākais posms, tāpēc jāpriecājas jau par to, ka mūsējie stāvēja ar kausu rokās, nevis bija izkaisīti Liepājas pludmalē.

Arī, salīdzinot ar pērno gadu, kad spēlēja Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa, šis posms kļuvis vēl vājāks. No pašreizējā sastāva Arturs Zjuzins un Oļegs Laizāns spēlē Krievijas Nacionālās līgas vidusmēra klubos, Aleksandrs Fertovs – Ukrainas Premjerlīgas lejasgala komandā. Aleksejs Višņakovs – Polijas klubā, kas izkrita no "Ekstraklassa". Andrejs Kovaļovs – Moldovas vidusmēra vienībā. Artis Lagzdiņš, Juris Žigajevs un Ritvars Rugins nespēja nostiprināties Polijas un Ukrainas līgā un ir atpakaļ Latvijā. Savukārt ventspilnieks no Daugavpils Visvaldis Ignatāns un jelgavnieks no Saldus Gints Freimanis bija izlases debitanti. Krievijas Nacionālajā līgā spēlē arī cits talantīgais pussargs Ivans Lukjanovs, taču šoreiz Pahara bloknotā viņa nebija. Neizsaukto sarakstu vēl varētu papildināt ar Polijā spēlējošo Robertu Savaļnieku un liepājnieku Valēriju Afanasjevu, bet tas laikam arī viss.

Ja šo pussargu līniju salīdzinām ar to, kas pirms desmit gadiem Latvijas izlases formās kontrolēja laukuma centru (Imants Bleidelis, Juris Laizāns, Vitālijs Astafjevs, Andrejs Rubins), redzēsim divas dažādas līgas.

Bleidelim bija Premjerlīgas, Rubinam - "Championship" pieredze. Laizāns drīz pēc tam ar CSKA vinnēja Eiropas kausu. Bet Astafjevs ,neatkarīgi kur spēlēja, bija Astafjevs un ne velti ir Eiropas rekordists izlasē aizvadīto spēļu skaita ziņā. Arī tā laika „Skonto”, „Liepājas metalurgs”, FK „Ventspils” noteikti nebija zemāka plaukta komandas kā šobrīd FK „Sevastopol”, Kišiņevas „Dacia”, Krasnojarskas „Yenisey” vai Kaļiņingradas „Baltika”, tāpēc Valentīns Lobaņovs, Jurģis Pučinsks, Vladimirs Koļesņičenko bija gatavi aizstāt līderus.

Kādā līmenī šobrīd ir Latvijas čempionāts, papildu komentāri nemaz nav vajadzīgi – FK „Jūrmala” neizmaksāto algu dēļ nupat atteicās iziet laukumā un tas pats jau briest arī „Skonto”. Paharam bija, ir un būs jāspēlē ar tiem un tādiem spēlētājiem, kādi ir viņa rīcībā. Varbūt nav tālu laiks, kad rezerves izlasei nāksies smelties pat no „Mītava open”...

Par "Euro 2016" domājot

2016.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā spēlēs gandrīz puse Eiropas – 24 valstis. Mūsējo ceļā uz šo mērķi pretī stāsies Nīderlande, Čehija, Turcija, Islande un Kazahstāna. Zīmīgi, ka ar trijām izlasēm mūsējo ceļi krustojās "Euro 2004" epopejā.

Pirms vētīt pretiniekus, kuru vārdi īpašus komentārus pat neprasa, vispirms jāizskata savējās rindas. Attiecībā uz pašu vārtu drošību bažām nevajadzētu būt – aiz Andra Vaņina muguras ir Aleksandrs Koļiņko, Pāvels Šteinbors. Arī aizsardzībā ir no kā izvēlēties – Kaspars Gorkšs, Nauris Bulvītis, Vitālijs Maksimenko krāj pieredzi Anglijā, Šveicē, Skotijā. Antons Kurakins, Kaspars Dubra, Oļegs Timofejevs progresē Ventspilī. Cerams, ka tas būs iespējams arī Vladislavam Gabovam, kaut par „Skonto” bažas ir gana lielas. Zināma pārliecība ir arī attiecībā uz uzbrukumu, kur ir solīda konkurence. Pat ja turpinās nespēlēt Rudņevs. Ir Edgars Gauračs, Valērijs Šabala, Eduards Višņakovs, par kuru jau interesējoties Bundeslīga. Palīgā var nākt Daniils Turkovs. Bet pagaidām diez vai Jānis Ikaunieks, kam vēl jau sevi jāparāda U-21 izlasē. Un vēl jo mazāk Deniss Rakels, kam vispirms jāpierāda, ka ir profesionāls futbolists.  Viņiem nebūtu viegli izkonkurēt iepriekš minētos. Lai gan – kas zina. Māris Verpakovskis, kurš nupat pielika punktu karjerai, izlasē debitēja un pirmos vārtus guva 19 gadu vecumā. Tieši tik ir Ikauniekam... Par situāciju un konkurenci pussargu līnijā jau minēju.

Līdz septembrim, ka Latvijas futbolistiem sāksies jaunais "Euro2016" kvalifikācijas cikls, laiks vēl ir un tajā Marianam Paharam būs ko galvu palauzīt. Gan sastāva, gan spēles zīmējuma izvēlē.

Latviešu valodas apguvē progress ir lielisks. Tādu gaidām arī izlases snieguma ziņā. Spītējot visām atrunām par Latvijas futbola skarbo realitāti. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti