Arturs Vaiders: «Nas ņe dogoņjat» un četri olimpiskie apļi

Laikam Soču saulē sakarsa galva.

Laikam no ziluma apreibu.

Iemigu...

Varbūt Andrejam Balodim bija gandrīz līdzīgs dzejolis. Varbūt Jānim Sudrabkalnam. Varbūt Valdim Luksam. Bet tas arī nav tik svarīgi. Svarīgi, ka uzreiz pēc tam redzēju „Krievijas sapni”. Jā, tieši tāds bija „virsraksts” XXII ziemas olimpisko spēļu atklāšanas uzvedumam.

Apmēram stunda TV skatītājiem pasaulē palika noslēpums, jo iesildīšanos redzēja tikai tie, kas bija tribīnēs. Jāatzīst, ka tobrīd tajās brīvu vietu bija ļoti daudz. Pat atskaitot tās, kas jau sākotnēji bija paredzētas delegācijām. Šoreiz, lai tās aizpildītu, arī šeit palīgā esot saukti pat brīvprātīgie. Pie mikrofoniem bija Jana Čurikova (angļu balss) un Ivans Urgants (krievu balss), ko Jana nezin kāpēc gan sauca par Aiven... Nu nav viņi Galustjans vai Harlamovs, un joki kaut kā nesanāca. TV vērotāji  tā arī neredzēja miličus, kas pēc balsīm gan vairāk atgādināja einuhu kori, arī  „TaTu” priekšnesumu „Nas ņe dogoņjat”. Līdz ar to uzreiz tika dots skaidrs signāls, ka pret lesbietēm un gejiem un citādi domājošiem šajā vakarā nebūs nekādu sankciju.

Kā spilgts apliecinājums bija arī blakussēdošais gruzīns, kas ik pa brīdim cēla gaisā plakātiņu „Sukhumi. Georgia”. Dodot tikpat skaidru mājienu, kuras valsts teritorija ir Abhāzija.

Lai vai kā, šī pirmā stunda bija tāds „zilās uguntiņas” variants un neredzētāji noteikti nebija zaudētāji. Ieguvēju arī nebija daudz. Vien kolēģis Ints Megnis sajūsminājās par tatuškām...

Tad Aivens un Jana aizbrauca un „atbrauca” Jurijs Levitans. Krievu diktoram patiešām bija gandrīz tāda pat balss, kas atskanēja 1941.gada 22.jūnija rītā... „Iz sovetskogo informbjuro...” Nezinu, kā citus, bet mani šī balss nedaudz nervozēja.

Atšķirībā no vasaras spēlēm, ziemā delegāciju parāde ir krietni īsāka – uz pusi mazāk valstu, krietni mazākas delegācijas (Latvijas ir rets izņēmums). Mūsējie gan ietērpa, gan visādā citādā ziņā ar Sandi Ozoliņu pie karoga kāta izskatījās pat ļoti cienīgi. Muļķības, ka tērpi esot piecu sliktāko pulkā. Atšķirībā no vasaras spēlēm, kurās nevar atļauties 10 000 + sportistus sasēdināt tribīnēs, šoreiz tas tika izdarīts, un tikai tad sākās īstais priekšnesums. Krievija šīm spēlēm naudu šķieda ne pa jokam, taču sīkumiem pietrūka – piemēram krietni lielākiem ekrāniem stadionā. VIP ložā, kur labi redz tālumā, varbūt arī derēja, bet citiem collu pa diagonāli noteikti pietrūka.

Soču atklāšanas uzveduma komandu pamatā veidoja Krievijas prāti un rokas, pieaicinot dažus ārzemju palīgus. Īpašu ideju jaunatklājumu un pārsteidzošu tehnoloģiju nebija. Pārsvarā viss – lidojoši cilvēki, kuģi, pat „zemes gabali” jau bija redzēts Londonā un vēl agrāk. Bet daži skati tik un tā bija iedvesmojuši – „pa gaisu” peldošie Kamčatkas vulkāni vai Krievijas vidienes sādža mēnesnīcā, izgaismotā trojka (šoreiz kumeļi, ne padomju trojka) un hokejisti. Te gan VIP ložā sēdošais prezidents Bērziņš varēja pakratīt ar pirkstu netālu esošajam prezidentam Putinam: „Kāpēc nav biatlonista, skeletonista, bobslejista? Bet tieši tur mums ir labākās medaļu cerības! Nu nekas – sacensībās jums parādīsim!”

Daudz „smagās artilērijas” viesu VIP ložā nebija, tomēr ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns sēdēja. Arī Josifs Kobzons sēdēja, taču, atskaitot daiļslidošanas treneri Tatjanu Tarasovu, nebija ar ko parunāt, tāpēc no garlaicības Putina priekštecis un pēctecis (vai otrādi) Dima Medvedevs pat bija iesnaudies.

Un tas parastajam krievam galīgi nepatika – gadsimta notikumā snauduļojošs premjers. Pavisam kas cits – prezidents. Brašs, sportisks. Un Alīnu Kabajevu spēj piecos veidos (tieši tik ir olimpisko apļu!).

Par apļiem gan īpašs stāsts. Ja kādam liekas, ka viena olimpiskā apļa neiedegšanās bija tehniska kļūme - nieki! Tas bija scenārijā. Katram aplim taču ir sava krāsa. Eiropai - zilā un Vladimirs Vladimirovičs ir strikti nodefinējis attieksmi pret šo krāsu, tāpēc arī deva pavēli šo apli neieapļot! Turklāt to var pagriezt dažādi – ja skatās no vienas puses, tas ir zilais aplis un Eiropa, ja no otras – sarkanais un nemīlamā Amerika! Ja kas, jau nākamajā dienā Krievijas TV kanāli cītīgi grieza šo epizodi... tikai ar visiem pieciem apļiem, izmantojot ģenerālmēģinājuma ierakstu. Lūk, tā top jauna vēsture!

Diskutēt varēja un gribējās arī par dažiem „azbukas” vārdiem. Par „jožiku v tumane” nemaz nerunājot. Kāpēc „v” netika izvēlēta Krievijas kultūrvēsturiskā bagātība „vodka”, pēc kuras to pazīst visā pasaulē. Varēja, protams, diskutēt arī par burtiem „ž” un „x”, bet tā gan gaumes lieta.

Pašiem krieviem šīs ābeces šifrēšana bija saprotama, bet pārējiem miljardiem pie TV ekrāniem? Un arī pašiem krieviem jau vēlāk varēja rastiem jautājums, kāpēc bija Nataša Rostova (Svetlana Zaharova un Vladimirs Vasiļjevs bija lieliski!), bet nebija poručika Rževska. Kāpēc Aleksejs Stahanovs raka ogles - „Dajoš strane ugļa, hotj melkogo, no do xy...”, bet Jurijs Gagarins kosmosā tā arī neuzlidoja. Labi vēl, ka scenārists apmierinājās ar Pētera I varoņstāstu un neiedomājās inscenēt ziemas cīņu par Maskavu vai sarkanā karoga uzvikšanu virs Reihstāga.

Tāpat jau ideoloģijas iekšā bija padaudz un tā spiedās arī uz ārpusi, ko definēja vēlmē, lai pasaule jaunām acīm paskatās uz Krieviju. Vai tikai vispirms Krievijai pašai nav vairāk jāieskatās sevī? Arī saistībā ar pārlieko valsts un baznīcas satuvināšanu – Sretenskas klostera koris nodimdināja Krievijas himnu, atsaucot atmiņā PSRS laikus, kuru arī tāpat tovakar netrūka. Un ko var gribēt, ja scenārista Konstantīna Ernsta jaukā bērnība pagāja Leonīda Brežņeva laikos un citu Krievijas vēsturi viņš nemaz negrib zināt. Bet visi krievi tādi nav un gribētu izlasīt nevis par „Mazo zemi”, bet par to, kā bija.

Piemēram, kanādieši un austrālieši šādos pasākumos atdeva godu to teritoriju vēsturiskajiem pamatiedzīvotājiem. Šoreiz kaut ko tādu gaidīt bija lieki, jo koloniālimpērija joprojām pastāv un neko negrib nožēlot.

Uz beigām jau kļuva žēl to, kas uzstājās. Pēc garās un laikam ne visai atbilstošās SOK prezidenta Tomasa Baha uzrunas jaukā dejā aizvirmoja „baloži” – vāji ģērbtas meitenes ar spārniem. Bet savu priekšnesumu vēsā caurvējā viņas gaidīja minūtes 15. Un šis nebija vienīgais, bet tikai uzskatāmākais piemērs. Jācer, ka Soču un apkaimes turberkulozes slimnīcās nebūs straujš pacientu pieaugums

Bija pat mazliet neparasti, ka viss stāsts aprāvās ap 1960.gadu. Pat Jurijs Gagarins izpalika. Par BAM celtniecību vai „grezno bēru piecgadi” nemaz nerunājot. Labi, ka Valentīna Tereškova pēc tam nesa karogu. Ar to viss kārtībā. Ja vajadzēja klāt pievilkt Ņikitu Mihalkovu, tad pietika arī ar diviem slaveniem ziemas olimpiešiem Lidiju Skobļikovu un Vjačeslavu Fetisovu. Cienīgi, ka olimpisko uguni iededza ziemas sporta leģendas Irina Rodņina un Vladislavs Tretjaks.

Labi, vēl var saprast Marijas Šarapovas līdzdalību, ko sočieši uzskata par savējo. Bet kāpēc Aleksandrs Kareļins? Vai ziemas sportā trūka varoņu – kaut vai biatlonists Aleksandrs Tihonovs, slēpotāja Jūlija Čepalova... Tas nekas, ka Tihonovs pretī Kremļa „mafijai” gribēja likt Sibīrijas puišus. Vienīgi par Alīnu Kabajevu viss skaidrs. Viņai tur bija jābūt, ja grib, lai spēles patiešām ir „hot”. Viņa nesa lāpu un kādu brīdi arī esot sēdējusi blakus Vladimiram Vladimirovičam. Galu galā ir gan Krievijas Domes deputāte, gan esot arī viņa bērnu māte. Tātad ar visām tiesībām pie pirmā galda.

Nav Krievijai ne „Beatles”, ne Eltona Džona, Džūlijas Robertsas. Viktors Cojs jau viņā saulē.  Ir balets, ko arī parādīja, varbūt pat nedaudz par ilgu.

Ir Putina lietas aizstāve Anna Ņetrebko un par to saņēma godu dziedāt olimpisko himnu. Tas vēlreiz apliecināja, cik svarīgi būt „Vienotās Krievijas” biedram vai vismaz atbalstītājam. Tad visi vārti vaļā. Bet nebūsi draugs – uz gadiem desmit vārti var arī aizvērties.

Prieks, ka bija arī nelieli Latvijas akcenti – Annas Muhinas strādnieks un kolhozniece un avangardistu (tātad arī Gustava Kluča) stilizācijas. Bet graņonkas ar Krievijas visdzidrāko saturu šajā vakarā tāpat katram bija galdā!

Galu galā, katrs līdzīgus šovus taisa pēc saviem ieskatiem, gaumes un iespējām. Sanāk, kā sanāk. Paši krievi šo šovu saprata, ārzemniekiem bija grūtāk un šo to varēja arī pārprast. Ja pašu publikai Krievijā patika, tad jau viss kārtībā. Ārzemnieki aizbrauks, bet pašiem vien te būs jādzīvo un ar Vladimiru Vladimiroviču jāsadzīvo.

Bet viss bijušais jau ir sākums, salīdzinot ar olimpisko startu gaidām. Olimpiskā uguns liesmo. Tagad galvenais, lai mums ir medaļas. Un lai kara nav. Tas ir pats galvenais!

Par lielu Latviju Sočos!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt