Dobrecova režijā turki priecājās par Latviju
Pirms atcerēties desmit gadus vecus noteikumus, jāparok nedaudz dziļāk. Ceļu uz Portugāli līdzināja pirmais galvenais treneris Jānis Gilis, veidojot komandu no baltas lapas un spējot nospēlēt 0:0 ar nupat par Eiropas čempioniem kļuvušajiem dāņiem. To turpināja Revazs Dzodzuašvili, kaut vai drosmīgi sastāvā iekļaujot deviņpadsmitgadīgo Māri Verpakovski. Turpināja Gērijs Džonsons, mēģinot mainīt spēlētāju psiholoģiju un vairākiem atverot dažādu Anglijas līgu durvis. Bet pabeidza Aleksandrs Starkovs, kuram toreiz netrūka arī veiksmes brīžu. Lai arī ne vienmēr. Pirmajā mačā pret Zviedriju (0:0) mūsējie vairāk bija pelnījuši uzvaru. Pret Poliju Varšavā vēl ilgi pēc tam daudzi brīnījās, cik kolosāls tālsitiens padevās Jurim Laizānam. Un viss varēja sagriezties pavisam citādi, ja ne Sanmarīno pēdējās sekundēs azerbaidžāņu tiesnesis nebūtu piešķīris brīvsitienu un Andrejs Rubins teju ar aizmiegtām acīm blieza, cik spēka. Bumba pēc vairākiem rikošetiem bija tīklā – 1:0 un varēja gavilēt. Vasarā mūsējie pēc pārtraukuma Rīgā triumfēja Baltijas kausa izcīņā. Nu bijām pirmie „Baltijas ciemā” un varēja sākt sapņot par Romu! Ne velti arī Starkovs vairakkārt uzsvēra šīs uzvaras vērtīgo nozīmi komandas spēka apzināšanā un pārliecības veidošanā. Tad vēl bija vairākumā izlaista uzvara Budapeštā pret Ungāriju, zaudējums Rīgā Polijai. Bet visu izglāba uzvara pār Ungāriju un vēl fantastiskāka uzvara Solnā pār Zviedriju (1:0), kad mača beigās zviedri nerealizēja 11 m soda sitienu. Mūsējie grupā ieguva otro vietu un tiesības uz pārspēlēm, bet poļi, kas palika trešie, palaida baumu, ka tā esot gandrīz vai zviedru samaksa par viņu pēckara gļēvulību attieksmē pret leģionāriem.
Tad sekoja spēles pret Turciju. To gaidot, uzrakstīju varbūt pat vienu no jaukākajiem sava "„Dienas" laikmeta” aprakstiem – „Turki fanos par Latviju”. Jā, jā, jo netālu no Līvāniem ir Turku ciems un netrūkst arī ģimeņu ar uzvārdu Turks. Rīgā neliela sala apstākļos Latvija uzvarēja ar 1:0 un uz soliņa nosūtīja pamatvārtsargu Ruštu. Pēc Verpakovska gūtajiem vārtiem pie stūra karodziņa visa komanda sarīkoja Viktora Dobrecova iestudētu etīdi. Atbildes spēle Stambulā iekrita valsts svētku (18.novembris) garajās brīvdienās, tāpēc tribīnēs netrūka arī mūsu atbalstītāju, kas „Besiktas” stadionā tik un tā bija kā viens gliemezis okeānā. Un okeāns nešaubījās par savu spēku, ko spēles sākumā lika lietā – 2:0. Taču notika negaidītais. Pat gribēdams, tā otrreiz netrāpīsi, kā izdevās Jurim Laizānam – pēc slīpa brīvsitiena zemu lidojošā bumba vārtsargam negaidīti izlavījās cauri kāju mežam un iespurdza vārtos! „Dobrecova etīde” šoreiz tika nocirsta saknē, jo no tribīnēm sāka birt petpudeļu (nebūt ne tukšu) krusa. 2:1 nozīmēja, ka turkiem vajag gūt vēl vārtus un viņi metās uz priekšu. Tik azartiski, ka nogulēja kārtējo Verpakovska dūrienu – viņš saņēma tālu piespēli no vārtsarga Aleksandra Koliņko un no gaisa to ietrieca tīkla. Diviem vārtiem turkiem pietrūka laika un arī pārliecības, kas bija pēkšņi saplakusi. Sensācija bija notikusi – Latvija basām kājām uzkāpa Everestā. Visā turnīra gaitā Latvijas izlasē lieliski darbojās tandēms Vīts Rimkus – Māris Verpakovskis un pēdējam atlika tik pieskarties bumbai, lai tā būtu vārtos.
Tēta lielākā diena
Atpakaļceļā līgumreisa lidmašīna līksmībā līgojās. Labi, ka pie tās stūres bija tāds pieredzējis vīrs kā Ozoliņš. Agrā rīta stundā Rīgā gaidīja Guntis Indriksons, kas pat šādu maču klātienē neskatījās, šampanieša jūra un fanu pūlis. Svinības turpinājās ne jau tikai Mārim Verpakovskim iecienītajā „Vairāk saules”, no kurienes vēl ap 10 SWH+ Stass Florencevs sarīkoja „tiešraidi”. Pats gan mājās bija ātrāk, kad Līga jau devās uz skolu. Un tieši viņa uzlika labu punktu mammas jautājumam: „Kur tik vēlu?” – „Mamma, tētim šī varbūt ir lielākā diena žurnālista mūžā!”
Jāatzīst, tā arī bija - pēc pāris stundām caura miega sākās telefona zvani no visdažādākajām Eiropas malām, sākot no Igaunijas, beidzot ar Portugāli. Visus interesēja play off spēļu lielākā pārsteiguma autore Latvija, jo līdz šim tā lielu interesi Eiropas futbolā nebija raisījusi. Pat pēc „Skonto” 2:2 ar „Barcelona” vai neizšķirta 0:0 ar Dāniju un pēc tam arī Spāniju 1992.gada rudenī. Viņus interesēja viss, tāpēc līdz paša rakstam tiku vēlā vakarā, kad „vilciens jau gāja prom”. Tajā brīdī neviens necentās noliegt „Skonto” nopelnus, jo vai visi izlases vīri bija izgājuši daudzkārtējās Latvijas čempionvienības skolu un labi zināja Starkova sistēmu. Līdz ar sajūsmu varēja just arī skaudību (laikam jau labvēlīgu) no lietuviešiem, gruzīniem. Latvija, kas PSRS laikos futbolā nemaz nekotējās, bija pirmā no PSRS republikām, kas aizkļuva līdz Eiropas čempionāta finālturnīram.
Kā pielipa "zelta puisēns"
Pēc atgriešanās no Turcijas futbolistiem bija dažādas pieņemšanas, arī pie prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, kas Verpkovskim pielipināja "zelta puisēnu". Bija arī humorīgi misēkļi – Latvijas Radio kolēģe, meklējot bez Māra Verpakovska vēl kādu latvisku runātāju, devās pie Dzintara Zirņa (kur vēl latviskāku vārda un uzvārda kombināciju!) un vīlās. Neko daudz vairāk par "Paldies" izspiest toreiz nevarēja. Tāpat no Imanta Bleideļa un Jurģa Pučinska, par Mihailu Zemļinski nerunājot. Bija kārtīgs tusiņš „Lido”, bija lavīnveidīga sponsoru interese par futbolu un pirmajā rindās nostājās „Nordea” un LMT. Bija sākušies treknie gadi. Un ne jau tikai futbolā. Šī laika vienīgā nelaime bija traumu sērija, kas bija uzklājusies Marianam Paharam, kas pirmais no Latvijas tika līdz Anglijas Premjerlīgai un tās sastāvā aizvadīja pāris spožas sezonas.
Līdz gada beigām vēl bija izloze Lisabonā, un tās laikā izdevās tikt arī pie jaunās "Roteiro" bumbas un kā pirmajam to atvest uz Latviju un iedot Verpakovskim izdarīt pirmo spērienu pa „kamoļa” sāniem. Kopā ar izlases vadību izdevās izbraukāt Aveiro/Porto apkaimi komandas bāzes vietas meklējumos. No sākotnējiem piedāvājumiem neviens īsti nederēja un tikai vēlāk „uzpeldēja” Anadija.
Līdz fantastiski veiksmīga gada beigām mūsējiem vēl bija pārbaudes spēle Kipras Pafā ar Kuveitu un daudzi no delegācijas arī decembrī devās izmēģināt peldi Vidusjūrā netālu no vietas, kur Afrodīte izgāja no jūras putām. Vēl bija draudzības spēle ar Andalūzijas izlasi (šajā reģionā ir Malaga, Seviļa...). Abās Starkovam bija iespēja pārbaudīt tuvākas un pat tālākas rezerves, jo „ārzemnieki” nespēlēja.
