Turīna. Pirmā medaļa. Ko vēl vairāk?
Šoreiz delegācija izrādījās vēl kuplāka – bija pieteikti 58, startēja 57 sportisti, tomēr, cik tur trūka, ka hokejisti savā laukumā atkal būtu uzkāpuši uz Baltkrievijas grābekļa. Precīzāk – uz kaut kāda mistiska grābekļa uzkāpa baltkrievi, kas no rokām izlaida drošu uzvaru. Varbūt liktenis viņiem atspēlējās par sensāciju mačā ar zviedriem Soltleiksitijā?
Arī žurnālistu bija pat ļoti daudz. Un Turīnā atskārtu arī vienu svarīgu atziņu – lai dabūtu ko interesantu, ārēji jābūt pelēcīgam. Pirms spēlēm LOK ar "Hansabankas" atbalstu presei dāvāja siltās jakas – koši dzeltenas. Es tomēr ģērbu pelēcīgo „Spyder”. Dzeltenās pa gabalu varēja redzēt un tas vilka klāt arī parējos latviešus. „Spyder” bija daudz nemanāmāks...
Visa Latvija taču negrib, lai visās avīzēs un vēl pa radio būtu viens un tas pats. Pelēkais tērps ļāva pa reizei ieslīdēt gan biatlonistu darba telpās un iepazīties ar kolorītajiem slēpju meistariem un pat apskatīt, ko sportisti tur ēd. Tikt pie bobslejistiem, kas gatavoja sazvērestību.
Maldīšanās naktī
Lombardijas galvaspilsēta tomēr ir Milāna, bet Turīna ar visu "Fiat" tikai tāds „miests”. Tāpēc arī lidojam no Rīgas uz Milānu un tālāk ar vilcienu. Tur arī savs pluss – otrā dienā pēc spēlēm Milānā sastrēgumi daudz mazāki.
Ir jau vēls, kad tuvojamies Turīnai un pa ceļam pazaudējam Jāni Matuli. Viņš futeni laikam sen nebija spēlējis un iekrita uz māņu kustību – pirms kādas pieturas mēs ņēmām rokās koferus un palikām, bet viņš - izkāpa. Labi, ka ir mobilo telefonu laikmets un pēc brīža satikāmies.
Turīna dzīvo savu dzīvi un angliskais MPC (Galvenais preses centrs) vārds itāļu taksistiem neko neizsaka. Labi, ka atrodam adresi – taču MPC apkārt sēta un pie katra stūra nepiebrauksi. Ar grūtībām atrodam akreditācijas punktu. Taču esam še pāri pusnaktij un „makaroņēdāji” jau dzer vīnu mājas. Līdz ar to netiekam arī pie iespējas izmatot olimpisko transportu, lai nokļūtu līdz savām dzīvesvietām. Bet taksisti pilsētas malā pēkšņi uzceltos „dreiliņus” nezina. Pēc pusstundas riņķošanas laimīgi esam galā.
Itālieši nav norvēģi – viņi visam pieiet ar olimpisko mieru – nav šodien, būs rīt. Arī tad, ja nebūs, dzīvosim tālāk! Olimpiskie objekti ir pabeigti, bet apkārt vēl būvgruži. Un dubļi, dubļi, dubļi.
Ne jau visur ir snidzis. Kā Silajāņu podnieks izskatos pēc biatlona stadiona apmeklējuma, bet kamaniņu trasei pat šis salīdzinājums ir maigs. Vienu apavu pāri redakcijā varētu droši norakstīt uz Turīnas spēļu rēķina. Tiesa, drīz vien arī Čezānas kamaniņu trase tika „norakstīta”.
Vēl lielāki svētki uz laukuma bija igauņiem, par ko gādāja slēpotāji Kristīne Šmiguna un Andruss Vērpalu.
Hokejā pretēji cerētajam bija Ziemeļvalstu fināls – zviedri ar 3:2 apspēlēja somus. Biatlonā divus zeltus ieguva allaž bez cimdiem startējošais vācietis Svens Fišers, bet Bjerndālens palika tukšā. Distanču slēpošanā trīs zelti – divi Kristīnei Šmigunai, viens – Andrusam Vērpalu – Igaunijai. Tramplīnlēkšanā divi čempiona tituli tika Tomasam Morgenšternam, kas startēs arī Sočos. Tikai mēnesi pēc šaušalīga kritiena. Ātrslidošanā tikai vienu zeltu no sešiem ieguva oranžie holandieši. Bobslejā visu kasi paņēma Vācija, dubultpanākumu divniekos un četriniekos svinot Andrē Langem.
Bocis nespēja vienot
Jānis Skrastiņš bija atgriezies Latvijā un vadīja valsts izlasi, Jānis Ķipurs joprojām darbojās ar Šveices bobslejistiem un ļoti daudz fotografēja, bet Sandis Prūsis trenera amatā debitēja ar trases saimniekiem itāliešiem. Iespēju robežās abi palīdzēja arī latviešiem.
Latvijas nometnē pirms četrinieku mačiem brieda dumpis – Jānis Miņins gribēja braukt ne ar pašu mājās būvēto un Skrastiņa konstruēto, bet ar no Langena īrēto „cigāru”. Lielākie strīdi bija olimpiskā ciemata istabā, kur kopā sanāca Skrastiņš, Ekmanis un Bocis (Rihards Kotāns). Bocis jau tikai salej, taču strīdi tāpēc nav mazāki.
Arī Zintis ir Miņkas pusē. Bobslejā tolaik 10 000 nebija liela nauda – to prasīja par šo kamanu īri. Ne tā, kā tagad, vai 1994.gadā, kad Lillehammerē pašam Ekmanim vajadzēja jaunas slidas.
Pamats Miņina vēlmēm bija – divniekā kopā ar Daumantu Dreiškenu bija sestie. Tātad Čezānā prata braukt. Arī desmitā vieta četriniekos (kopa ar Dreiskenu, Mārci Rulli un Intaru Dambi) bija gana laba. Prēmija no valsts kases par to gan nepienācās. Tāpat kā kamaniņu divniekam Juris un Andris Šici – 7.vieta. Tāpat kā skeletonistam Martinam Dukuram – 7.vieta. Tomēr viņi visi bija priecīgi – nauda nav galvenais.
Par kalnu slēpotāju Dināra Dorša un Ivara Ciaguna, tāpat šorttrekistes Evitas Krievanes izjūtām spriest grūtāk. Tomēr arī piedalīšanās sniedz gandarījumu – neviens pēc „medņa” šurp nebija braucis. "Zīle" – startēja, finišēja un nepalika pēdējie – bija godam nopelnīta. Daži Latvijā arī to spēja novērtēt.
Kā „izraku” Neferteti
Esam brīdi gaidījuši „šatlu”, kad iekāpjam, lai dotos uz Turīnu, konstatēju, ka kabata, kurā jābūt „Nokia”, tukša. Matulis piezvana, bet atbilde skan - izslēgts. Spēles vēl nav pusē, un žurnālists bez telefona nav īsts žurnālists. Eju meklēt. Pētu ceļmalu. Finiša zonā, kur vēl nesen pa telefonu runāju ar Daini Dukuru, arī nav. Sāk snigt. Noskumis eju atpakaļ. Tad iešāvās prātā, ka pēdējos 50 m uztaisīju kāpinājumu, lai paspētu uz busu. Ceļmalu pētu rūpīgāk. Un tavu brīnumu – jau pusapsnigusi guļ mana „Nokia”! Skrienot, tā bija izslīdējusi no kabatas. Jutos, kā Neferteti atracis! Vakarā bija vērts atkal uzēst ķiplokus ar piedevām. Bet otrā rītā tur bija pusmetrīga sniega sega...
Versače un Aerodium.lv
Atklāšana un noslēgums bija futbola kluba „Torino” stadionā. Pāris gadus pirms spēlēm par tā iegādi ļoti interesējās jūrmalnieks Aleksandrs Bašarins. Darījums tomēr nojuka – interesanti, ko Bašarins būtu iesācis ar „Torino”, ja netika galā ar „FK Jūrmala”? Bet gan jau aiz viņa bija krievu, ne paša nauda.
Atklāšanā itālieši parādīja, ka ne velti viņi ir nācija, kas pasaulei devusi Versači, Guči, Salvatori Ferigamo. Bet noslēgumā pasauli visvairāk šokēja latvieši – lidojošie puiši no „Aerodium.lv”. Tajā mirklī lepnums par Latviju bija vēl lielāks, kā redzot karogu mastā virs Rubeņa galvas.
Atpakaļceļš arī gāja caur Milānu. Lidosta pārsteidza gan mūs, gan „Latvijas Avīzes” bosu Viesturu Serdānu. KLM bija lētas biļetes, bet par brīvu ņēma tikai 20 kg bagāžas. Mēs pa četriem kaut kā izlīdzinājām fotogrāfu veidoto pārsvaru un kāds simts eiro vien bija jāpiemaksā sākotnēji 500 prasīto vietā. Toties Viesturs bija sakolekcionējis olimpisko literatūru kādu 1000 eiro vērtībā. Viņam tās bija pirmās spēles.
"Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", šajās spēlēs bija tik precīzs, cik allaž precīzs ir Rainis – Mārtiņa Rubeņa bronza un „Aerodium” lidojums bija zīme – Latvija var! Ja ļoti grib.
