Arturs Vaiders: Latvija Olimpiskajās spēlēs - aculiecinieka skatījumā. Nagano.

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Pirms Nagano Latvijas ziemas sports saņēma vairākus itin smagus sitienus. Tajā skaitā finansiālus, jo banku krīze nepagāja secen arī sportam. Izžuva arī banka "Olimpija" - palika tikai māja ar mazo balkoniņu uz Lāčplēša ielas pusi. Bankas sabrukuma gadījumā bosam it kā vajadzējis nolēkt no balkoniņa. Par mēģinājumiem to darīt ziņu nav. Tas laiks, kad „sponsors” ienākušajam sportistam parādīja uz maisu ofisa stūrī un noteica „Paņem, cik vajag”, jau bija sena vēsture.

Bez hokeja, Vlaščenko, Berežnajas

Ja uz Lillehammeri hokeja izlasei tikt bija gandrīz nereāli, jo pretī stājās Petra Ščastnija iedvesmotā Slovākija, tad Nagano  mūsējiem vajadzēja būt. Pēdējā kauja notika Rīgā. Arī Ozoliņš bija aptverē. Taču baltkrievi izrādījās labāki... Varbūt pietrūka Irbes, bet visdrīzāk KOMANDAS.

Uz dzimteni devās daiļslidotājs Andrejs Vlaščenko. Uzvārds melo - ne uz Ukrainu. Viņš dzimis Austrumvācijas pilsētā Veimārā PSRS militāristu ģimenē, un tieši uz Vāciju arī pārcēlās un zem tās karoga guva labākos panākumus.

Izjuka arī perspektīvais daiļslidošanas pāris Jeļena Berežnaja/Oļegs Šļahovs. Jau Lillehammerē viņi radīja iespaidu, ka  pēc  četriem gadiem būs medaļas. Taču pēc diviem gadiem  Stavropolē dzimusī Berežnaja atgriezās vēsturiskajā dzimtenē un kopā ar Antonu Siharulidzi (kas nu jau Krievijas domes deputāta statusā!) kļuva par olimpisko čempioni. Vainots tika Šļahovs, kurš treniņos palaidis rokas pret trauslo partneri. Vainots tika negadījums treniņā, kad paralēlajā griezienā Oļegs ar slidu trāpīja Ļenai pa galvu. Rezultātā nopietns galvaskausa lūzums, ilga ārstēšanās... Vainota tika trenere Tamāra Moskvina, kura jau bija izshēmojusi, kā talantīgo Berežnaju atdabūt atpakaļ uz Krieviju. Vainots tika Siharulidze, kas pēc kāda tusiņa esot ilgāk uzturējies Berežnajas gultā. Kas tur ko vairs atšķetinās.
Nagano daiļslidošanas hallē izdevās arī Ļenu satikt, taču uz lielu runāšanu viņa nebija piedabūjama. Varbūt bija rūgtums, ka šoreiz tikai sudrabs.

Punktiņš debesīs virs pirts

Pēc divām spēlēm Eiropā baltā karavāna posās uz Japānu - uz Nagano, kas šīs tiesības ieguva rekordgarā balsošanā SOK kongresā, tikai piektajā kārtā uzvarot Soltleiksitiju (vēl pretendēja Aosta, Esterzunda, Haka). Paciemojušās divās mazizmēra Eiropas pilsētiņās Albērvilā un Lillehammerē, Ziemas olimpiskās spēles šoreiz viesojās jau vidēja izmēra pilsētā. Nagano bija ap 350 000 iedzīvotāju. Iepazinās ar pavisam citu kultūru, tradīcijām, mentalitāti. Zemē, kuras valoda un rakstība patiešām bija kā japāņu ābece.

Pie visa tā vēl nācās izbaudīt arī kārtīgu laiku joslu aklimatizāciju – Rīgu no tās šķīra 7 stundas. Mums šoreiz izdevīgas, jo nākamās dienas avīzē varēja dabūt pat visvēlākos notikumus. Tiesa, miegam palika mazāk. Turklāt ekstra reizē kolēģis no Rīgas, kur bija 22:00 un pēdējais avīzes nodošanas brīdis, pēkšņi varēja piezvanīt, lai ko noskaidrotu. Nagano tobrīd bija 5:00...

Šoreiz čarters vairs nederēja un nācās izmantot regulāro reisu. Šoreiz lidojām ar „British Airways” Rīga – Londona – Tokija. Kādi 5000 km lieki, bet tā bija lētāk. Papētot lidojuma maršrutu, bija sajūta, ka trase slīd pāri arī Preiļu rajonam. Arī tagad vasarā, kad pēc pirts, sēžot uz terases, veros zvaigžņotās debesīs un ieraugu mazu lidmašīnas punktiņu, kas kustas uz austrumiem, gandrīz vienmēr nostalģiski novelku: „Londona – Tokija”. Un varbūt tā arī ir.

Šoreiz jau žurnālistu pulciņš bija vēl kuplāks - arī vecie buki Egils Jurisons, Jānis Matulis. Šoreiz "Dienas" datorpuiši bija īpaši labi pacentušies, par ko joprojām paldies Jānim Vilimam.

Mobilie telefoni 1998.gadā vairs nebija retums. Tomēr zvani uz un no Japānas uz Eiropu un Ameriku bija dārgi. Turklāt telefons noderēja arī „iekšējai” saziņai, tāpēc daudzi ņēma palīgā kādu vietējo operatoru. Kad telefons bija rokā, neviens daudz nesaspringa, lai mainītu ienākošā zvana signālu. Un tad nu šāda aina: agrs rīts. Autobusā braucam uz bobsleju vai biatlonu. Ceļš vismaz pusotras stundas garumā. Guļam. Te pēkšņi gandrīz visi augšā un tver pie kabatas. Jo kādam zvana. Bet tikai vienam! Pamazām jau signāli dažādojās...

Dzīvojām drīzāk japāniskā šaurībā un viņu stila telpās. Sienas plānas un aiz tām labi varēja dzirdēt, ko stāsta BBC vai CNN, bet arī visas skaņas, ko vien cilvēka rumpis spēja dabūt ārā.

Bez hokejistiem, daiļslidotājiem arī Nagano Latvijas delegācija nepārsniedza 30 - bija 29. Trešajās spēlēs pēc kārtas karoga kāts tika uzticēts bobslejistam - šoreiz Sandim Prūsim. Kolorītākais Latvijas delegācijā, precīzāk, pirms tās, bija sumo cīkstonis Musojama. Nē, mēs jau ne ar ko nebijām labāki - arī citu komandu priekšgalā bija vīri, kam svarā vismaz centners. Šis fakts bija labs stimuls, lai kādu laiku sumo turnīros, ko pa reizei rādīja Eurosport, fanot tieši par Musoyamu. Tiesa, Akebono līmeņa sumists viņš nebija. Bilance parasti apmēram 5:5. Klātienē paspiest viņa roku neizdevās, bet neklātienē uz „Dienas” jautājumu īsā formā atbildēja. 

Šoreiz karoga kāts izrādījās gana laimīgs un Sandis Prūsis gan divniekos (ar Jāni Elsiņu), gan četriniekos (vēl Elsiņš, Egils Bojārs/Jānis Ozols) iebrauca olimpiskajā sešiniekā - attiecīgi 5. un 6.vieta.

Spēles no slimības gultas

Nagano spēles paliks atmiņā arī ar kārtīgu nokrišanu slimības gultā. Vienreiz arī tas jāpiedzīvo!

Un tas vēlreiz atgādināja, ka sīkumu nemēdz būt. Slēpošanas sacensību laikā stipri sniga. Slapjš sniegs. Pašā Nagano, kur bija mūsu ciemats, nekas par to neliecināja un cepure vieglprātīgi bija palikusi mājās. Sintētiskā kapucīte tikai lipa klāt slapjajiem matiem, kuru tobrīd bija vairāk kā tagad. Tā ar slapju galvu nostaigāju teju pusdienu. Turklāt notikumā, kur Latvija bija tālu tālu no medaļām. Taču, ja reiz bijām spēlēs un nekas cits ievērības cienīgs tobrīd nenotika, braucām un skatījāmies. Kaut vai, lai papriecātos par igauņiem. Bet parunājāmies arī ar savējiem.  Nagano Latvijai distanču slēpošanā bija reti kupla pārstāvniecība - pieci. Divas dāmas (Anžela Brice un Ināra Rudko) un trīs kungi (Jānis Hermanis, Juris Ģērmanis un Roberts Raimo). Pirmo reizi olimpiskajās gaitās finišu nesasniedza Hermanis. Tas varbūt bija ievērības cienīgākais fakts šajā sporta veidā.

Katru dienu kaut kas notika - te kamanas, te biatlons, te bobslejs. Kādu laiku mēģināju turēt līdz. Reizēm darba vieta izskatījās gandrīz kā reklāmas klipā - blakus datoram kaudze ar piešņauktām salvetēm. Beidzot tomēr meklēju dakteru palīdzību, jo MPP (preses centrā) ir arī Medicīniskais punkts. Dakteri pataustīja pulsu, pamērīja asinsspiedienu, papētīja acu zīlītes, parakstīja tabletes. Iztika bez asins nolaišanas un klizmas. Bet māsiņas nebija gluži tādas, ka būtu gribējies mākslīgo elpināšanu... Lai vai kā, biatlona 10 km sprintu, kur Bricim bija labi varianti un kurus beigu beigās slikto laika apstākļu dēļ žūrija pārsvītroja, sacensības pārtraucot, pavadīju četrās sienās un gultā pie TV. Līdz ar to neko daudz nebiju zaudējis, jo pēc pāris dienām biju uz pekām. Ak jā, secen aizgāja chief de mission sarīkotas svinīgās vakariņas žurnālistiem - tātad arī suši un sakē. Geišas laikam nebija arī tur. Un kur viņas vispār bija?

Kuriozā stafetes maiņa

Ja pašā Nagano laiks pārsvarā bija gana labs, tad slēpošanas un biatlona stadionos Nodzavā pārsvarā slikts. Divas dienas pēc kārtas saule tur nespīdēja. Nav šaubu, ka tieši Nagano vislielākās emocijas sagādāja biatlonisti - gan individuāli, kur Ilmārs Bricis, Jēkabs Nākums, Oļegs Maļuhins iekļuva sešiniekā - attiecīgi 5. (20 km), 5. (10 km) un 6. (10 km). Varēja pat rēķināt, kas būtu bijis, ja tikai vienu lodi vairāk trāpītu mērķī. Bet par stafeti un Gundara Upenieka misēkli pat tagad vēl rakstīt grūti. Patiešām - kas to varēja paredzēt, ka Bricis būs tik ātrs – šis jau stafetes maiņas zonā, bet Gunča vēl slēpes liek pie kājām! Tas, protams, sanervozēja allaž labo šāvēju Upenieku un divās šautuvēs viņš iztērēja sešas rezerves patronas un mēroja vienu soda apli. Tiesa, pat ar labu šaušanu un bez misēkļa stafetes maiņā līdz medaļām laikam jau pietrūktu. Lai gan, kas to zina. Varbūt latviešu spiedienu kāds no konkurentiem neizturētu, varbūt medaļu tuvums dotu otro elpu Ješkam un arī viņš iztiktu bez soda apļa. Šoreiz sestā vieta – bronza palika 2 minūšu un 6 sekunžu attālumā.

Tomēr ar Nagano emocijām pārpārēm pietika, lai vēl vismaz piecus gadus Latvijā no biatlona juktu prātā un pāris nedēļas pēc olimpiskajiem startiem sacensībās Priekuļos nebija, kur mašīnu nolikt.

Kalnu slēpošanā startēja arī talantīgā Ilze Ābola, kurai lielās motivācijas brīdis gan laikam bija garām. 31.vieta milzu slalomā jau it kā izskatījās laba, bet līdz 1.vietai milzu 24 sekundes. Savulaik vēl talantīgāka bija Ulla Lodziņa, bet līdz olimpiskajiem startiem tā arī netika. Traumas. Tomēr dzimta bez olimpiskajām spēlēm nepalika - Nagano pie starta tika kolorītais brīvdomātājs Rodžers Lodziņš (kopā ar Māri Rozentālu). Der piemetināt, ka viņa treneris bija spītīgais Dainis Dukurs, kas bija kā dadzis acīs daudziem tālaika bobslejā. Tomēr Lodziņš savu sapni īstenoja. Un neilgi pirms tam no pasaules junioru čempionāta, kur Dainis bija kopā ar Lodziņa komandu, no Lillehammeres uz Siguldu tika atvestas pirmās skeletona kamanas. Ar tām pirmos braucienus izdarīja arī Martins un Tomass Dukuri. Kā tas tālāk attīstījās, jau labi zināms.

Atkal pa tukšo bija kamaniņu braucēju starts - labākā vieta Annai Orlovai - 13. Jaunajam Mārtiņam Rubenim - 14.vieta un vērtīga pieredze.  Trīspadsmitie arī Roberts Suharevs ar Dairi Leksi.

Spītīgi turpināja slidot Ilonda Lūse. Kā šī sporta veida pēdējais mohikānis - pat uz Alūksnes ezera sen vairs nav ātrslidošanas apļa. Kur nu vēl citur! Nevar taču cerēt uz Kanādā slidojušajām latvietēm Silviju Burku vai Ingrīdu Liepu (viņa Nagano beidza karjeru).

Nagano pirmo reizi piedalījās arī NHL profesionāļi, kam līgā bija divu nedēļu pauze. Mūsu profiem, kuru tobrīd bija gana daudz, sanāca brīvdienas. Finālā čehi apspēlēja favorītus krievus. Nagano sāka spīdēt Ūles Eināra Bjerndālena un Hermaņa Maijera zvaigznes. Bobsleja divniekā tika pasniegti divi zelti un viens tika tagadējam Krievijas izlases galvenajam Pjēram Lidēram.

Hachimaki

Uzlecošās saules zemē saule beidzot uzlēca arī Latvijas ielā - bijām iekļuvuši cienīgajā olimpiskajā sešiniekā - turklāt piecos startos. Tas jau bija kaut kas! Vieni jau sāka slavēt LOV, citi vēl teica, ka tas tik un tā ir iepriekšējās sistēmas darba rezultāts.
Slimošana uz pēdējo dienu pārlika arī dažu suvenīru meklēšanu, ieskaitot pieres apsēju ar japāņu sarkano sauli vidū. Poļu kolēģis apmēram izstāstīja, kur to meklēt, bet Japānas speciālistam Edgaram Katajam biju aizmirsis pajautāt, kā to īsti sauc japāniski, bet anglisko ekvivalentu tā uzreiz izdomāt bija grūti. Varbūt. Eju, bet bodīti neatrodu. Skatos, kam varētu pajautāt. Ieraugu divus pajaunus džekus, kam vismaz dažus vardus angliski arī vajadzētu zināt. Jautāju, ar žestiem rādu, zīmēju ripuli uz pieres, saku: Head band... head belt... bandage.” It kā saprata un parādīja.  Pēc pāris metriem, pametis skatu atpakaļ, dzirdu  kā čaļi pilnā balsī smejas: „Head belt, head belt...” Nu kā var nezināt šī apsēja japānisko nosaukumu! Sameklēju, nopirku - izrādās „hachimaki”! Tagad to allaž lieku uz pieres „Stipro skrējiena” laikā. Izrādās, ar „koņichiva” vēl nepietiek! Bet ātri var pierast pie tīrības, pieklājības.

Otrajā nedēļā jau paši sākām viens otram klanīties...

Pārāk daudz tur bija neparasta - sākot ar ēdienu un tehnoloģijām (kaut intuitīvi tika gaidīts pat vairāk) un beidzot ar ceļiem, mājām un, protams, cilvēkiem. To nevar izstāstīt, to vajag izjust. Šoreiz viss sanāca lieliski - gan sportiskās emocijas, gan viss apkārt tām.

Kad ir intensīvs darbs un miega bads, svarīgi ir tās nedaudzās stundas nogulēt zīdaiņa miegā, Bet Nagano vēl traucēja lielā laika starpība. Tāpēc miega tablešu vietā glāzē tika lieta ugunīgā dzira. Ņemot vērā ievedamos limitus, tā gana ātri beidzās. Un Japānas cenas pat pašiem japāņiem ir pārāk augstas. Tādās reizēs sporta žurnālisti ar sajūsmu raugās uz kultūras aprakstniekiem, kur pārsvarā ir dāmas. Redz, viņas somā arī varētu ielikt traukus, bet pie galda vien panašķotos. Ir arī izņēmumi, tomēr nedaudz. Viņu vidū mūsu spēcīgās diskametējas Skaidrītes Baikovas nav. Viņa gan varējusi izdzert tik, cik divi veči un tad vēl trešajam skaidrajam riktīgi sodot pa pieri... Tāpēc spēļu otrā puse bija gandrīz trakāka kā Amerikā sausā likuma laikā. Sakē tik īsā laikā nepaspējām iemācīties dzīt. Un fototehnikas tīrīšanai paredzēto spirtu tā arī neesam iemācījušies patērēt. Turklāt pamazām jau sākās digitālās tehnikas laiks.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti