„Renault Clio” mocības
Bez mudināšanas bija skaidrs, ka vajadzēja būt klāt čempionāta atklāšanas spēlē Portugāle – Grieķija, kas notika „FC Porto” jaunajā „Dragao” stadionā. Tur arī gaidīja pirmais pārsteigums – lai arī esam no tālas futbola provinces, taču vietas ložā labākas nekā, piemēram, Beļģijas, Polijas vai Somijas kolēģiem! Jo esam tak no finālturnīra dalībnieku valsts! Jau pirmajās dienās esot Portugālē, pārsteidza ne tikai arhitektoniski iespaidīgie stadioni, bet arī ceļi, kas uz čempionātu tika jūtami paplašināti. Galvenais bija atrast pareizo nobraucienu, jo kļūdas gadījumā varēja nākties braukt apkārt teju visai Portu. Svētkus sabojāja rezultāts – 2:1 Grieķijas labā. Kā Portugāle māk priecāties, dabūjām izjust pēc viņu uzvaras 1:0 pār „lielo brāli” Spāniju. Pat nelielā Anadija plandījās karogos un šallēs, un skanēja auto taurēs un daudzbalsīgā „Portugal!”.
Čempionāta sākumam par godu atkal rīkojām pieņemšanu ar „Vino Porto”, galda tenisu un zolīti. Ar pirmo gan aizrauties nedrīkstēja, jo Žanis un Egons mani pierunāja aizvizināt uz gandrīz 300 km attālo Lisabonu, kur „De Luz” stadionā tikās Anglija – Francija. Katra turnīra saldēdiens. Viņiem bija lieka biļete. Man būtu arī preses biļete, taču šoreiz izlēmu izmantot izdevību maču vērot no fanu vietām, no kurienes tomēr ir cits rakurss un piedzīvojums.
Par lielāko piedzīvojumu gandrīz vai izvērtās brauciens ar to „Renault Clio”, jo abi līdzbraucēji kopā svēra vismaz divarpus centnerus. Kad „Clio” ieskrējās, bija grūti apturēt, taču pirms Lisboa sākās sastrēgumi un, lai sāktu kustēties pret kalnu, kādam līdzbraucējam gandrīz vai nācās izkāpt ārā un iestumt. Tomēr laimīgi aizkļuvām, vēl laimīgāk atradām stadionu un arī vietu, kur atstāt mašīnu.
Tik vien vēl vajadzēja atcerēties, kā pie tās nokļūt, kad spēle būs galā un ieliņās mudžēs no angļiem un frančiem. No angļu trakuma ne pirms, ne pēc spēles nebija ne vēsts (pie visa vēl arī zaudēja 1:2). Vien jau pie Brīvības pieminekļa iedibinātā čurāšanas mānija. Šoreiz pārtraukumā trijās rindās apkārt stadionam. Lieki piebilst, kas visas 62 000 vietas un vēl mazliet bija aizņemtas, un uzņemtais diurētiskais līdzeklis, ko mēdz saukt arī par alum līdzīgu dziru, bija jāizvada. Atpakaļceļš bija raitāks, jo sastrēgumu vairs nebija un „Clio”, kā jau uz mājām, skrēja ar Žaņa un Egona pievienoto paātrinājumu.
Baiba un Dārta
Latvijas pirmais pārbaudījums bija mačs ar Čehiju salīdzinoši nelielajā Aveiru, kur uzsliets burvīgs stadions. Portugālē karsti, spēle agrā pievakarē. Čehu skaitlisko pārsvaru mūsu fani grib pārtrumpot ar balsu trenētību un skaļumu. Tribīnēs skaistu meiteņu un sarkanbaltisarkano patiešām bija gana daudz, par ko Eiropa atkal brīnījās. Bija ministri un namamātes, kas vēl nesen par futbolu neinteresējās, bija Māra Verpakovska draugi no „Prāta vētras”, bija koris „Dzintars”. Atmiņas par šīm meitenēm čehu faniem pat tagad droši vien krūšu kurvi divtik varenāku padara. Bija arī visai daudz agrāko futbolistu, un kopš tā laika pagājušie desmit gadi izrādās ir gana ilgs laiks – nav vairs mūsu vidū Ilmāra Liepiņa, Genādija Šitika...
Gadījās arī pa kādam misēklim. Pat fotoalbumos iekļuva bilde ar kādu daiļavu vainadziņu galvā un Latvijas šalli rokā. Viņā tika sazīmēta Māra Verpakovska izredzētā Baiba Seska un tā arī tika parakstā piefiksēts. Taču īstenībā tā bija 16 gadus jēkabpiliete Dārta Daneviča, ko tagad zinām kā Dailes teātra aktrisi un atpazīstam seriālos. Baibu vairāk vajadzēja meklēt Māra draugu „Prāta vētras” puišu kompānijā, kas tur ne tikai fanoja, bet arī piedalījās mūziķu futbola turnīrā Portu.
„Dzeltenā prese” misēkli gan izlaboja un paziņoja, kā tā tomēr nav nekāda Baiba, un iebrauca citā grāvī, Dārtu nosaucot par Inesi. Tā gadās, teiktu Vonnegūts.
Sarkanbaltisarkanā tribīne uzsprāga, kad Māris Verpakovskis guva Latvijas pirmos (un arī vienīgos) vārtus Eiropas čempionātu finālturnīros, izvirzot mūsējos vadībā. Līdz mača beigām gan kļuva 1:2 un ne bez tiesneša Žila Vesjēra atbalsta. Bet varbūt mums tikai tā likās... Preses konferencē ar savdabīgo tulkošanu izcēlās Nils Kalns, taču tas tāds sīkums vien šķita. Mēs vārījāmies Eiropas futbola lielajā katlā.
Saknes draudzībai ar „Kicker”
Nākamā spēle, kas bija paredzēta „Bessa” arēnā, Latvijai bija īpaša – ar Vāciju, kuras vārtos bija Olivers Kāns. Kā izrādās ar latviešu asinīm – viņa vecmāmiņa nākot no Valmieras. Latvijas izlasē latvisko asiņu jau nebija daudz vairāk. Ikvienam (Imants Bleidelis, Māris Verpakovskis, Andrejs Rubins, Dzintars Zirnis, Juris Laizāns), kas piedalījās spēlē pret Vāciju, nebija „tīri” papīri, bet dažam tik vien kā latvisks uzvārds.
Vācu mediju interese par Latvijas izlasi bija gana liela jau kopš novembra un īpaši kopš izlozes. Anadijā beidzot iepazinos ar Manfrēdu Munrātu no „Kicker”. Tieši „Euro 2004” sakarā izveidojās sadarbība ar šo populāro izdevumu. Ik pa brīdim viņi meklēja informācija arī par Latvijas futbolu un par izlasi jo īpaši.
Atšķirībā no „Dragao” „Bessa” stadions bija vairāk iespiests pilsētas apbūvē, ar sarežģītāku piebraukšanu un noparkošanos. Vienreiz izdevās pabraukt garām vajadzīgajam pagriezienam un sanāca līkums ne pa jokam. Bet pēc spēles uz daudzu mūsu fanu lūpām bija angļu tiesnešu Maika Reilija vārds. Pāris reizes Rūdija Fellera trenētie vācieši Verpakovski ņurcīja kā „vurstu” bulciņā, bet tiesneša svilpe klusēja. Arī tad, kad varēja iedot pendeli uz Kāna vārtiem.
Gods godam latviešu fani nebija tik traki kā angļi no „Manchester Unided”, kas nesen visādi izlocīja Švainštaigeru. Arī mēs nedaudz „cūkganu” apspēlējām, taču ar mēru. Lai vai kā, pirmais un vienīgais punkts Eiropas čempionātu vēsturē bija nopelnīts pret izlasi, kas bijusi gan Eiropas, gan pasaules čempionu godā. Mihaila Zemļinska un Aleksandra Isakova skrējiens gar tribīnēm ar Latvijas karogu rokās bija kā uzvaras svinību laikā. Pēc spēles rezultātu 0:0 tā arī nosauca: „Vēsturiska uzvara...” Kaspars Roga mača labākā spēlētāja balvu pasniedza... Mihaelam Balakam.
Šis notikums tika svinēts otrā Anadijas krodziņā. Vakara gaitā pie galda apgrozījās varbūt pat 30 svinētāju. Kurš deva priekšroku portvīnam, kurš alum līdzīgajam „Sagres”. Kurš uz galda atstāja samaksu par patērēto, kurš ne. Kad ar kolēģi Jāni Matuli posāmies mājās un sākām norēķināties, izrādījās, ka gana daudz vēl trūkst. Izkratījām kabatas. Pietrūkst. Sniedzam pretī norēķinu karti, bet to tur neņem pretī. Ejam uz bankomātu, bet tas neņem pretī karti, jo izrādās, ka naktī Anadijā bankomāti naudu neskaita. Ejam pie bārmeņa un noplātām rokas. Bet šis, puisis no Bulgārijas, kas mūs redzēja pirmo reizi mūžā, bez šaubu ēnas: „Nekas, atlikušo samaksāsiet rīt!”. Lūk, uzticēšanās, kaut summa bija rakstāma ar trim cipariem. Kad atdevām naudu, puisis pauda pārliecību, ka neesot ne mirkli šaubījies, ka parāds nebūšot brālis.
Starplaikā starp maču ar vāciešiem un holandiešiem tika sarīkot futbola mačs starp žurnālistu izlasi un izlases apkalpojošo personālu. Žurnālistiem izredžu nebija, jo pretī stājās savulaik Rīgas „Daugavā” spēlējušie Jevgeņijs Miļevskis, Aleksandrs Kulakovs, viens no pirmajiem skontiešiem Aleksandrs Jurovskis. Tomēr cīnījāmies līdz pēdējam un rezultātu ātri aizmirsām. Tieši Portugālē īpašu cieņu iemantoja Gunārs Jakobsons, kura reportāžas klausījos, vēl dziļos laukos dzīvodams. Katru dienu Gunārs ar kolēģi Initu Kresu bija gatavi kājām mērot vairāku kilometru garo ceļu ar no dzīvesvietas līdz Anadijas stadionam. Labi, ja sakrita plāni un varējām uz stadionu aizvest arī viņus. „Clio” bija gatvs arī otram reisam.
Pēc spēles ar Vāciju jau sākās runas, kā Latvija sadalīs UEFA piešķirto prēmiju. Uz to bez šaubīšanās pieteicās arī Nils Kalns...
Brašā zvejnieku brigadiere
Portugālē šis bija "čerešņas” laiks, tomēr cenas nebūt nebija lētākas kā Latvijā. Vienā pēcpusdienā, kompānijai Matulis, Znotiņš, Lūsēns piepulcinot arī Lauri Lizbovski, izbraucām uz okeāna piekrasti. Lielajos viļņos nekāda varenā un drošā pelde nesanāca, toties dabūjām redzēt, kā vietējā zvejnieku „kolchoza” brigāde ar trali kāš okeānu. Krastā tiek izvilkts viss, kas nepaspēj izsprukt cauri tīkla acij.
Sīkums turpat samaļas ar krasta mazajiem akmentiņiem. Vēlāk arī sapratu, kāpēc kaķim Robim vēl ilgi tik mīļas bija manas jēzenes – smaržoja pēc Atlantijas zivīm! Iespaidīga bija šī arteļa brigadiere – kaut kas starp Nonnu Mordjukovu un Remarka varoni no „Melnā obeliska", kas ar pakaļu no sienas vilka laukā naglas. Un vēl ar ieģipsētu roku. Toties darbs kūsāja bez aizķeršanās un zivis blakus krodziņā garšoja pat ļoti. Izdevās noskatīties arī vispretrunīgāk vērtēto maču Dānija – Zviedrija, kas beidzās neizšķirti, lai arī it kā kaujinieciski 2:2. Rezultāts derēja abām komandām, bet nederēja itāliešiem. Bija interesanti vērot itāliešu sašutumu un godīgo skandināvu taisnošanos.
Līgo vakars
Pēdējais mačs Latvijai bija Līgo vakarā Bragā. Stadionā, kas bija iekalts klintī. Atšķirībā no Krievijas un Bulgārijas, kas pēc divām spēlēm jau varēja pakot mantas mājupceļam, Latvijai ļoti teorētiskas izredzes vēl bija. Vien vajadzēja piesist holandiešus. Vainagiem rotātās Latvijas tribīnes piešķīra īpašu gaisotni. Spēlē pret oranžo Nīderlandi variantu nebija, jo spēki un emocijas bija palikušas iepriekšējās spēlēs.
Grūtākais bija pēc tam. Kā tu Līgo vakarā neizdzersi kausu alus. Un Jāņos ar vienu nepietiek, jo sevišķi, ja pulkā ir Jānis (Matulis). Līdz izlidošanai, kas bija agrā rītā, vajadzēja paspēt atkļūt līdz dzīvesvietai un visu uzrakstīt. Reportāžu. Intervijas ar spēlētājiem un treneriem. Salikt atzīmes visiem, kas bija laukumā. Uzrakstīt viedokli - rezumējumu. Zviedriem vai holandiešiem šo darbu veica trīs, četri vai pieci, bet mazai valstij nav tāda atvēziena un jātiek vien bija galā vienam pašam. Cerot, ka reiz atkal, ja ne pašam, tad kādam jaunākam kolēģim atkal būs tā laime būt Eiropas futbola sirdī.
Jāņu svinības turpinājās arī līgumreisā. Komandā Jāņu nebija, toties delegācijas vadītājs bija Jānis Mežeckis. Īsto Jāņu alus kausu jau varēja tukšot mājās, dalot tuviniekiem Portugāles suvenīrus un iespaidus, rādot „diapozitīvus”.
