Uzvar, kas pieraksta
Tie laiki, kad pat lidojot uz spēlēm futbolisti, jo sevišķi salona tālākajā galā, atļāvās pa glāzītei un reizēm arī ar pudeli izrādījās par maz, bija pagājuši. Pat Vīts Rimkus un Valentīns Lobaņovs bija ieturēti. Daudz lielāka piekrišana bija kāršu spēlēm, sākot no zolītes līdz Mežciema pokeram. Trijotnē Leonards Andžāns – Dāgs Čuda – Gunārs Jakobsons uzvarēja tas, kurš pierakstīja – Andžāns.
Citiem sportiskais režīms nebija jāievēro, garastāvoklis visiem bija vairāk nekā pacilāts, tāpēc no lidmašīnas visi izkāpa savām kājām. Kaut ir bijuši arī citādi gadījumi... Delegācija uzreiz iekārtojās eleganti izkrāsotā autobusā „"Sarauj, sarauj, Latvija, mūsu mērķis - uzvara!" un gana stingras apsardzes pavadībā devās uz parkā esošo „Das Termas”, kas līdz pat čempionāta beigās kļuva par izlases mājvietu.
Nākamajās dienās ar vairākiem līgumreisiem Portugālē ieradās arī mūsu fani, ekspremjeru Ivaru Godmani un eksprezidentu Gunti Ulmani ieskaitot. Spēles klātienē beidzot bija gatavs vērot arī LFF prezidents Guntis Indriksons. Gana daudz bija tādu, kas 3000 km mēroja arī ar autobusiem vai privātajiem auto, daži izmantoja arī dzelzceļu. Varbūt kāds pamēģināja arī ar velosipēdu, kaut netika dzirdēts. Latvija – Portugāle nav Tērbata – Dundaga un kājām līdzīgi Krišjānim Baronam uz futbolu noteikti neviens negāja.
Daļa no faniem izmitinājās tieši Anadijā. Lai būtu vienkopus un tuvāk izlasei. Var droši teikt, ka klusajai pilsētiņai latvieši uz pāris nedēļām iedeva jaunu elpu.
Kad aptrūkstas portvīns
Apstākļi žurnālistu dzīvošanai bija askētiskāki nekā sākotnēji solīts, taču ne jau pēļos gulēt tur bijām braukuši. Padomju laikus izdzīvojusī paaudze nebija izvēlīga. Galu galā – pagalmā bija baseins, kurā varēja veldzēties un iegūt možumu visai dienai. Žurnālisti pēc veiksmīgi padarītiem darbiem kopā ar pietuvinātām personām un dažiem netālu dzīvojošajiem faniem pirmajā vakarā sarīkoja savu „pieņemšanu” vietējā krodziņā (netālu no mūsu mītnes bija divi). Kā pamatdzērienu „Portugāles atklāšanai” izvēlējāmies vietējo bagātību portvīnu. Ne jau tāpēc bijām lidojuši 3000 km, lai baudītu alum līdzīgo dziru „Sagres” vai parasto sauso vīnu. Mūsu pulks bija gana liels - teju vai pirmo un vienīgo reizi bija pārstāvēta arī reģionālā prese – Edgars Lūsēns no „Kurzemes vārda”. Kā nekā izlases līderis bija Liepājā dzimušais Verpakovskis. Diemžēl Edgara dzīves gājums pārāk ātri un negaidīti aprāvās.
Pēc pāris stundām bāra zēns ar nodurtu galvu nāca klāt un gandrīz vainīgi atzinās: „Portvīns mums beidzies...”. Anadija bija nolikta uz ausīm! „Pieņemšana” bija izdevusies un "Euro 2004" sākām iespaidīgi.
Tomēr varējām vēl turpināt, jo dzīves vietā bija gan galda tenisa inventārs, gan līdzi vairāki kāršu komplekti. Hokejists Žanis Smons, kas tobrīd uzraudzīja Skonto stadionu, labprāt spēlēja arī zolīti. Savukārt viņa čoms Egons Zaķītis vēl labprātāk spēlēja galda tenisu. Līdz gulētiešanai kā vienā tā otrā, veiksmīgi kombinējot spēkus, izdevās sasniegt gana labus ienākumus. Pat portvīnu par brīvu taču tur neviens nedeva!
Mazajai Anadijai Latvijas futbolistu apmešanās bija liels notikums. Jau otrajā dienā pilsētas mērija rīkoja pieņemšanu, kurā netrūka vīna, bet īpaši uz izķeršanu bija vietējā delikatese - uz iesma cepts piena sivēns – „Leitao a baibbada”. Tur tiešām pirkstus varēja laizīt un līdz pat beigām pietika. Tāpat kā portvīna. Tieši "Leitao a baibbada" parasti tiekot celta galdā Ziemassvētkos, neatkarīgi no tā, kur portugālis mītot...
No Anadijas līdz Aveiru, kur nu vēl Portu vai Bragai kājām neaiziesi un ar vilcienu arī neaizbrauksi, tāpēc noīrējām auto. Tādu ekonomisku – „Fiat Uno”, šķiet. Ar to tad kursējām uz spēlēm un treniņu stadionu, kas bija apmēram 3 km attālumā. Stadions bija neliels, bet mājīgs un komunikācija ar spēlētājiem bija atbilstoši UEFA noteikumiem. Arī pēc treniņiem bija tā saucamās „mixed zones”, kurās par mūsu spēlētājiem bija gana liela interese arī no ārzemju preses puses. Galu galā gaidīja spēles ne tikai ar Čehiju, bet arī ar Vāciju un Nīderlandi. Ik pa brīdim parādījās arī pa kādam anglim, kuru vispirms interesēja Marians Pahars. Vesels viņš nebija, bet uz brīdi laukumā iziet ļoti cerēja. Kā par nelaimi savainojumā iedzīvojies arī izlases pamatvārtsargs Aleksandrs Koliņko un pirms katra mača nācās zīlēt, varēs viņš spēlēt vai ne. Dakteriem un masieriem darba bija pilnas rokas.
Slēgtās durvis un baumu spēks
Līdz spēlei ar čehiem Latvijas izlase Anadijā bija iecerējusi treniņspēlē ar FC Anadia, kas spēlēja vienā no Spānijas zemajām līgām. Treneri izlēma, ka mačs būs aiz slēgtām durvīm. Arī Latvijas presei tās būs slēgtas. Varēja saprast vēlmi kaut ko noslēpt no čehu acīm, taču šeit visiem noteikumi bija vieni. Galu galā žurnālisti savā starpā komunicē un kāda sastāva nianse var aizplūst līdz pretinieku nometnei.
Taču mēs ievērojām, ka iepretim galvenajai tribīnei ir plaša nogāze, kurā ir vīnogu lauks, un no tā var redzēt arī laukumā notiekošo. Vispirms aizbraucām izlūkos un pēc tam to realizējām arī praksē. Ne jau lai gūtu baigi slepeno informāciju, jo vairāk vai mazāk Latvijas sastāvs bija viegli prognozējams. Drīzāk visu uztvērām kā piedzīvojumu, jo no tālskata līdzi nebija un bez tā laukumā notiekošais nebija pārāk labi redzams. Lai arī mūsu spēlētājus pazinām arī pēc kustībām un citām niansēm.
Kad laiku kopā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu bijām klīduši pa vīnogu laiku, ievērojām tuvojamies pāris policistus zirgiem mugurā. Viņiem bija uzdevums novērot stadionu. Vīnogu lauks bija iekārtots tā, ka ar zirgu pa diagonāli pārvietoties nevarēja, tikai bija ejām, tomēr pēc kāda laika viņi mūs sasniedza. Bez jelkādas agresivitātes apmainījāmies dažām replikām un jokiem un uz „atvadām” Ilmārs uztaisīja bildi, kurā fonā abi „kavalēristi” un viņiem priekšā es paceltām un aiz galvas saliktām rokām. Kad tā bilde bija nopublicēta, Latvijā sāka izplatīties baumas (un tās pieņēmušās spēkā), ka mēs ar Znotiņu esam arestēti un sēžam pie ūdens un maizes. Tās gan bija tikai baumas, kaut bija likušas panervozēt Ilmāra tēvam. Lai vai kā, čempionāta atklāšanu varējām sagaidīt jautrā noskaņojumā Portu „Dragao” stadionā un nevis aiz restēm.
