Arturs Vaiders: Spēles, kurām pietrūka dvēseles

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Ja arī kāds var teikt, ka šīs bijušas visu laiku labākās ziemas olimpiskās spēles, tad tie ir latvieši. Izcīnītas divas sudraba un divas bronzas medaļas. Ar medaļām mājās atgriežas deviņi sportisti (no 57) un kopumā uz Latviju ceļo 11 medaļas. Neizdzēšamas pēdas spēļu gaitā atstāja arī Latvijas hokeja izlase, kura ar vienu NHL spēlētāju sastāvā līdz mača pēdējai sekundei lika nervozēt Kanādas izlasei, kurai atkārtoti izdevās izcīnīt olimpisko zeltu. Latvijas izlase (hokejists Lauris Dārziņš) bija pēdējā, kurai izdevās pārspēt kanādiešu vārtsargu Keriju Praisu. Un pat grūti iedomāties, kas notiktu, ja mūsu hokejistiem tas būtu izdevies atkārtoti...

Jā. Pirms spēlēm tika cerēts uz zelta medaļu skeletonā. Pavisam tuvu bija zelta medaļas izcīnīšanas iespēja bobsleja četriniekos. Viens precīzs šāviens no medaļas šķīra biatlonistu Andreju Rastorgujevu. Taču tāds nu ir sports, un olimpiskajās spēlēs tā ir divreiz vairāk. Kaut vai ledus trases veidos, kur, piemēram, mājiniekiem bija lielas priekšrocības. Salīdzinājumā ar mūsu sportistiem, viņi virāžas bija krietni vairāk apguvuši, neiztiekot bez zināmām, nojaušamām un pat vēl nenojaušamām viltībām. Arī tāds ir sports, kur par lielu naudas summu reizēm arī iespējams nopirkt medaļu.

Mazu darvas pilienu Latvijas medus baļļā iepilināja dopinga negadījums ar hokejistu Vitāliju Pavlovu. Gan jau noskaidros arī vainīgo. Bet diez vai bez diskvalifikācijas iztiks un cerams, ka tā nekļūs par iemeslu jaunā hokejista karjeras beigām. Ja kas, iespējams doties uz Ziemeļamerikas līgām, kuras nav IIHF jurisdikcijā...

Nebija ne vainas mūsu formām. Kaut kādu artavu kopējā lietā deva arī Latviešu nams, kaut diez vai atsvēra iztērētos līdzekļus.

Latvija medaļu vērtējumā ieņēma 23.vietu. No 88 valstīm, kuras piedalījās Soču spēlēs, pie godalgām tika tikai 26. No baltiešiem mēs šoreiz bijām vienīgie ar medaļu bagāžu. Līdz šim nebijuši smagu.

Kāpēc celt tribīnes?

Un tagad nedaudz pa pašām spēlēm. Ja lūkojamies caur atlētu prizmu, tad spēles bija noorganizētas augstā līmenī. Septiņu gadu laikā tukšā vietā bija uzceltas lieliskas sporta būves, kurās atlētiem bija viss nepieciešamais, lai parādītu labāko, uz ko viņi bija spējīgi. No dzīves vietām (olimpiskajiem ciematiem) līdz sacensību vietām dažu minūšu laikā varēja teju vai kājām aiziet. Jā, siltais laiks ienesa savas korekcijas distanču un kalnu slēpošanas trašu kvalitātē, taču apstākļi visiem bija vienādi. Sportisti „šo uzticību” attaisnoja ar bezkompromisa cīņu. Reizēm pat fotofinišs nepalīdzēja – 1500 m ātrslidošanā vajadzēja pasniegt divas zelta medaļas. Reizēm tikai fotofinišs izšķīra – kā biatlona masu startā. Dramatiskas cīņas ritēja distanču slēpošanas trasēs un šorttreka aplī. Šīs spēles sagādāja visu laiku lielāko ziemas spēļu varoni – norvēģim Ūlem Eināram Bjerndālenam tagad ir astoņas zelta, četras sudraba un viena bronzas medaļa. Šīs spēles radīja holandiešu brīnumu, kas ātrslidošanā no 32 iespējamām medaļām ieguva 24, tajā skaitā 8 zelta. Līdz ar to ar vienu sporta veidu medaļu kopējā vērtējumā ieņemot 5.vietu.

Apbrīnas vērti ir kanādiešu sportisti, kuri ieguva četrus zeltus no četriem sporta spēlēs iespējamajiem – hokejā un kērlingā.

Finiša taisnē medaļu ražas ziņā visus pārspēja Krievija – 33 medaļas, tajā skaitā 13 zelta. 11 zelti Norvēģijai, 10 Kanādai, deviņas zelta medaļas  ASV. Tiesa, pieciem Krievijas zeltiem tāda ārzemnieciska piegarša – divas medaļas ieguva amerikānis Viks Vailds (kas precējies ar krievieti), divas korejietis  Viktors Ans, kuru dzimtenē neprata novērtēt. Vēl vienu zeltu Ans palīdzēja iegūt stafetē. Tad vēl pretrunīgais zelts Adelinai Sotņikovai daiļslidošanā. Taču šajā gadījumā tā izvērstos par tādu kā matu skaldīšanu.

Diemžēl spēlēm trūka vienas ļoti būtiskas sastāvdaļas – skatītāju, un to skaita ziņā Soči tālu atpalika no iepriekšējām spēlēm. No vienas puses – Krievija tur neko daudz nevarēja ietekmēt. Varēja ietekmēt SOK, pirms deva priekšroku Sočiem. Vietējie skatītāji bija, bet citvalstu fanu saliņas reizēm pat bija grūti saskatīt. Dārgums un sarežģītās formalitātes nebija vienīgais iemesls. Vispirms jau bažas par drošību. Ārzemju skatītāju nebija, bet Krievijas publikas reakcija šķita gana savāda. Fanošana reizēm robežojās ar šovinismu. Biatlona laikā svilpšana, kamēr šāva konkurenti. Kērlingā sauca „mimo”, kad akmeni slidināja konkurenti, daiļslidošanā trokšņoja, kad slidoja konkurente. Ne mazāk savāda bija publikas reakcija Kanādas – ASV izlašu hokeja mačā laikā, kad bija dzirdams regulārs „Rossija! Rossija!” Turklāt cilvēki tribīnēs reizēm sapulcējās, kad spēle jau bija pusē, vai atstāja tribīnes, kad slalomu bija izlīkumojis pēdējais krievu sportists un uz apbalvošanu neviena skatītāja vairs nebija. Jo ārzemnieku, kā jau teicu, arī nebija. Visnepatīkamāk bija vērot dāmu biatlona stafeti, kad visā tās ceļā Ukrainas izlase tika apsaukāta, izsvilpta, ķengāta. Bet varbūt tieši tas palīdzēja četrām dāmām sažņaugties dūrē un izcīnīt savai valstij vienīgo zeltu šajās spēlēs. Tomēr zināms iespaids par valsti, kas rīko spēles, ir saglabājies.

Daža sporta veida ētikas nepārzināšanu varētu piedot, bet necieņas izrādīšana pret sāncenšiem liecina par elementāras kultūras trūkumu. Kolektīvās kultūras, jo individuālā līmenī lielākoties viss bija kārtībā. Radās iespaids, ka ne vienam vien Krievijas karogs iespiests rokās pie ieejas arēnā. Vicināja viņi karogu sparīgi, bet acīs manāms tāds savāds tukšums.

Kad biju spēlēs Vankūverā, Soltleiksitijā, Nagano  un citur, vietējo māju logi un balkoni bija izrotāti ar Kanādas, ASV vai Japānas karogiem. Šeit nekā tāda neieraudzīju. Tātad patriotisms „nenāk no iekšām”. Līdz ar to arēnās valdīja tāds jocīgs vēsums. Jo trūka sirsnības un dvēseles, ko sportam piedod dzīvi pulsējošas tribīnes.

Līdz pilnīgai laimei krieviem, protams, pietrūka uzvaras hokejā, ko viņi būtu gatavi iemainīt pret dažiem citiem zeltiem. Atceros, Vankūverā pēc noslēguma, kas bija tikai dažas stundas pēc kanādiešu hokejistu triumfa, centrā pa ielām nevarēja izspraukties. Te pārdesmit minūtes pēc noslēguma nekas neliecināja, ka vispār kaut kas būtu norisinājies. Atkal tukšs un kluss ir klajumā. Arī ikdienā pilsēta bija klusa un pat pie olimpiskās lāpas cilvēku pūļus neredzēja. Pilnīgs pretstats citām no dzīvīguma kūsājošām spēlēm. Tauta ne vienmēr elpoja unisonā ar varu.

Dažs teiks – galvenais spēlēs ir sportists. Lai tā būtu! Kaut īstenībā galveno nav: katrs savā jomā ir svarīgs – sākot no sportista un beidzot ar brīvprātīgo. Ja gribam slavēt šādu spēļu modeli, pamatoti var jautāt, kāpēc celt tribīnes un tērēties. Saliekam vēl vairāk TV kameru, sēžam mājās un skatāmies ekrānā. Tur nav ne drošības pārbaužu, ne tēriņu par dzīvošanu, tur pa rokai ir iecienītais alus. Tikai - vai par šādu modeli būs priecīgi sportisti? Ne vienmēr bija priecīgi arī šeit, jo tribīnes „nestrādāja” viņu labā. Tajās trūka dvēseles.

50 miljardi dolāru iztērēti godam. Sportistiem bija labi. Kas šeit būt pēc gada, diviem, tā jau ir Krievijas darīšana. Par būvēm Adlerā lielu bažu nav – te paredzētas F-1 sacensības, arī 2018.gada pasaules futbola čempionāta spēles, te iemājosies KHL klubs Soču „Dolphins”. Par kalnu būvēm neskaidrība daudz lielāka, jo daudz kas tur vēl nav pabeigts un nevar paredzēt, kad pabeigs, kas tur brauks, dzīvos, slēpos, tērēs naudu. Jau spēļu laikā daudzviet radās spoku pilsētas iespaids. Pēc spēlēm, kad cilvēku būs daudz mazāk, šis iespaids būs daudz lielāks.

Bet viss laikam ir loģiski. Ja vara grib izrādīties, ja tauta tiek zombēta, tad kolektīvajai dvēselei pa vidu nav vietas.  

No cita gaidi, pats pasaki!

Un tagad nedaudz arī par noslēgumu, kura laikā nācās ilgi stāvēt kājās, jo bija jānoklausās piecas himnas. Krievijas himna divreiz. Piedzīvoju divus gana emocionālus brīžus. Pirmais, kad krieviem smalki izdevās pasmieties par atklāšanā nesanākušajiem pieciem olimpiskajiem riņķiem. Pašironija ir laba lieta un lielām nācijām tās parasti pietrūkst. Šoreiz uz īsu brīdi atradās. Otrs emocionālais mirklis saistās ar epizodi, kurā viens no trim talismaniem lācis,  Maskavas laika Miškas iedvesmots, ar aukstu dvašu nopūta olimpisko lāpu. Pārējais šķita laikam un vietai ne gluži atbilstošs. Balets. Klavieres. Mūzika varbūt patiktu nelaiķim Leonīdam Vīgneram, taču diez vai patika sportistiem, kuriem, iespējams, gribējās kaut ko daudz vieglāku. No tā viņi nogura un, kad sākās diskotēka, visi ātri vien devās mājup. Visi – tas tā maigi teikts, jo kupla bija vienīgi Krievijas delegācija. Pārējie vairumā jau bija aizbraukuši mājās. Patoss bija, "Rossija, Rossija" no tribīnēm pa brīdim atskanēja, taču viss kopumā drīzāk tuvināja miegam. Ak, jā. Vēl bija  suvorovieši bundzenieki, kuri atgādināja, ka 23.februāris šajā valstī ir Armijas diena.  Bahs un Ko to varēja arī nezināt un nesaprast.

SOK prezidents Tomass Bahs, kura vārdu nosaucot, allaž teica 1976.gada olimpiskais čempions paukošanā. Kārtējo reizi pārsteidza, ka nu jau ir divi vācieši, kuri „Gazprom” un vēl šim tam šķiet pietuvināti (pirmais ir ekskanclers Gerhards Šrēders).  Nepietika tikai ar „Spasibo, Rossija.” Vajadzēja vēl dziļu paklanīšanos. Labi vēl, ka noslēgumā "piezemējās" un pateica „Šīs bija atlētu spēles”. Nekas vairāk. Taču jau pirms tam spēļu orgkomitejas priekšsēdētājs Dmitrijs Černišenko bija pateicis to, ko savulaik teica tikai SOK prezidents Huans Antonio Samarančs: „Šīs bija visu laiku labākās spēles – The best ever.”. Kā redzams, kautrībai šeit nebija vietas. Pirmo reizi spēļu vēsturē īpaša pateicība tika izteikta drošībniekiem, kuru bija ļoti daudz, taču strādāja gana neuzkrītoši. Un labi, jo incidentu nebija.

Šīs man bija septītās ziemas olimpiskās spēles, tāpēc ir ar ko salīdzināt. Nenoliedzot pozitīvo. Bez rusofobijas, taču bez rozā brillēm. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti