Arturs Vaiders: Igauņi tuvojas mums, nevis mēs - igauņiem

Latvijā, protams, dažādi uztver Ingas Dauškanes, Arvja Liepiņa, Jāņa Paipala šeit izcīnītās vietas. Par laimi, Jāņa Hermaņa princips – finišēt un nepalikt pēdējam – tiek turpināts. Pašiem viņiem tas varbūt ir mierinājums. Bet arī faniem nav pamata viņus saukt par tūristiem vai līdzīgos vārdos. Viņu iegūtās vietas ir likumsakarīgs Latvijas distanču slēpošanas kopējās ainas atspoguļojums. Maz tādu, kas vēlas nodarboties ar šo sporta veidu, vēl mazāk ir (varbūt pat nav nemaz) kvalificētu treneru. Šie trīs olimpieši vairāk ir fanātiķi, kas izvirzījuši sev šo mērķi un neatlaidīgi uz to gājuši. Taču, lai kāptu augstāk, ar to vien ir par maz. 

Mazs salīdzinājums. Dāmu konkurencē labākā igauniete Trīna Ojaste bija 48.vietā, Ingu apsteidza par 6,83 sekundēm, no labākās atpaliekot par 15 sekundēm. Vīru konkurencē ātrākais igaunis Raido Rankels ierindojās 51.vietā, Liepiņu apsteidzot par 5:46 un uzvarētājam Olam Vigenam Hatestadam zaudējot 15,47 sekundes. Igauņiem ir gandrīz viss, kā trūkst Latvijā. Taču šoreiz laikam aptrūcies talantu. Bet no kurienes mums šie talanti radīsies, ja lielākā daļa skolēnu ar distanču slēpošanu ir uz Jūs? Cik daudzi sporta skolotāji tagad varētu parādīt vienlaidus divsoli, pārmaiņu divsoli, slidsoli? Cik daudzi to varētu iemācīt skolniekiem? Cik daudzās skolās ziemas laikā sporta stundu sarakstā ir arī slēpošana? Jo sevišķi jau Rīgā. Ja bērns nav iemācīts slēpot, viņš nelolos mērķi kļūt par olimpieti distanču slēpošanā. Skaidrs, ka vienkāršāk ir iedot rokās florbola nūju vai basketbola bumbu, taču - vai pareizāk un veselīgāk? Te pat nav runa par nākotnes olimpieti, bet par veselīgu un vispusīgu cilvēku.

Kamēr būs tā, kā ir, arī paliks tā, kā ir. Distanču slēpotāji uz spēlēm brauks piedalīties. 1992.gadā LOK prezidents Vilnis Baltiņš cerēja, ka Jāņa Hermaņa piemērs iedvesmos citus un pēc gadiem mēs tāpat kā igauņi... Nekas nav mainījies. Šoreiz igauņi ir tuvāk mums, nevis mēs – igauņiem.

Labi, Dievs ar slēpošanu, kur pēdējo kaut cik vērā ņemamo panākumu pirms 30 gadiem guva Ineta Vītola-Kravale. Šajā veidā mums nav bijis ne vērā ņemamu panākumu, ne tradīciju, ne skolas. Bet gaužām negribētos, lai šī liga piemeklē arī biatlonu. Pašiem treneru trūkst, bet mūsu labākie skolo Igaunijas (Māris Čakars), Lietuvas (Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins), Ukrainas (Vitālijs Urbanovičs) biatlonistus. Tā ātri var izzust arī šī skola. Pirms četriem gadiem Vankūverā mums bija pilnas abu dzimumu komandas, bet šoreiz ir tikai Andrejs Rastorgujevs un Žanna Juškāne.

Labi, ka ir olimpiskās spēles un vismaz reizi četros gados varam parunāt arī par šīm problēmām. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti