2018.gada UEFA Superkausa spēle, kurā tiksies Čempionu līgas un Eiropas līgas uzvarētāji, notiks Tallinā. Tas nebūt nav jaunā UEFA prezidenta Mirko Čeferina pirmais revolucionārais lēmums, jo tapa ilgākā laikā un ir ilgstošas izpētes (no UEFA puses) un neatlaidīga darba (no Igaunijas Futbola federācijas (FF) puses) rezultāts. Priecājoties par kaimiņu panākumu, Rīgā gribas liet asaras.
Ar ASV kungu un Ķīnas dāmu izlašu uzvarām Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku beigusies 42. pasaules šaha olimpiāde. Latvijas šahisti izcīnīja 17., bet šahistes palika 44.vietā.
Patiešām. Latvijas Finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas uzvara pār vairākkārtējo pasaules čempioni ķīnieti Jifanu Hou saviļņoja šaha pasauli un arī iekļuva Latvijas dienas ziņu top 5. Beidzot arī Latvijas mediji sāka pievērst uzmanību šaha pasaulē nozīmīgākajam pasākumam – Olimpiādei.
Latvijas izlase no Andoras mājās ved trīs punktus. Diemžēl tas ir arī vienīgais priecīgais fakts pēc otrdienas spēles, kurā tika izmocīta uzvara ar 1:0. Viss pārējais vairāk līdzinājās murgam, ko pēc iespējas ātrāk gribas aizmirst. Bet vismaz treneri gan to nedrīkst darīt, jo kļūdas ir jāizanalizē. Citādi murgs var atkārtoties.
Daudzas izlases pirmos punktus 2018.gada pasaules futbola čempionāta (PČ) turnīra tabulās jau ir ierakstījušas, bet Latvijas valstsvienība to sāks darīt šovakar. Pirmā spēle izbraukumā pret Andoru plkst. 21.45 pēc Latvijas laika. Tiešraide arī LTV 7.
Tagad ar to būs jāsadzīvo četru gadus – no Rio Latvijas delegācija mājās atgriežas tukšā. Pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas un vispār tikai trešo reizi olimpiskajā vēsturē vasaras olimpiskajās spēlēs Latvijas palikusi “sausā”.
Spēlēs vēl atlikušas divas dienas, taču Latvijas delegācijai tās jau aizritēs pēc inerces. Pēdējās medaļu cerības izplēnēja ceturtdienā. Katra savādāk, taču vilšanās tāpēc nav mazāka.
Ceturtdienu Rio mērija pasludinājusi par brīvdienu. Pirmkārt, lai mazinātu sastrēgumus, jo tie traucē visiem ar spēlēm saistītajiem, sportistus ieskaitot. Otrkārt, brazīlieši gūs iespēju vairāk sekot sacensībām. Publikas zālēs netrūkst, taču brīvas vietas tribīnēs ir. Lietuviešiem jau četras medaļas. Mēs savējo pirmo tikai gaidām.
Trešdiena Rio tiek solīta kā karstākā visu spēļu laikā – dienas vidū +35, bet pēc sajūtām pat līdz +38. Mūsu BMX braucējiem Mārim Štrombergam un Edžum Treimanim, kam starts agrā pēcpusdienā (ap 15.00 pēc vietējā laika), būs ko pasvīst. Puiši gan ir braukuši ne tādos vien apstākļos un visam ir gatavi.
Olimpiskās spēles jau teju finiša taisnē, bet Latvija joprojām ir sausā. Lietuvai ir trīs – viens sudrabs un divas bronzas godalgas, bet Igaunijai viena bronza. Mūsu olimpiskās medaļu cerības izplēn viena pēc otras. Līdzīgi citiem arī svarcēlājam Artūram Plēsniekam.
Nē, nē, ar drošību, ja neskaita laupīšanas, Rio viss ir kārtībā. Trotils nav ticis laists lietā. Bet nepatikšanās visbiežāk iekuļas piedzīvojumu meklētāji…
Sestdiena (Latvijā tad bija jau svētdienas rīts) mums dāvāja Rio vēl nebijušu emociju gammu. Par to parūpējās septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa, kas līdz pēdējam mirklim cīnījās par medaļu, taču palika mazu solīti no tās.
XXXI olimpiādes spēles gandrīz nemanāmi sasniegušas ekvatoru. Latvijas delegācijai bez lieliem priekiem, bet, ņemot vērā sacensību grafiku, tie arī netika gaidīti. Mazu prieciņu sagādāja Rebeka Koha, palielu vilšanos pludmales volejbolisti. Arī juceklis ap peldēšanas trenera akreditāciju prieku neradīja. Ekvatora otrajā pusē skats jau ir cerīgāks. Vajag saspringt! Kā nekā lietuviešiem jau divas un igauņiem viena medaļa.
Poļu valodā ir vārds “zimno” – auksti. Un patiešām ir jūtama Brazīlijas ziemas elpa. Temperatūra zem +20, līst, pūš ass vējš. Tiem, kas cīnās telpās, ziema gan netraucē.
Šķērsots ne vien okeāns, bet arī ekvators. “Air France” ir Francijas komandas oficiālais transportlīdzeklis, taču ar šo kompāniju lidoja arī vairāku citu valstu olimpieši. Arī poļi - Artūra Plēsnieka konkurenti svarcelšanā. Sēdēja abi biznesa klasē, jo ekonomiskās klases krēslos savus stāvus ievietot un izturēt teju 12 stundas būtu gaužām grūti.
Olimpiskās spēles turpinās neatkarīgi no vēja ātruma Rio apkaimē. Ir pirmie prieki (Kosovai par zeltu džudo), ir pirmās vilšanās – olimpiskā čempione lietuviete Rūta Meilutīte 200 metru brasā palika tikai septītā.
Kaut arī biju nolēmis vokālajam žanram vairs nepieskarties, tomēr pēc svētdienas cīņām Rio nācās atkāpties no tā, jo ik pa reizei ieskanējās dziesma “Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks…” To ar lielu aizrautību un vīna, varbūt vēl biežāk ar tais laikos labākā vīna – degvīna - glāzi rokās dziedāja tagadējo olimpiešu omas un vecietēvi. Šoreiz akcents nevis uz vīna trauku, bet uz jaunību.
Pie aukstā ūdens dušas un karstā prombūtnes olimpieši jau sāk pierast (nelielas priekšrocības ir peldētājiem, jo baseinā ūdens vairs nav auksts, lai arī nav karsts…). Anakondas olimpiskajā ciematā nav manītas. Visi var koncentrēties startam.
Reiz bija tā. Kājām, ar vilcienu, ar kuģi, varbūt pat ar lidmašīnu sportists nokļuva olimpisko spēļu mājvietā. Nakti pārlaida uz “sava cisu maisa”, možs cēlās augšā un, skrienot basām kājām, vinnēja maratonu. Jā, jā, tā tas bija 1960.gadā Romā, un skrējējs bija etiopietis Abebe Bikila. Taču civilizācija attīstījās, un auga arī tās sadzīviskās prasības.
Uzzinot skaitļus, Fredis varbūt iedziedātos “Aplis ir noslēdzies…” Jā, tā nu sanāk, ka gan pirmajās vasaras olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas Barselonā, gan tagad Riodežaneiro Latvijas delegācijā būs 34 sportisti. Kāds cits vēl, padzirdējis Freda dziesmu, jau sāktu domāt par pārmaiņām Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadībā, ko Aldons Vrubļevskis prezidē jau divpadsmito gadu. Šoruden ir pārvēlēšanas, taču tādas kņadas un viļņošanās, kā pirms četriem gadiem nav. Vai nu LOK sācis strādāt kvalitatīvāk un atklātāk, vai arī opozicionāriem ir iedota desa, un tagad visi ir laimīgi…
Lielie turnīri valstsvienību līmenī – un šoreiz tāds bija Eiropas futbola čempionāta finālturnīrs – palīdz labāk izkristalizēt arī sezonas zvaigznes. Tas ir nepieciešams arī, lai līdz augusta beigām noteiktu Eiropas 2015./2016.gada labāko futbolistu. Jau sesto reizi to nosaka ESM (European Sports Media) žūrija, kurā katrai valsti ir viena balss. Darbs jau rit pilnā sparā.
Futbola mēneša maratons sasniedzis kulmināciju. Svētdienas vakarā plkst. 22 pēc Latvijas laika Sendenī sāksies "Euro 2016" fināls starp Francijas un Portugāles izlasēm. Spēles par trešo vietu Eiropas čempionātā jau labu laiku nav. Abi pusfināla zaudētāji saņems bronzu.
Latviju plosa negaisi. Ziņo arī Francijas futbola laukumos, kur līdz ar prognozētiem rezultātiem, turpina dzimt arī pārsteigumi. Tajos arī ir futbola vislielākais skaistums un maģija, kāpēc vakarā pie ekrāna pieplok desmitgadīgs puika un deviņdesmitgadīga omīte.
Čempioni brauc mājās, futbola dzimtenes izlasei “exit”, bet pundurvalstiņa turpina izbrīnīt pasauli – tāda ir "Euro 2016" pēdējo pārsteidzošāko notikumu īsa uzskaite. Jo tuvāk 10. jūlijs, kad “Stada de France” tiks pasniegts kauss, jo notikumi kļūst karstāki, kaut meteoroloģiskā vasara Latvijā brīžiem ir pat karstāka nekā Francijā.
Kad izvēlējos, kuru no 27. jūnija ''Euro 2016'' spēlēm apmeklēt, nebija lielas nojausmas, kas tajā tiksies. Arī tāpēc, ka Ungārija, Horvātija un mazā Islande bija sajaukušas kāršu loģisko secību.
2008.gada olimpiskajās spēlēs Pekinā piedalījās viens Latvijas pludmales volejbola duets (Aleksandrs Samoilovs/Mārtiņš Pļaviņš), 2012.gada spēlēs Londonā – divi (Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs/Ruslans Sorokins). Šogad Rio atkal būs tikai viens – Samoilovs/Šmēdiņš. Bet gandrīz ar pilnu pārliecību gribas apgalvot, ka varēja būt divi. Pašu vainas dēļ otrs paliks mājās.
Euro 2016 finālturnīrs šoreiz bijis ļoti labvēlīgs pret latviešiem – Līgo vakarā un Jāņos spēļu nebija. Līdz ar to vārda dienu kārtīgi varēja nosvinēt spēļu inspektors "Stade de France" Jānis Mežeckis. Arī Anatolijs Kreipāns, kam nebija jākomentē futbols un šajās dienās nebija arī handbola spēļu un spīdveja maču…
Raudāja māte, raudāja meita... Raudāja Kuģis un Vecrīgas bruģis… Tāds ir sports. Latviju no liela brīnuma šķīra milimetri, taču beigās šie paši milimetri visu pārvērta par vienu no sāpīgākajām neveiksmēm pēdējā laika Latvijas sporta vēsturē.
Trešdien Valmierā ne tikai komandas galvenajam trenerim Uģim Vikštremam, bet visai izlasei būs “gadsimta spēle”. Plkst. 19.00 sāksies “play off” atbildes mačs ar Baltkrieviju. Pirmajā ar 26:24 pārāki bija baltkrievi. Cīņas likme – uzvarētāji divu spēļu summā nākamgad spēlēs pasaules čempionātā. Baltkrievi joprojām ir favorīti, jo Valmierā ierodas ar +2, taču šobrīd mūsējo izredzes, salīdzinot ar situāciju pirms dueļa sākuma, ir pat mazliet augušas. Un noteikti ir augusi pārliecība un ticība saviem spēkiem, ka ar šāda līmeņa komandām varam ne tikai spēlēt, bet varam tās arī uzvarēt.
Handbolisti un rokasbumbas fani nav tik izlutināti, lai teiktu: “Tagad vai nekad!” Savā ziņā nav arī pamata. Tomēr šī mūsu handbolam patiešām ir vēl nebijusi iespēja, kuru jācenšas izmantot. Tik tuvu kādam lielam turnīram mūsējie nekad nav bijuši.
