Arturs Vaiders: Eksperti ar čipsu pakām klēpī

Olimpiskās spēles turpinās neatkarīgi no vēja ātruma Rio apkaimē. Ir pirmie prieki (Kosovai par zeltu džudo), ir pirmās vilšanās – olimpiskā čempione lietuviete Rūta Meilutīte 200 metru brasā palika tikai septītā.

Vairums Latvijas olimpiešu vēl “iesildās”. Olimpisko debiju piedzīvojusi delegācijas jaunākā dalībniece septiņpadsmitgadīgā burātāja Ketija Birzule, kas startē vēja dēļu klasē. Jau pēc riteņbraucēju starta, bet jo īpaši pēc Ketijas snieguma pirmajos braucienos mīkstos dīvānos sēdošie un čipsus grauzošie interneta resursu komentētāji arvien biežāk pieminēja vārdu “tūrists”.

Jā, Latvijas delegācijā ir arī tādi sportisti, kas šoreiz vēl nepiedalīsies cīņā par medaļām. Tāda ir pat lielākā daļa. Taču par tūristiem viņus var nosaukt tikai tie, kas paši dzīvē neko nav sasnieguši un pat mēģinājuši ko izdarīt.

Olimpiskajās spēlēs grib startēt daudzi, bet šo sapni izdodas piepildīt nelielai daļai – Rio tikai nedaudz vairāk par 10 500. Lai varētu kvalificēties, bija jāizpilda gana augsti normatīvi. Tas pats Elvijs Misāns, kas laboja Latvijas rekordu tāllēkšanā – 8,08 m, izrādījās par “īsu”. Ar šādu rezultātu pirms četriem gadiem Londonā viņš būtu sestais! Jā, jā - 2012., ne 1948.gadā! Un tā visos sporta veidos. Protams, ir daži izņēmumi pret eksotisko valstu sportistiem, taču uz Eiropu šādi izņēmumi neattiecas. Arī runas par valsts naudas tērēšanu šajos gadījumos lielākoties ir nevietā. Sportisti parasti tērē savu, vecāku, sporta klubu vai sponsoru naudu. Piemēram, Ketija Birzule, kas pārstāv klubu “360 grādi”: gadā šis klubs no valsts budžeta saņem 5000 eiro treneru darba apmaksai… Bet burāšana, arī vējadēļu klase ir gana dārgs sporta veids. Tāpēc mums pat būtu jāpriecājas, ne jāironizē, ka Latvijai, kam ir teju 600 kilometrus gara jūras robeža, ir savs pārstāvis burāšanā.

“Tūristi” sēž tribīnēs vai viļņojas uz kāda kruīza kuģa. Bet tie, kas sēž uz dīvāna ar čipsu paku blakus pat līdz tūristu līmenim nav pacēlušies, jo nevar izkustināt savu pēcpusi no “komforta zonas”. Labāk būtu aizgājuši paskriet krosiņu vai pacilājuši hanteles!

Ja kādam gribējās ko pakritizēt, tad to varēja izdarīt ar sudraba medaļnieci 100 metru brasa peldējumā krievieti Jūliju Jefimovu. Iespēju startēt Rio viņa panāca Starptautiskajā Sporta arbitrāžā, kaut jau divreiz bija pieķerta dopinga lietošanā. Publika un sāncenses gan uz to attiecīgi reaģēja – pirms starta pēc viņas uzvārda pieminēšanas tribīnes ūjināja, bet uz pjedestāla amerikānietes Jefimovai pat nepaspieda roku. It kā jau nesmuki, taču arī tā var parādīt attieksmi pret valsts atbalstītu dopinga politiku.

Pati Jefimova izteikusies, ka nu ļoti gribējies iegūt zeltu, kas būtu skaists viņas ļaunā murga finišs. Bet labi vien ir, ka ir “tikai” sudrabs. Citādi tas visai sporta pasaulei būtu kaut kas līdzīgs vidējā pirksta parādīšanai.

Protams, ne visus krievu sportistus var mest pār vienu kārti un pret visiem nevajag izturēties kā pret spitālīgajiem. Tomēr šis gadījums bija gana kliedzošs, tāpēc bija pelnījis attiecīgu reakciju. Tagad vairs lieki diskutēt, ka Krievija bija jādiskvalificē no olimpiskajām spēlēm – gan par valsts organizētu un atbalstītu dopinga politiku, gan kā agresors (Krimas aneksija, karadarbību Ukrainas austrumos), gan kā terorists (Malaizijas lidmašīnas notriekšana). Tomēr Starptautiskā Olimpiskā komiteja lēma citādi. Respektēsim šo lēmumu, kas neliedz paust individuālu attieksmi.

Gaidām pludmales volejbolistu maču ar mīklainajiem kubiešiem un pēc tam jau arī džudistu iziešanu uz tatami!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti