Arturs Vaiders: Kad vīri mirkst asarās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Raudāja māte, raudāja meita... Raudāja Kuģis un Vecrīgas bruģis… Tāds ir sports. Latviju no liela brīnuma šķīra milimetri, taču beigās šie paši milimetri visu pārvērta par vienu no sāpīgākajām neveiksmēm pēdējā laika Latvijas sporta vēsturē.

Pasaules čempionāta play-off atbildes spēlē pēc 24:26 Minskā Latvijas handbolisti Valmierā Baltkrieviju uzvarēja ar 28:26. Sāpīgi. Jo līdz ar to finālam kvalificējās baltkrievi, pateicoties viesos vairāk gūtajiem vārtiem.

Minūti pirms mača beigām vārtsargs Artūrs Kuģis, kas otrajā puslaikā teicami aizstāja Helmutu Tihanovu,  lieliskā špagatā atvairīja Sergeja Rutenko šāvienu apakšējā stūrī. 28:25 un bumba Latvijai. Uzdevums bija skaidrs – pieturēt bumbu un pēdējā brīdī metienu uzticēt Krištopānam. Taču ciešas segšanas apstākļos sekoja kļūda piespēlē, zaudēti vārti (no 7 m atzīmes) un vēl noraidījums. Atlikušajās padsmit sekundēs baltkrievi radīja laukumā vieglu haosu, un mūsējie līdz normālam metienam netika. Palika vien divas iespējas no 9 m. Pirmajā Krištopānu pretinieki noguldīja, bet pēdējam metienam Dainim nedaudz pietrūka spēka un arī ticības. Variantu apiet sieniņu, kurā bija arī divmetrīgi vīri, un no asa leņķa pārspēt vārtsargu, bija 1 no 100. Varianti ar daudz lielāku varbūtību bija citās spēles epizodēs.

Skaidrs, ka vēl šobrīd šo neveiksmi vissāpīgāk pārdzīvo Ģirts Lilienfelds, kas ir viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem izlasē, un nākamgad arī viņa klubs būs Bundeslīgā. Ģirta kļūdas piespēlēs Minskā un Valmierā izrādījās vissāpīgākās.

Taču vainu uzvelt viņa viena plecos nebūtu godīgi. Latvija varēja kvalificēties pasaules čempionātam kā vienota komanda, un arī cieta neveiksmi kā komanda. Katrs var atrast epizodi, kurā varēja nospēlēt labāk. Lilienfelds pirmais pazuda no halles un var tikai minēt, kas notika Ģirta dvēselē. Tāds ir sports - kā tajā pašā vakarā futbolā, kad Albānija 90 minūtes varonīgi pretojās Francijai un tad dažu minūšu laikā ielaida divus vārtus.

Tagad var tikai filozofēt, kā būtu, ja sastāvā vēl būtu arī Aivis Jurdžs. Skaidrs, ka būtu citādāk, jo blakus Dainim Krištopānam, kas aizvadīja kārtējo lielisko spēli, gūstot 14 no komandas 28 vārtiem, būtu vēl viens spēlētājs, kas var lādēt un šaut. Tas atvieglotu līdera dzīvi, radītu lielākas problēmas viesu aizsardzībai un kaut nedaudz atbrīvotu rokas arī pārējiem. Varbūt tad pie vārda un vārtiem vairāk tiktu arī malējie (tā tikai vieni vārti pēc uzbrukuma no malas, un Rihards Leja pie bumbas pat tika ļoti reti).

Jau otrā puslaika vidū varēja redzēt, ka Krištopāna spēki ir uz izsīkuma robežas (hallē bija gana sutīgs (+24 grādi), un Dainis bija vienīgais, kas nospēlēja teju no zvana līdz zvanam.

Ar mazu atpūtu, kad nopelnīja divas minūtes, un īsu pauzi, ko iedeva treneris dažas minūtes pirms mača beigām. Taču bija tā, kā bija un spēlēja tie, kas bija. Spēlēja lieliski, ar milzīgu pašatdevi. Grauza ne tikai grīdu, bet arī sijas. Tas noteikti deva vēl lielāku pārliecību, ka VARAM, šai spēlētāju paaudzei, dos stimulu jaunajai paaudzei, jo talantīgi puiši mums ir, un noteikti ieinteresēja par handbolu līdz šim vēl nespēlējošos.

Kā pēc mača atzina tribīnēs blakussēdošais handbola veterāns Guntars Švābe, ja būtu Minskā zaudējuši ar -10 un te uzvarējuši ar +2, viss būtu skaidrs. Pretinieki pēc ranga bija labāki un godīgi uzvarēja. Taču piedzīvot neveiksmi šādā veidā bija gaužām sāpīgi ne tikai spēlētājiem, bet arī faniem, kas kolosāli atbalstīja izlasi.

Kā mūsējiem pietrūka? Pieredzes, meistarības, veiksmes, nosvērtības? Var teikt – no visa mazliet un, ja kaut viens no šiem faktoriem spēlēs beigās par miligramu būtu Latvijas pusē, tad būtu varēts svinēt uzvaru ne tikai mačā, bet arī visā spēlē.

Taču pilnīgas uzvaras vietā bija spēlētāju asaras. Jā, arī tādas paskarbas sporta spēles vīri reizēm raud, jo laime bija tik tuvu, un neviens nevar pateikt, kad šāda iespēja atkal būs.

Šis Latvijas izlases modelis ir visnotaļ cerīgs. Taču, lai kaut ko lielu sasniegtu, ierindā jābūt visiem labākajiem, jo mūsu rezervju soliņš ir ļoti īss. Nākamajā sezonā jau trīs mūsējie būs Bundeslīgā un prasīties prasās, lai vēl vairāk spēlē labos klubos, kur ir regulārs treniņprocess un kvalitatīvas spēles. Tad variantu būs vēl vairāk.

Nākamā spēku pārbaude šai komandai būs Eiropas čempionāta kvalifikācija, kurā mūsējiem trāpījušies spēcīgi pretinieki – Dānija un Ungārija, kas spēlēs pasaules čempionātos, kā arī Nīderlande, kas pēdējā laikā ir ļoti progresējusi. Slaidu puišu šajā zemē netrūkst. Katras grupas divas labākās komandas kvalificēsies finālturnīram Horvātijā. Vēl viena vieta paliks labākajai no septiņu grupu trešo vietu ieguvušajām izlasēm. Arī te latvieši nebūs favorīti, taču cīņasspars un pašatdeve laukumā atkal būs garantēta. Dzīve turpinās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti