Arturs Vaiders: Ne ar kvantitāti, bet kvalitāti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Par mūsu salīdzinoši nelielo delegāciju Rio jau esam pasūkstījušies. Taču ne jau vienmēr kvantitāte garantē kvalitāti. Tieši šoreiz ir neparasti daudz sportistu, kas var iesaistīties cīņā par medaļām un arī pie tām tikt.

Bukmeikeru izceltie

Bukmeikeri Rio Latvijai prognozē trīs medaļas. Sakarā ar sankcijām pret Krieviju un vēl dažām delegācijām arī bukmeikeru darbs kļuvis vēl sarežģītāks. Tomēr sākumā balstīsimies uz to.

Ja jau trīs medaļas, tad visdrīzāk viņi tās piešķir Mārim Štrombergam, jo divkārtējo olimpisko čempionu, kas joprojām ir līmenī, ignorēt nedrīkst. Tad pludmales volejbola duetam Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš, kurā arī ir Londonas medaļnieks. Un tad, visdrīzāk, cīkstonei Anastasijai Grigorjevai, kura pēdējos gados ir nostiprinājusies sava svara kategorijas elitē.

Izvēle visnotaļ loģiska. Pat ja patur prātā, ka Štrobmergs vairs nav širmoviks. Taču, ko nevar ar dullumu, Māris gatavs paņemt ar pieredzi un prātu. Noteikti noderēs arī iemaņas, kas pēdējos mēnešos gūtas Rubenes trasē, jo tās starta estakāde, pirmā taisne un pirmā virāža ir Rio trases kopija. Un kas teicis, ka aiz Māra muguras nevar izšaut Edžus Treimanis? Galvenais - aizmirst Londonas kritienu!

Pludmales volejbola pāris Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš kopš izveidošanas ātri iekaroja vietu pasaules elitē. Ir uzvarējuši Eiropas čempionātā, Pasaules kausa posmos, bijuši pirmie FIVB pasaules rangā. Posmu pirms Rio pabeidza ar pieciem pusfināliem un trim uzvarām turnīros, kuros startēja. Pieskaitu arī Latvijas čempionātu, kura sastāvs ir gana labs, un ir pāri arī ar Pasaules kausa pieredzi. Jā, viņi ir “nāves grupā", bet tā var kļūt par labu iesildīšanos pirms izšķirošajām cīņām. Un labākā sportiskā forma vēl tikai priekšā. Galvenais - līdz pēdējam palikt kā komandai.

Anastasija Grigorjeva pavasarī Rīgā uzvarēja Eiropas čempionātā, taču pasaulē ir pāris monstru – mongoliete un japāniete, kas bijis pārāk ciets rieksts. Izskatās, ka krīze, kas saistīta ar treneru maiņu, ir garām, un daugavpiliete sola “ēst zāli un mirt uz paklāja”, lai īstenotu sapni par olimpisko pjedestālu.

Latgaliete arī bez “mīta ir baisōka par tigri!”. Jācer arī uz labvēlību izlozē.

Tiktāl skaidrs un tikpat skaidrs, ka arī viņiem visiem bez veiksmes palīdzības pjedestālu sasniegt būs daudz daudz grūtāk.

Aiz līderu muguras

Vislielākais medaļu pretendentu pulks ir vieglatlētikā. Vērtējot šīs sezonas rezultātus un panākumus, varētu nosaukt trīs – septiņcīņnieci Lauru Ikaunieci-Admidiņu, kas daudzcīņnieku mačos Gecisā laboja valsts rekordu, šķēpa metēju Madaru Palameiku, kas uzvarēja Dimanta līgas sacensībās, un šķēpa metēju Zigismundu Sirmo, kas jūlija sākumā kļuva par Eiropas čempionu – ir tomēr savs pluss sadarbībai ar Kimmo Kinunenu!

Šķēpa metējiem trūkst stabilitātes, taču jācer, ka sezonas galvenajās sacensībās spēs tikt galā ar nerviem un tehniskajām niansēm.

Laurai ar nerviem viss kārtībā, taču ir ne vien septiņas reizes lielāka iespēja kļūdīties, bet arī sešas reizes vairāk iespēju kļūdu labot. Treneris Andris Austrups lietas ir sakārtojis augstvērtīgi.

Šai trijotnei gribētos pievienot vēl vienu pretendenti – Jeļenu Čelnovu-Prokopčuku, kas šoreiz skries maratonu. Līdz šim spēlēs Ļena bija startējusi 10 000 m un bez panākumiem, jo tā nav viņas distance. Maratonos sevi ir apliecinājusi un, ja reiz izlēma piedalīties, tad ar augstiem mērķiem. Viņai nepatīk karstums, bet Brazīlijas ziemas rītā nevarētu būt vairāk par +20. Komfortabli, lai aizskrietu līdz pjedestālam. Turklāt Kenijas skrējējiem šobrīd ir pievērsta pastiprināta WADA uzmanība. Vēl daži vieglatlēti būtu pievienojami džokeru pulkam…

Svarcelšanu dopinga skandāls ir skāris būtiski. Diskvalificēti daudzi spēcīgi atlēti un pretendenti uz medaļām. Arī svarā līdz 105 kg, kurā ceļ Arturs Plēsnieks – nepiedalīsies Iļja Iļjins, Dāvids Bedžanjans. Dažs labs var būt noraustījies un Rio “pēkšņi” cels par 10 – 20 kg mazāk nekā parasti…

Tomēr tāpat ir kādi 6-7 spēkavīri, kas cer kārt kaklā medaļas. Viņu vidū arī Plēsnieks. Ja būs personiskie rekordi abās disciplīnās, medaļai arī vajadzētu būt.

Rebeka Koha vēl ir jauna, lai mūsējo jau celtu uz pjedestāla, bet tuvu tam arī viņa var būt.

Bronza nesenajā Eiropas čempionātā un arī vairāku sportistu diskvalifikācijas medaļu pretendentu pulkam pievienojušas arī Alekseju Rumjancevu, kas startēs smailīšu 200 m sprintā. Ja vēl patrāpās aizvēja (pavēja) celiņš!

Vairākas medaļas Eiropas čempionātā un godalgotās vietas uz pjedestāla ir izcīnījis džudists Jevgeņijs Borodavko. Taču tas bija pasen. Izaugsme ir apstājusies. Bet varbūt būs kārtīgi pastrādājis, būs labu izloze un Rio iegūs otro elpu?

Tas nekas, ka mūsu delegācijā kā pēdējais olimpisko biļeti ieguva Ruslans Nakoņečnijs. Ja reiz pērn viņš spēja uzvarēt Pasaules kausa posmā, arī Rio būs spējīgs cīnīties par visaugstākajām vietām. Galvenais, lai trāpās paklausīgs, ne niķīgs zirgs!

Džokeru gaidot

Jau sākot ar pirmajiem startiem pēc neatkarības atjaunošanas, mums vienmēr ir bijis arī kāds patīkams pārsteigums. 1992.gadā Barselonā tas bija Dainis Ozols, kas atveda bronzu riteņbraukšanā grupas braucienā. Smiltenietim daudz labāk padevās individuālie braucieni, taču īstajā brīdī prata aizmukt. Un medaļas svaru nemaz nemazina fakts, ka profi tad vēl spēlēs nepiedalījās. 1996.gadā to pašu var teikt par Aigara Fadejeva sudrabu 20 km soļošanā. Nē, nē, viņš nebija ierindas staigātājs, tomēr medaļa jau ir kas cits. Lai Latvija Atlantā nepaliktu bez medaļām, vai gan citādi LOK prezidents Vilnis Baltiņš nebūtu cītīgi pierunājis Ivanu Klementjevu, lai atgriežas mājās no Polijas? Uz Fadejevu daudz necerēja.

Un kurš ticēja, ka 2000.gadā Sidnejā Igors Vihrovs iegūs zeltu? Viņa vingrojumu klātienē vērojām tikai divi Latvijas žurnālisti, jo pārējie bija dopingā pieķertā Andra Reinholda preses konferencē, kas likās daudz svarīgāks notikums.

2004.gadā ar sudraba metienu pārsteidza vēl jaunulis Vadims Vasiļevskis. Daudz vairāk no viņa tika gaidīts 2008.gadā Pekinā, taču šķēpa metēju godu tad izglāba cits Valentīnas Eidukas audzēknis Ainārs Kovals. Ne pirms, ne pēc Pekinas viņš ne reizi tā vairs neuzmeta. Un visbeidzot Londonā – lēnām, neatlaidīgi līdz bronzai pie Deivida Kamerona rezidences durvīm aizspēlējās Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš. Viņi noteikti nebija favorītu pulkā, bet to izdarīja!

Galu galā arī nesenajā Eiropas futbola čempionātā izšķirošos vārtus guva nevis Antuāns Grīzmans, Krištianu Ronaldu vai Nani, bet gan Eders, kas laukumā izgāja 79.minūtē.

Tāpēc to paturēsim prātā un cerēsim, ka Rio nebūs izņēmums arī šajā ziņā, un tur mēs sagaidīsim savu džokeru. Varbūt pat vairākus. No kā izvēlēties ir!

Bet paturēsim prātā arī to, ka tas ir sports, ka uz medaļām cer daudzi, bet pie tām tiek nedaudzi. Viss var gadīties.

Ja šoreiz gribas uzraut kādu Freda dziesmu, tad to par Jāņonkuli. Jānis ir latviešu kvalitātes zīme un arī medaļnieku pretendentu vidū viens tāds – Jānis Šmēdiņš – ir!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti