Jāpiekrīt handbola ekspertam Anatolijam Kreipānam, ka reizēm ir vērtīgi palasīt arī interneta komentārus pie rakstiem. Šoreiz pēc spēles Minskā, kur mūsējie zaudēja. “Eksperti”, kas papīru miskastē ne vienmēr var iemest, ironizēja par “cienīgo zaudējumu”, par Uģa Vikštrema uzslavām komandai, par spēlētāju cīņassparu un noskaņojumu utt. Šie kritiķi par handbolu laikam sākuši interesēties tikai aizvakar un neko nezina par Baltkrievijas handbola tradīcijām, izlases panākumiem, arī pēdējā Eiropas čempionātā iegūtā 10.vieta patiešām ir cienīga. Olimpiskajās spēlēs Eiropas komandas nereti aizņem pirmās sešas vietas, kas rāda šejienes līmeni (arī Kataras izlasē, kas pasaules čempionātā bija otrā, spēlē gandrīz tikai eiropieši).
Protams, ka atskatoties uz spēli Minskā, var atrast virkni nianšu, kas varēja rezultātu padarīt vismaz neizšķirtu, bet varēja pārvērst arī uzvarā. Kaut vai nerealizētie 7 metru soda metieni, neveiksmīgas minūtes, spēlējot 7:5, - šo nogriezni mūsējie zaudēja 0:1 (atmiņā gan palicis Ingara Dudes trāpījums pa vārtu stabu), mazā un ņiprā Anda Ērmaņa negūtie vārti ātrajā uzbrukumā, Ģirta Lilienfelda kļūda piespēlē pēdējā minūtē – tas viss tikai otrā puslaika otrajā pusē. Atšķirībā no baltkrieviem bikli izskatījās mūsu malējie, īpaši Jānis Pavlovičs. Lielāku palīdzību Dainim Krištopānam varēja sniegt ārējie spēlētāji. Kad Daini tik cieši sedz, pārējo aktivitāte var kļūt par izšķirošo faktoru.
Taču vairāk bija patiešām pozitīvu iezīmju mūsējo sniegumā – lieliska Krištopāna metienu efektivitāte, kaut viņu ļoti cieši sedza pa visu laukumu, teicams Helmuta Tihanova sniegums vārtos, pašatdeve, cīņa par katru laukuma centimetru, laba sadarbība aizsardzībā (izņemot epizodes, kad viņu malējie guva vārtus vai nopelnīja 7 m sodu), prasmīga treneru plāna izpilde – mierīgas saspēles, bez skriešanas “sienā”.
Bez sūkstīšanās par Aivja Jurdža, Evara Klešnika, Nila Kreicberga, Oskara Arāja iztrūkumu. Par viņiem un uzvaru divu spēļu summā ir gatavi “mirt” laukumā visi citi komandā iekļautie.
Vai baltkrievi var nospēlēt labāk? Noteikti. Arī viņi kopā ar galveno treneri Juriju Ševcovu būs izdarījuši secinājumus. Taču sastāvs ir tāds, kāds ir. Bez pamatsaspēles vadītāja Dmitrija Nikuļenkova, bez Denisa Rutenko (uz formas gan ir rakstīts baltkrieviski – Rutenka). Maz var spēlēt Sergejs Šilovičs, tomēr Minskas mača beigās iemeta ļoti svarīgus vārtus. Izskatās, ka otrs Rutenko - Sergejs, kas Minskā salādēja 10 vārtus, bet tika noraidīts par rupjību pret Pavloviču, varēs spēlēt, jo ne par katru šādu sodu pienākas automātiska diskvalifikācija. Tomēr šim Baltkrievijas izlases modelim ir savi griesti, un tos Latvijas handbolisti var aizsniegt. Jau šoreiz, kaut mūsējiem plecos būs uzkrauts nebijis atbildības smagums, kas spēj sasiet rokas un kājas. Tāpēc iespējami ātri šīs “važas” būs jāsarauj.
To var palīdzēt arī fani. Jo sevišķi Valmierā, kas vēl nav aizmirsusi, kā jāatbalsta savējie. Gan jau basketbola aura būs pārgājusi uz handbolu, un izlase, kas starp Latvijas sporta komandām ir viena no patriotiskākajām, vienotākajām un cīņasspējīgākajām, saņems vēl nebijušu atbalstu, kas cels spārnos un dzīs grīdā pretiniekus. Tad tikai nepārdegt! Lielā iespēja ir jāizmanto, un katrs tur var pielikt savu roku – gan laukumā, gan tribīnēs. Par lielu Latviju uz pasaules handbola kartes!
