Arturs Vaiders: Uz divpadsmitajām

No likteņa un dziesmām neaizmuksi. Arī šobrīd ausīs skan “Es gribu braukt uz Rio…” Es arī to daru! Tiesa, no Rīgas uz Rio īsti aizbraukt nevar – prāmju satiksmes nav, bet vilcieniem, autobusiem vai zirgu pajūgiem traucē pāris jūras un Atlantijas okeāns. Kaut gan – 1932.gadā uz Losandželosu Jānis Daliņš un Jānis Dimza patiešām brauca – vispirms ar kuģi un pēc tam cauri Amerikai ar vilcienu. Un arī tagad divi latvieši brauc. Aizlidojuši līdz Vindhukai, viņi no Namībijas airu laivā šķērso Atlantijas okeānu, cīnoties ar Labradora un Golfa straumēm, vēju, sauli. 

Diemžēl uz olimpiskajām spēlēm Kārlis Bardelis un Gints Barkovskis  nepaspēs, jo palikusi vēl ceturtdaļa ceļa. Nav garantijas arī, ka pietauvosies Kopakabanā, jo pēc 6000 km airējuma nav viegli notrāpīt 4 km platā joslā. Izskatās, ka straume viņus nes nedaudz uz ziemeļiem. Bet uz paralimpiskajām spēlēm ir cerības tikt.

Es uz Rio lidoju, un manā biogrāfijā šīs būs jau divpadsmitās spēles. Sākums bija 1992.gadā Albērvilā. Pa vidu gan “izkrita” divas vasaras spēles – 1992.gadā Barselonā un 2004.gadā Atēnās.

Savā ziņā varbūt ir pat 12. un1/10. 1980.gadā, kad spēles notika Maskavā, olimpiskā regate risinājās Tallinā, Piritas olimpiskajā centrā. Ņemot vērā, ka daudzas valstis šīs spēles boikotēja, bet burāšana ir gana aristokrātisks veids, virkne pasaules vadošo burātāju nepiedalījās. Maniem draugiem paziņa Marguss strādāja nesen uzceltās viesnīcas “Olympia” restorānā, un viņš mums izkārtoja dzīvošanu tajā. Sajūtas bija dīvainas, jo viesnīca bija pustukša, toties liftā satikām divus latviešu… čekistus. Kas gan cits viņi varēja būt. Modrību zaudēt nedrīkstēja! Taču kā žurnālistam Rio man būs divpadsmitās spēles.

Var jautāt, kāpēc turp nedevos jau pašā sākumā? Iemesli vairāki. Gan tāpēc, ka pirmajā nedēļā mūsu vadošie atlēti tikpat kā nestartē. Gan tāpēc, ka negribējās skatīties, ka spēļu rīkotāji vēl līmē flīzes un skrūvē spuldzītes.

Arī šoferi jau būs apguvuši maršrutus. Mūsējiem viss sākas tikai tagad un, cerams, ka arī bīčistem Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam viss nebeigsies trešdien. Bet saspringt vajadzēs ne pa jokam. Īpaši jau Sašam, kas otrajā mačā pret kubiešiem bija galīgā neformā. Ar zaudējumu kubiešiem Latvijas duets ir krietni sarežģījis dzīvi, un ir visas cerības būt gan pirmajiem, gan palikt pēdējiem. Tāda nu ir tā “nāves” grupas specifika.

Toties, vēl mājās esot, bija iespēja bīču vērot TV. Varu tikai uzteikt Kaspara Timermaņa profesionalitāti. Viņš pats ir spēlējis volejbolu, ir tiesājis Eiropas līmeņa spēles, tāpēc labi pārzina visas spēles nianses un prot arī labi tās pasniegt. Stāsta par spēli, ko papildina ar citiem faktiem, taču tālu sāņus neaizplūst, neieslīgstot, piemēram, Alisona vecmāmiņas kaķu skaitā vai koku sugās zem Karambulas loga.

Kopumā Latvijas žurnālistu pulks ir gana kupls – ir gan tā saucamais rakstošo bloks, kas pārstāv drukāto presi, interneta medijus un ziņu aģentūras, kā arī radio un TV. Turklāt TV pusē ir pārstāvēta gan sabiedriskā TV, gan MTG, jo tā (konkrēti LNT) pārraidīs vieglatlētiku. Ņemot vērā, ka LNT ir maksas pakalpojums, vieglatlētu cīņas varēs redzēt arī Re:TV.

No flīžu līmēšanas būšu izvairījies, taču no attālumiem starp sporta objektiem gan ne. Ja parasti olimpiskā vieglatlētikas arēna bijusi Olimpiskajā parkā netālu no Preses centra, tad šoreiz līdz kādreizējā FIFA prezidenta Žoao Avelanža vārdā nosauktajam stadionam būs jāmēro krietns gabals. Cīņas tur sāksies jau piektdien, un jau pirmajā dienā uz starta izies viena no mūsu cerībām septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa.

Haoss brazīliešu izpildījumā īpaši nebiedē, jo pēc tā, kas bija 1996.gadā Atlantā, pārējais jau ir sīkums.

Protams, ka jābūt gatavam arī Brazīlijas ziemai - nedēļas beigās Rio sola ap +30 pēc Celsija. Jābūt gatavam satikt vietējos latviešus, jo 19.gadsimta beigās Brazīlijā ieceļoja gana liela latviešu baptistu kopiena un sāka apgūt mūžamežus. Daži joprojām runā latviski. Šajā sakarā pat atcerējos nelielu kuriozu. 1998.gadā pirmsjāņu vakarā Kuritibā Latvijas futbola izlase tikās ar Brazīliju, kuras sastāvā debitēja Ronaldinju. Mums spēlēja arī Māris Verpakovskis un Viktors Dobrecovs, bet pa ceļam uz Brazīliju Frankfurtē gandrīz pazuda izlases galvenais treneris Revazs Dzodzuašvili. Pēc spēles daži vietējie vairāk gribēja pakomunicēt ar mūsu futbolistiem. Taču izrādījās, ka brazīlieši latviski runā labāk nekā vairums no toreizējās Latvijas izlases…

Olimpiskajā delegācijā gan tā nav. Arī jaunpilsonis Ruslans Nakoņečnijs (ar viņu un treneri Mihailo Jefremenko, kā arī ar poļu un franču olimpiešiem kopā lidojām uz Rio) jau gana labi runā latviski. Valoda pati par sevi negarantē augstus rezultātus, taču ir arī tādas vērtības, kā patriotisms, valsts gods un arī personiskā intelekta līmenis. Tam gan ir tieša korelācija ar sasniegumiem sportā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti