Arturs Vaiders: Kādas ideālas ieceres fiasko

2008.gada olimpiskajās spēlēs Pekinā piedalījās viens Latvijas pludmales volejbola duets (Aleksandrs Samoilovs/Mārtiņš Pļaviņš), 2012.gada spēlēs Londonā – divi (Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs/Ruslans Sorokins). Šogad Rio atkal būs tikai viens – Samoilovs/Šmēdiņš. Bet gandrīz ar pilnu pārliecību gribas apgalvot, ka varēja būt divi. Pašu vainas dēļ otrs paliks mājās.

Pēc Londonas pajuka bronzas duets Pļaviņš/Šmēdiņš. Izveidojās jauns pāris – Samoilovs/Šmēdiņš, kas šajā posmā kļuva par Eiropas čempioniem, uzvarēja vairākos Pasaules kausa (PK) posmos un arī sezonas kopvērtējumā (2014). Savukārt Pļaviņš kopā ar savu treneri Aigaru Birzuli sāka meklēt pārinieku. Trenera galvā bija dzimusi ideja izveidot nevis parastu, bet superpāri. Vispirms tika izmēģināts Jānis Pēda, kas pēdējos gados klasisko volejbolu spēlēja Itālijā, un bīča laukumos nebija redzēts. Tomēr junioru vecumā spēlēja pat visnotaļ cerīgi. Taču pēc pāris mēnešiem šī tērcīte izsīka. Pēda atgriezās klasiskajā volejbolā. Grūti pat teikt, kuram pietrūka pacietības.

Nākamais variants bija Aleksandrs Solovejs, kas karjeru sāka pārī ar Rihardu Finsteru. Sanāca tīri labi, jo tika uzvarēti daži zemākas raudzes turnīri. Tomēr saskaņas starp pieredzējušo Pļaviņu un “zaļo gurķi” Soloveju īsti nebija. Turklāt pērn Solovejam piezagās slimība. Tomēr jaunu variantu meklējumi turpinājās jau pirms tās.

Birzulis bija izskaitļojis, ka vēl superīgāks duets būs kopā ar Hermani Egleskalnu – divmetrīgu kreili. Tiesa, bīča apritē viņam bija gaužām maza pieredze. Ātri panākumi izpalika, bet pacietības arī šoreiz visiem pietrūka. 

Vasaras vidū šis duets pajuka un Pļaviņš sāka spēlēt ar Haraldu Regžu, ar kuru kopā jūnijā uzvarēja Eiropas spēlēs Baku. Diemžēl reitinga punktu viņiem bija pamaz, daudzi turnīri bija jāsāk ar kvalifikāciju. Ja to izdevās pārvarēt (kas nenotika vienmēr), pamatturnīrā pretī nāca spēcīgi pāri. Līdz ar to tikai retu reizi izdevās izcīnīt 9.-16.vietu. Olimpiskā reitinga punktus ar to daudz nopelnīt nevarēja, turklāt citi tos bija sākuši krāt jau agrāk. Arī šajā sezonā aizspēlēties līdz ceturtdaļfinālam, kas skatu Rio virzienā vērstu cerīgāku, nesanāca un visai ātri kļuva skaidrs, ka caur FIVB olimpisko sietu uz olimpiskajām spēlēm tikt neizdosies.

Atlika pēdējā cerība – Kontinentālā kausa izcīņa, kurā katru valsti pārstāvēja divi pāri. Latviju šoreiz – Pļaviņš/Regža un Rihards Finsters/Edgars Točs. Latvija favorīti nebija, taču arī pastarīši ne. Tomēr no cīņas par olimpisko ceļazīmi mūsējie izstājās jau pēc pirmā mača ar Austriju – Huberam/Zeidlam zaudēja abi mūsu dueti. Kaut otrajā setā Finsters/Točs bija vadībā ar 20:16, taču zaudēja 26:28. Savukārt Pļaviņu/Regžu trešajā setā no uzvaras šķīra viens punkts – 14:12, taču tika piedzīvots zaudējums 19:21. Ja reiz tika zaudēts nebūt ne pasaules bīča grandiem, tad var teikt, ka olimpiskā ceļazīme nebija pelnīta. To apliecina arī Pasaules kausa turnīri, kuros Top 25 pārus izdevās pārspēt gaužām reti. 

Tieši Austrija kļuva par PK uzvarētājiem un visdrīzāk Hubers/Zeidls brauks uz Rio. Finālā viņi ar 2:1 apspēlēja Beļģiju, kas parūpējās par lielāko pārsteigumu. Komandā bija tikai viens kaujasspējīgs duets Koikelkorens/van Valle. Otrs pāris nevinnēja nevienu pretinieku un pat nevienu setu. Toties Koikelkorens/van Valle aizvadīja astoņus mačus (20 setus) un zaudēja tikai izšķirošajā. Varbūt pietrūka spēka, jo arī austriešu otrs duets pret viņiem sīksti turējās. Taču tas parāda, ka ar vienu spēcīgu pāri var vinnēt visu turnīru. Pļaviņš/Regža šādai lomai šoreiz nebija gatavi.

Kur tad Birzulis pārrēķinājās? Vispirms jau cerot, ka īsā laikā izdosies izveidot superduetu. Mūsdienu sportā ātri panākumi ir utopija.

Pat ja spēlētājs nāk no bīčam radniecīgā klasiskā volejbola. Ar vienu sezonu visdrīzāk ir “par īsu”, bet gaidīt daudz laika nebija, tāpēc arī pacietības trūkums plānus izjauca. Bet ieklausīties loģiskos pretargumentos treneris negribēja.

Kāds būtu bijis risinājums? Kad pajuka duets Pļaviņš/Šmēdiņš, uzreiz vajadzēja tikt skaidrībā, ar ko spēlēt. Varianti bija. Vispirms jau olimpisko pieredzi guvušais Sorokins, taču Birzulis to uzreiz bija izsvītrojis. Protams, ja ir viena olimpiskā medaļa, gribas vismaz tikpat daudz. Šoreiz nebūs ne medaļu, ne olimpisko spēļu.

Otra iespēja – krietni agrāk vajadzēja sākt spēlēt ar Regžu. Kā vienā, tā otrā gadījumā gribas apgalvot, ka olimpiskajā reitingā mūsējie būtu pietiekami augstu, lai kvalificētos Rio. Tiesa, bez nopietnām pretenzijām uz olimpiskajām medaļām.

Kā liecina notikumu attīstības gaita un arī rezultāts, trešā varianta nemaz nebija. Šoreiz Birzuļa iecerētā ideālā teorija cieta fiasko. Mājās paliks gan olimpiskais medaļnieks Pļaviņš, gan arī treneris. Cerams, ka no tā tiks izdarīti pareizi secinājumi, lai pēc četriem gadiem olimpiskajos bīča laukumos mums būtu lielāka pārstāvniecība. Tikai tad Latviju varēsim dēvēt par pludmales volejbola lielvalsti.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti