Arturs Vaiders: Ar dakšiņu putekļu sūcējā. Arī tas ir karnevāls

Reiz bija tā. Kājām, ar vilcienu, ar kuģi, varbūt pat ar lidmašīnu sportists nokļuva olimpisko spēļu mājvietā. Nakti pārlaida uz “sava cisu maisa”, možs cēlās augšā un, skrienot basām kājām, vinnēja maratonu. Jā, jā, tā tas bija 1960.gadā Romā, un skrējējs bija etiopietis Abebe Bikila. Taču civilizācija attīstījās, un auga arī tās sadzīviskās prasības.

Jau sākot no 1968.gada, kad spēles rīkoja Mehiko, parādījās ziņas par celtnieku kavēšanos, par sadzīviskām likstām. Un tā tas turpinās līdz mūsdienām. Rietumnieki pasmējās par darba organizāciju un kvalitāti Maskavā, komunisti kritizēja kapitālistus, Ziemeļkoreja – Dienvidkoreju… Visu ironiju kulminācija laikam bija pēdējās ziemas spēles Sočos.

Lai vai kā, vēl ne reizi arēnas jumts nav sagāzies virs sportistu galvām, un skrejceļš, Useina Bolta tricināts, nav iebrucis būvbedrē.

Izņēmums nav arī Brazīlija, kur Riodežaneiro 5.augustā tiks atklātas vasaras olimpiskās spēles. Galvenās kritikas bultas visupirms krīt pār olimpisko ciematu, taču netrūkst arī citu likstu. Te iebrūk jahtu piestātne, te kavējas metro līnijas darbu pabeigšana….

Brazīlija ir liela valsts. Gandrīz tikpat cik Krievija, tikai klimats ir daudz pateicīgāks. Dabas resursu tajā ir milzum daudz. Arī cilvēku mentalitātē var atrast daudzas līdzības ar Eirāzijas lielvalsti. Atšķirība gan tā, ka te cilvēki - kā jau mūžīgajā karnevālā - smaida un dejo sambu, pa retam uzdzerot caipirinha, un brīvajos brīžos arī pastrādājot, bet Krievijā drūmām sejām spēlē domino un nepārtraukti uzdzer šņabi. Pēc tā kāds tur vairs darbs...

Brazīlietis ar daudz lielāku lepnumu putekļu sūcēju salabos ar dakšiņu, nevis skrūvgriezi.

Vai līdzīgi Viktoram Mihailovičam Poļesovam (“12 krēsli”) saķīlēs moci no tējkannām, velosipēdu, rakstāmmašīnu, ūdenssūkņu paliekām. Un tas pat nobrauks 10 metrus! Termiņi, kvalitāte viņiem ir otršķirīgi, galvenais ir process un tad karnevāls.

Taču arī šādu dzīvi mēdz skart krīze, un Brazīlijā tā šobrīd ir dziļākajā bedrē, ko vēl papildina politiskā krīze, vērienīgi korupcijas skandāli. Šādos apstākļos valsts divu gadu laikā rīko pasaulē divus nozīmīgākos sporta pasākumus – Pasaules kausu (PK) futbolā un vasaras olimpiskās spēles. PK bija pelnošs notikums (ja neskaita 1:7 pret Vāciju futbola laukumā), taču spēļu rīkotājiem no tā ne silts, ne auksts, jo nauda ieplūda citās kabatās. Tiesa, mazs siltums tomēr tika – futbola infrastruktūra, ieskaitot vareno “Maracana” stadionu, kurā notiks atklāšana, ir sakārtota un vairs nav jātērējas.

Zemes gabals, kur bija iecerēts olimpiskais ciemats, tika nodots divām lielām celtniecības kompānijām “Odebrecht” un “Karvalho Hosken”. Tām bija jāuzbūvē 31 māja, katrā pa 17 stāviem. Uz spēļu laiku tās nonāk olimpiešu rīcībā, bet pēc tam kompānijas tirgo dzīvokļus un atgūst ieguldīto. Ņemot vērā pirktspējas kritumu, labu biznesu šis plāns vairs nesolīja. Taupīja ne tikai uz materiāliem, bet arī uz darbaspēku.

“Tadžiks Džamšuts” arī Brazīlijā ir Džamšuts, tāpēc gadījās, ka ūdens no krāna netek, bet no griestiem tek, ka allaž ir kāds pleķītis, kur flīze nav pielīmēta, ka no sienas rēgojas pliki elektrības vadi.

Nezinu, vai pēc tā var atrast laimes formulu un laimīgāko tautu, taču šoreiz visnelaimīgākie bijuši austrālieši, kam trāpījusies nesen pabeigtā māja, bet vislaimīgākie bijuši Angolas, Togo un Papua Jaungvinejas olimpieši. Kaut atšķirībā no britiem sava santehniķa delegācijā viņiem nebija. Lai austrālieši justos laimīgāki, Rio mērs pat viņiem solījis atvest ķenguru. Beigās gan apmierinājies ar dažiem plīša ķenguriņiem. Interesanti, kāds zvērs tiktu “celts galdā”, ja trobeli saceltu latvieši? Visdrīzāk jau nekāds, jo šoreiz pārāk maza ir mūsu delegācija.

Pēc tradīcijas lielā šūmēšanās ap flīzēm un ūdens trūkumu vienā vietā vai pārpilnību citā ir līdz spēļu atklāšanai.

Līdz tai daļa trūkumu tiek novērsta, taču pats galvenais – tad sākas tas, kādēļ gan sportisti, gan līdzjutēji ir ieradušies uz spēlēm – cīņas sporta arēnās. Līdz ar to pārējais jau ir mazsvarīgs. Tā būs arī šoreiz. Redzēt ko būs gan tiem, kas redz tikai savu karogu mastā, gan tiem, kam visa pasaule kabatā.

Ja par dziesmu, tad šoreiz lai skan “nevis par lāci pinkaino, bet egleskoku, kas mežā galvenais…”. Brazīlijas mūžamežos gan ir citi galvenie, tomēr tik tā būs atbilstoša. I labs un smaržīgs kokmateriāls, ko varētu lietot arī olimpiskā ciemata apdarē, i Ziemassvētki vairs nav aiz kalniem…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti