Katram savi iemesli
Anastasija Grigorjeva nebija tālu no medaļas. Otrajā cīņā zaudēja nākamajai olimpiskajai čempionei, bet gandarījuma pirmajā cīņā piekāpās nākamajai bronzas medaļniecei polietei Monikai Mihalikai. Pret japānieti variantu nebija, pret polieti bija. Pēc sacensībām ar zināmu izmisumu Grigorjeva teica: “Trenējamies tik daudz kā neviens, bet uzvar citi.” Varbūt jātrenējas nevis daudz, bet pareizi? Kopš mums nezināmu iemeslu dēļ pašķīrušies Nastjas un viņas agrākā trenera Sergeja Kursīša ceļi, rezultāti vairs nav tādi kā agrāk.
Māra Štromberga un Edžus Treimaņa izkrišana jau ceturtdaļfinālā gan bija šoks. Labi, Treimanis nebija izdevīgā situācijā. Pēc kritiena bija neizdevīgākā starta pozīcijā. Arī tas bija iemesls, kāpēc palika tūdaļ aiz strīpas. Štrombergs pēc finiša bija pārliecināts, ka ir četriniekā un tikai trenera Ivo Lakuča: “Māri, tu netiki” atgrieza realitātē. Tik ātru čempiona pilnvaru nolikšanu neviens negaidīja, kaut par trešo olimpisko zeltu varēja sapņot tikai lielākie optimisti. Nav vairs 2008.gads. Sporta veids attīstījies, konkurenti progresējuši, bet Mārim klāt nākuši astoņi gadi.
Šķēpa mešanas finālsacensībās Madarai Palameikai sanāca tikai viens metiens. Turklāt trešais. Ar to nepietika, lai tiktu finālā un vēl pie trim metieniem. Ar kvalifikācijas rezultātu viņa būtu piektā. Bet čempiones titulam nevajadzēja pat Latvijas rekorda, ko Madara solīja.
Tagad ar treneri un tēvu vienā personā jātiek skaidrībā, kāpēc svarīgākajos mačos sevi līdz galam parādīt neizdodas. Uzvaras Dimanta līgā ir labi, bet Eiropas, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs bilance ir pieticīga. Vai vaina psiholoģijā?
Ruslanu Nakoņečniju vairāk uzskatām par teorētisku nekā reālu medaļu pretendentu. Jau pēc paukošanas kļuva skaidrs, ka pazudušas arī teorētiskas cerības. Paukošana ir viens no svarīgākajiem pieccīņas veidiem. Tajā tu pats gūsti punktus un atņem pretiniekam. Ruslans vairāk atdeva. Atlikušajās četrās disciplīnās to atgūt ir nereāli.
Interesanti, ka pieccīņas sacensības te sadalītas divās dienās – gandrīz kā sendienās, kad tās notika piecās dienās. Attālumi starp sporta bāzēm lika pieņemt šādu lēmumu, lai šaušana un skriešana nebūtu jābeidz pusnaktī.
GAZ 52 izpūtējs
Rio ir visnotaļ zaļa pilsēta – apkārt kokiem apauguši kalni, daudz parku. Tomēr apdzīvotības blīvums ir liels, līdz ar to arī problēmas. Jau spēļu atklāšanā tika akcentētas ekoloģiskās problēmas un Rio tās ir īpaši aktuālas. Daudzās favelās ir dabiskā kanalizācija – urdziņas pārvēršas par strautiņiem, tad par grāvjiem, kas satek kanālos. Vietām tie patiešām līdzinās kloākām. Bet šo kloāku galapunkts ir okeāns. Tas var attīrīt daudz, taču ne bezgalīgi. Daudz kas atlido atpakaļ kā bumerangs. Piemēram, zivju kvalitāte strauji krīt. Otra problēma ir gaisa piesārņojums. Transporta ir daudz, sabiedriskais un smagais nav to jaunāko tehnoloģiju produkts. Kad ir +30, kad ir sastrēgumi, paverot autobusa vai taksometra logu, uzreiz ir sajūta, ka esi pabāzts zem GAZ 52 izpūtēja. Tomēr Lagoa ezers, kur sacenšas airētāji, ir sakopts un tiek kopts arī spēļu laikā. Tāpēc čempioni aiz prieka krīt ūdenī un no tā neizkāpj smirdīgi.
