Arturs Vaiders: Un tad «sprāga bumba»

Nē, nē, ar drošību, ja neskaita laupīšanas, Rio viss ir kārtībā. Trotils nav ticis laists lietā. Bet nepatikšanās visbiežāk iekuļas piedzīvojumu meklētāji…

Negaidīta šķiršanās

Kamēr gaidījām savu pirmo Rio medaļnieku, olimpisko startu pabeidza arī stenda šāvējs Dainis Upelnieks, ierindojoties 14.vietā. Nepierastos un sarežģītos sacensību apstākļos tikai par vienu punktu atpalika no personiskā rekorda un guva jaunu stimulu trenēties, un sola pēc četriem gadiem cīnīties par medaļu. Laba apņemšanās. Lai izdodas izturēt, jo sporta veids nav viegls, sponsori pakaļ nestaigā, publicitātes gandrīz nekādas. Iemaņas tik vien noder, kā ar cūku mēri slima mežakuiļa nogāšanai.

Dzīve ritēja mierīgu gaitu, arī “Pones skandāls” sāka aizmirsties, un te pēkšņi – “šķiršanās”! Varianti jau bija. Piemēram, ja Rebeka Koha nodomā, ka palikusi bez medaļas, tāpēc ka treneris pieļāvis kļūdu un meklē “citu pajumti”. Taču Latvijā alternatīvas nav un Eduards Andruškevičs–Viktors Ščerbatihs ir patiešām profesionāls tandēms.  Nākamais variants mūsu labākais pludmales volejbola pāris. Taču arī šajā nometnē ir klusums, jo arī viņiem nav alternatīvas. “Bumba sprāga” septiņcīņas nometnē, jo Lauras Ikaunieces-Admidiņas treneris Andis Austrups paziņoja, ka pārtrauc sadarbību un, ļoti iespējams, arī trenera karjeru.

“Man ir apnicis spīdzināt cilvēkus! Mūsu mērķis Rio bija medaļa. Mērķis nav sasniegts, tātad vainīgs treneris. Varbūt cits speciālists Lauru spēs kvalitatīvāk trenēt un labāk motivēt sacensībām.”

Savā ziņā var saprast Austrupu, jo nav viegli strādāt, kad apkārt tik daudz padomdevēju – mamma, vīrs. Tagad tikai jādomā, kas notiks tālāk. Latvijā daudzcīņas speciālistu tikpat kā nav. Vēl ir Ludmila Olijare, taču ar viņas nometni Ikaunieces-Admidiņas nometnei attiecības, maigi izsakoties, bija nekādas. Atliek ārzemju speciālisti. Gribētāju laikam netrūktu. Atliek vienoties par cenu.

Milimetru cena

Iespējams, jau kopš 1936.gada, kad saviebies Hitlers vēroja Džeses Ovensa triumfu 100 metru skrējienā, tieši šī vieglatlētikas disciplīna kļuvusi par olimpisko spēļu centrālo notikumu. Īpaši jau pēdējās desmitgadēs, kad spēles pārņēmusi komercializācija. Tajā pašā laikā bijuši spilgti talanti, kas likuši par sevi sajūsmināties – Karls Luiss un tagad Useins Bolts. Pēc 100 metru fināla ar skumjām var teikt, ka par vienu lielu gaidīšanu mazāk. Kaut būs vēl fināls basketbolā, brazīliešu tik gaidītais fināls futbolā.

Arī finālā Bolts palika uzticīgs sev. Aizkavējās startā, tomēr pēc pusdistances panāca vienu no vispretrunīgāk vērtētajiem spēļu dalībniekiem Džastinu Getlinu un pēdējos metros jau varēja uzsist sev pa krūtīm, it kā pasakot: “Es esmu leģendārs”.

Patiešām ir, jo trīs olimpiskie zelti 100  metros nav nevienam un tik drīz arī nebūs. Leģendas nedzimst bieži.

Sudraba medaļnieku Getlinu Bolts apsteidza par 0,09 sekundēm, kas sprintā ir ļoti daudz. Salīdzinājumam:  akadēmiskajā airēšanā, kur distance ir 2000 m, vīru vieniniekos divi dalībnieki jaunzēlandietis Mahe Drisdeils un horvāts Damirs Martins finišēja ar absolūti vienādu rezultātu – 6:61,34. Vīri izmisīgi smēla ūdeni līdz distances pēdējam milimetram. Sākumā par uzvarētāju tika uzskatīts Martins, taču, rūpīgi pētot fotofinišu un video dažādos rakursos, tika konstatēts, ka Drisdeila laivas priekšgals finišā par milimetru bijis priekšā. Tādu piemēru olimpiskajās spēlēs netrūkst. No šī viedokļa divi kilogrami svarcelšanā vai 36 punkti septiņcīņā ir daudz.

Pēc tradīcijas – uz handbolu

Jau ir izveidojusies tradīcija, ka olimpiskajās spēlēs cenšos noskatīties arī vismaz vienu handbola maču. Ne tikai tāpēc, ka tā ir ļoti skatāma spēle, kad to izpilda lielmeistari, ka handbola halle atrados blakus preses centram. Arī tāpēc, ka olimpisko handbolu ir tiesājuši Renārs Licis un Zigmārs Stoļerovs, ka spēlēja - un turklāt labi - Islandes izlase, kurā bija arī mūsējais Aleksandrs Pētersons. Šoreiz gan ne vienu, ne otru nav.

Izvēlējos Dānijas un Kataras spēli. Gribējās klātienē redzēt, ko spēj Katara, kurā katarieši ir pārsvarā dvieļu turētāji, bet spēli veido puiši no bijušās Dienvidslāvijas, francūzis, kubietis, ēģiptieši (un labi veido, jo pasaules čempionātā ieguva sudrabu). Un pavērot Dāniju, ar kuru Eiropas čempionāta kvalifikācijā būs jāspēlē Latvijai.

Intriga bija līdz pēdējai sekundei. Sākumā Katara ieguva pat četru punktu pārsvaru (10:6), taču līdz puslaika beigām dāņi panāca 14:14. Otrajā puslaikā gandrīz visu laiku vadībā bija dāņi, taču neilgi pirms finiša pārsvaru zaudēja – 58:10 - Rafaels Kapote atkal vadībā izvirzīja Kataru. Dāņi (Madss Mensa Larsens) izlīdzinājumu panāca tikai pēc minūtes. 59:58 Kamals Aldims Malašs zaudēja bumbu un 0,01 sekundi pirms tiesneša finālsvilpes Mikels Hansens guva uzvaras vārtus – 26:25.

Tam, ka spēle bija tik līdzīga, palīdzēja vārtsargi – Danilejs Saričs Kataras vārtos atvairīja gandrīz 50% metienu, kamēr abi dāņu vārtsargi – Niklass Landins Jakobsens un Madss Kristiansens samierinājās ar nieka 25%. Dāņiem septiņus vārtus guva Lase Svans, piecus – Mikels Hansens, Katarai septiņus Žarko Markovičs un piecus – Rafaels Kapote.

Varbūt būs jāaiziet arī uz Dānijas–Francijas maču. Šoreiz lai vairāk “in action” redzētu franču vārtsargu Tjerī Omejeru. Viņš arī reizēm vārtos demonstrē citplanētieša cienīgu spēli.

Tad, lūk, šādu augstas raudzes izlasi kā Dāniju būs iespējams klātienē skatīt arī Latvijas handbola līdzjutējiem un jau pavisam drīz - novembra sākumā. Latvijas izlase pēdējā laikā spējusi atvest patiešām lieliskas komandas, no kurām var daudz ko mācīties. Iespējams, arī tāpēc pašu progress ir acīmredzams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti