Kamēr biju ceļā, Rio startēja un ātri arī finišēja abi mūsu peldētāji Uvis Kalniņš un Aļona Ribakova. Aļona laboja Latvijas rekordu, Uvis no sava labākā rezultāta atpalika par divām sekundēm un abiem nebija nekādu cerību iekļūt nākamajā kārtā.
Kāpēc mēs peldēšanā tik tālu atpaliekam no vadošajiem? Iespējams tāpēc, ka padomjlaikos peldbaseinus visā Latvijā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tagad baseini ir, bet noteikti pietrūkst kvalificētu treneru un arī cilvēku resursu atlasei.
Tos ar “lāpstām” – platajām plaukstām un lielajām pēdām visbiežāk pārvilina basketbols. Katru vasaru uz ūdeņiem bojā gājušo skaits arī daudz ko liecina par tautas peldētprasmi. Par daudz ko peldēšanas saimniecībā liecina arī tas, ka Ribakova šeit bija bez sava trenera Germana Jakubovska, toties LPF prezidents te ir. Sākumā akreditācija bijusi apsolīta arī trenerim, taču to nācies dalīt ar prezidentu, un boss nav vēlējies dalīties. Sak, ko tur daudz treneris var glābt. Kāda starpība 27. vai 24.vieta!
Lidmašīnā veicu nelielu Latvijas komandas caurskati. Gandrīz puse – 15 - no mūsu sportistu delegācijas dzimusi Rīgā. Četri Valmierā, trīs Ventspilī un Talsos. Pārējie Daugavpilī, Rēzeknē, Alūksnē, Dobelē, Smiltenē, Bauskā, Kuldīgā un pat Vestelisā un Doņeckā. Tiesa, ne visi vairs dzīvo Rīgā, jo, piemēram, vieglatlētiem tur gandrīz nav kur trenēties ziemā un Ušakova valdīšana nemaz nedomā, kā uzlabot situāciju. Bet, ja būs iespēja pagozēties, kopā ar kādu sekmīgu olimpieti, gan jau mērs būs klāt.
Jau, runājot par mūsu delegāciju ziemas spēlēs, esmu minējis, ka tā ir kā viena liela ģimene. Tur bija trīs brāļi Rēdlihi, divi brāļi Šici, divi brāļi Dukuri un vēl tēvs…
Līdzīgi ir arī tagad. Bīčvolejbolistus Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu trenē tēvi Genādijs Samoilovs un Andris Šmēdiņš, soļotāju Arni Rumbenieku - tēvs Aivars, šķēpa metēju Rolandu Štrobinderu - tēvs Mārcis, kas pats bija olimpietis 1992.gadā, šķēpa metēju Madaru Palameiku – tēvs Gints, tenisisti Aļonu Ostapenko – mamma Jeļena Jakovļeva, skrējēju Jeļenu Prokopčuku – vīrs Aleksandrs.
Tiek koptas un turpinātas arī ģimeņu sportiskās tradīcijas.
Abi Lauras Ikaunieces-Admidiņas vecāki (Vineta un Aivars) bija laba līmeņa vieglatlēti, bet mamma Vineta pat pretendēja uz vietu PSRS izlasē (4x400 m stafetē) startam Seulā. Arī abi Mareka Ārenta (Mārīte un Pēteris) vecāki bija sekmīgi vieglatlēti. Abiem bīčistiem arī brāļi spēlē pludmales volejbolu. Jānis kopā ar Tomu 2005.gadā izcīnīja Eiropas junioru bronzu, bet Sašas brālis Mihails nupat Eiropas jauniešu čempionātā ieguva bronzu. Ārenta brālis Pauls ir gana labs vidusdistančnieks, bet Pujāta brālis Kārlis arī lec ar kārti. Skrējēja Valērija Žolneroviča sieva Inna Poluškina arī bijusi olimpiete. Veidojas arī jaunas ģimenes (šķēpa metēji Līna Mūze un Zigismunds Sirmas).
Žēl, ka nepiepildījās Māra Grīvas, kas izaudzinājis olimpisko čempionu Daini Kūlu, sapnis uz spēlēm atvest visu ģimeni – meitas Laumu, Māru, Gundegu un dēlu Svenu. Lauma gan jau ir startējusi Londonā.
Šāda ģimeniskā sajūta palīdz labāk visiem turēties kopā un vienam otru atbalstīt. Arī tā ir viena no panākumu ķīlām.
Reizēm sanāk arī laba PR akcija, kā tas Rio būs igauņiem, kam maratonu skries trīs blondas trīnītes Leila, Līna un Lilli Luikas.
Rio sagaidīja ar garu ceļu pa lidostas gaiteņiem, ātru akreditāciju un lietu. Ceturtdien gan atkal sola labu laiku, bet vējains gan var būt. Ej nu sazin, kāds būtu izdevīgāks, spēlējot pret “ievainotajiem” brazīliešiem Pedru Solgadu/Evandru. Der tikai uzvara. Turklāt abiem.
